| 9.-10. diena - 100 jūdzes uz Ahalcihi |
[Aug. 13th, 2014|10:08 pm] |
To, ka ceļš uz Ahalcihi būs garš un ne sevišķi līdzens, mēs jau paredzējām, bet nekas no iedomām nelīdzinājās pieredzētajam. Tas, ka ik pa laikam nācās izvairīties no brīvi klīstošām govīm (interesanti gan, ko dara šo govju saimnieki, kad kādu dienu tomēr nolemj atkal noorganizēt tikšanos ar savu kalnu govi? Ar kuru debespusi vai kalnu dzegu viņi sāk meklējumus?), vēl nebūtu nekas, un arī tas, ka viena no tām ceļa šķēršošanai kulturāli izmantoja gājēju pāreju, pēc tam, kad bija uzkāpusi pa kalnu nogāzes trepēm, ir nieks. Bet tie neskaitāmie līkumi (!!!) un ātrums, ar kādu tie tiek pievarēti, liek ātri vien pievērst skatu mašīnā plaši pārstāvētajām svēto ikonu kartītēm (it sevišķi, ja atcerās Krimas šofera stāstīto, ka, ja no Aipetri aizām vēl velk ārā avarējušās mašīnas, tad no Kaukāza aizām to sevišķi nepūlas darīt).
Kad bijām pārvarējuši kalnu pāreju 2025m augstumā (kur ziemās mēdzot būt 10m bieza sniega kārta, kas arī nosaka to, ka ceļš pa kuru braucām (Transadžārijas maģistrāle), ir atvērts tikai no maija līdz oktobrim), likās jau, ka trakākais ir garām, bet tās bija maldīgas cerības. Otrpus kalniem arvien palielinājās "ceļu" jeb bezceļu skaits, kurus bieži vien šķērsoja lielākas un mazākas kalnu upes un arī "kalnu govis" (bieži vien abi šie ceļu ingridienti bija sastopami vienuviet). Un par spīti visam, arī šādos ceļu posmos gruzīni prot uzrīkot sacīkstes līdz 60km stundā un veikt elpu aizraujošus apdzīšanas manevrus. Katrā ziņā, ja tu proti, braucot pa līkumainu kalnu ceļu, apdzīt priekšā braucošo mašīnu, vienlaicīgi meklējot telefonā sev vēlamo telefona numuru, tad tu vari mēģināt sacensties ar šiem braukšanas meistariem. Bez tam gruzīnu vīrieši tiecas apgāzt plaši izslavēto faktu, ka vīrieši nespēj veikt vairākas darbības vienlaicīgi. Spēj un kā vēl!
Katrā ziņā nonākšana mazajā, mierīgajā pilsētiņā Ahalcihē, pēc tūristu pārpludinātās Batumi ir visai patīkama atelpa. Vietējo uzmanību gan mēs te pievēršam vairāk, bet pie tās jau pēdējā laikā ir pierasts. Vakara pastaigas laikā vien 5 reizes varējām piedzīvot mēģinājumus uzminēt mūsu dzimtenes piederību (lai pasākums būtu interesantāks, atbildi interesentam sniedzām tikai pēc 3 minējumu izteikšanas), statistiski visbiežāk mani mēģināja pieskaitīt poļu tautai. Dzirdot, ka savā starpā nerunājam krieviski, par piederību krieviski runājošajām tautām minējumus neizdarīja, tomēr taktiski pajautāja, vai tiešām neprotam gruzīnu valodu, bet, saņēmuši noraidošu atbildi uz šo jautājumu, minējumus turpināja ar tādām zemēm kā Amerika, Anglija (to, ka latviešu valoda Kaukāza tautu ausīm šķiet līdzīga angļu valodai, pieredzējām jau ceļojuma laika Krimā), Čehija... Jāatzīst, ka mūsu patiesās dzimtenes piederības atklāšana minētājus iepriecināja daudz vairāk nekā viņi bija gaidījuši, un fakts, ka viņiem nebija izdevies ar savu trenēro aci mūs "atkost", ātri tika aizmirsts.
Lai nu kā, šodien veikto ceļu pagriezienu skaits krietni pārsniedz vidējam latvietiem pieļaujamo gada normu, tādēļ ar kalnu ceļiem uz kādu laiku es labprāt būšu uz "jūs" un atliek vien cerēt, lai šonakt sapņos man nerādās šis savdabīgais gruzīnu karuselis! |
|
|
