| 11.diena - Kalni, kalnu klosteri un alu pilsētas. |
Aug. 14th, 2014|06:17 pm |
Šodien izmantojām iespēju izbaudīt ekskursiju armēņu taksista izpildījumā, kuru visprecīzāk raksturoja viņa paša izteikums: "Ņet probļem! So mnoj ņekogda ņet problem!" Jau pusstundu pirms norunātā laika pie mūsu istabiņas durvīm pieklauvēja smaidīgais šoferis, lai sirsnīgi paziņotu, ka ir ieradies, kā runāts, un gaidīs mūs pie viesnīcas ieejas. Ceļš cauri kalnu ielejām šoreiz klāts ar Eiropas standartiem pazīstamas kvalitātes asfaltu, aizvijās daudz ātrāk nekā vakardienas baisie bezceļi. Nonākot līdz pirmajam pieturas punktam, šoferis jau bija paspējis mūs sacienāt ar konfektēm un pa ceļam nopirkto svaigi cepto, karsto maizi.
Pirmo uzvaras kāpienu sākām ar Khertvisi cietokšņa, carienes Tamāras rezidences, miermīlīgu ieņemšanu. Kāpšana akmeņiem noklātajās nogāzēs nemaz nelīdzinājās laiskajām pastaigām Batumi jūras piekrastē. Par spīti jau no rīta valdošajai svelmei un manāmi sausākajam gaisam, pirmo kāpienu uzvarējām veiksmīgi.
Apstājoties pie nākamā pieturas punkta - Tmogvi cietokšņa, atlika vien lūgt Dievu vai labāk - pašu šoferi, lai vietā, kura pavērās mūsu skatam, nebūtu jākāpj. Cietoksnis, kas novietojies uz milzīgas kalnu aizas malas, pēc šofera vārdiem, izpelnījās apzīmējumu "neieņemamais cietoksnis". Reiz gan to izdevies ieņemt, bet ne ar godīgiem paņēmieniem, bet izmantojot nama mātes nodevību, kura ielaidusi ienaidnieku cietoksnī. Iekarotāji par šādu labvēlību gan nebija diez ko pateicīgi, jo atzina, ka sieviete ir nekrietna un, ja ir šādi nodevusi savus esošo saimnieku, tad kādēļ lai nenodotu arī viņus kādā citā reizē. Tādējādi par šādu nekrietnu palīdzību sieviete tika iemesta aizā. Lai arī karā visi līdzekļi ir labi, tomēr godaprāts acīmredzot ir un paliek vērtība! Par laimi, mums nebija paredzēts doties uz šo pārgalvīgo kāpienu cietokšņa virzienā, jo tas prasītu vēl pārdesmit kilometru resursus, lai nokļūtu virs cietokšņa, un milzīgus mūsu spēka resursus, lai nolaistos līdz tā mūriem, kalnu dzegas viducī.
Trešais pieturas punkts, gan nebija izlaižams un kāpienam bija jāvainagojas ar Vani's Kvabebi kalnu klostera ieraudzīšanu. Kalnu nogāze jau pēc pirmajiem pārsimts metriem kļuva arvien stāvāka, kas lika domāt, ka atpakaļceļš varētu būt visai interesants, ripošanai tuvs sporta veida paveids. Nonākot līdz vārtiem, kas acīmredzot norobežoja klostera teritoriju, izdevās īsa tikšanās ar klostera mūkiem, kas acīmredzot bija nosūtīti uzdevuma veikšanai netālu esošajā ciematā. Mūki pēc īsas sasveicināšanās nelaida garām iespēju iesaistīties tradicionālajā viktorīnā par manu dzimtenes piederību. Arī šajā gadījumā pirmais minējums bija Polija, tālākos minējumos neiesaistoties, visai sirsnīgi tiku lūgta atklāt patieso valsti. Noskaidrojuši manu piederību baltiešu saimei, mūki sirsnīgi mudināja doties ātrāk iekšā pa vārtiem un kāpt pretī klosterim. Argumenti, ka tas pie esošā karstuma un kalna stāvuma tik ĀTRI nemaz nav izdarāms, kalnu nogāzēs uztrenētos vīrus nemaz nepārliecināja, un nav jau brīnums, jo viņi paši šo ceļu veica ar apbrīnojamu vieglumu. Ceļu pretī stāvajai kalnu sienai turpināju tik ilgi, kamēr, sadzirdot cilvēka balss atbalsis, līdz tam klusajā kalnu ielokā pavēros uz augšu, kur uz mani caur binokli un baltu turbānu uz galvas lūkojās "batjuška". Tā kā šo ceļa posmu biju veiksi viena un Jānis bija palicis gaidīt mani pusceļā, tad nolēmu, ka nav ko dzīt jokus ar vīriešiem, kas pavada savas dienas kalnu alās. Nospriedusi, ka uzkāpt līdz pašam klosterim bez vīrieša pavadības un ar tik īsiem svārkiem man tāpat neizdosies, un pārliecinājusi sevi, ka arī no esošās vietas uzņemtās bildes ir gana labas, devos (drīzāk vēlos) atpakaļ uz kalna pakāji.
Pēc visa šī gājiena manas kājas labprāt būtu ņēmušas pelnītu atvaļinājumu, tomēr mūs gaidīja vēl viena, galvenā šīs dienas kāpiena uzvara - alu pilsēta Vardzia. Neskaitāmas (lai gan pēc skaitļu uzrakstiem uz alu sienām var spriest, ka kāds tomēr ir ņēmis un saskaitījis) alas un vēl neskaitāmāki pakāpieni, kas ved uz un no tām. Pēc visa redzētā var spriest, ka cilvēks spēj paveikt lielas lietas, ja viņam iedod kalnu un sapni par dzīvi nevis tā pakājē, bet pašā kalna sirdī.
Kopumā vakardienas līkumu limitam šodien ir pievienojies pakāpienu un augstuma limits. Manas kājas būs pateicīgas atgriezties uz līdzenumiem bagātās un kalniem neesošās Latvijas zemes. |
|