Saspēra velns to zaļo krūzi [entries|archive|friends|userinfo]
Hlorēts ūdens

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Mar. 12th, 2010|12:36 pm]
[Tags|]

Es jau sen, sen gribu jums pastastīt par Džosu. Dyosu. Dievieti.

Dyosa ir viens riktīgs liels gruntīgs puisiets (bet to nevienam, lūdzu, nestāstiet - tas ir noslēpums!). Krietni garāks pat par mani, plašumā ka trīsas es, bet nav arī vienkārši resnulis, nav ari muskuļu kalns, vienkārši liels gruntīgs puisiets. Dziedāt viņam patīk, ka Vitnija Hjūstone vītero, smuki (kad man nekrīt uz nerviem (kad man pilnīgi viss nekrīt uz nerviem)), viendien noteicām, ka viņš(-a) būs musu oficiālais dziedmāsters kāzas, ja kādreiz tādas uzrīkosim, un izskatījās, ka šitik milzonīgi pagodināts dieviets nekad dzīvē nebija juties. Runā, arī ikdienā, viņš tā kā tie neslepenie sievišķīgie geji - gari stiepti un izlocīti un melodiski, ai, čoini. Dienās Dieviets ir parasts gejs, parastā tēkreklā un īsiem matiem, un bīstas no mammas - mazas, dikti štengras muskuļotas sievietītes ar īsu matu griezumu, viennozīmīgi pat ne bargās kundzes, nē - bargais kundziņš ir mamma, kas vakaros reizem paver bodes durvis, nošņācas "Džžžeissson! (tas tad nu būtu dievieša oficialais vārds)", un dieviets mudīgi slienas brangajās kājas un bailīgi dipina pie mammas, kas viņu, visticamāk, grābs aiz lielās auss un tā arī vilks mājup, jo ir jau vēls un rīt jāiet uz skolu. Toties nedēļas nogaļu naktīs (jo tad mammis nevelk aiz auss mājas, jo rīt taču uz skolu) Dieviets transformējas aPsolutā estrādes dīvā: seksīgs spīdīgs mirdzošš fliteriem nobērts topiņš ar milzu mākslīgajiem pupiem, blonda parūka, gari spilgti makslīgie nagi, augsti papēži un mikrominibrunči uzspīlēti pār megabrangajam ciskām, un visam pāri valšķīgs smaids, pari plūstošs seksapīls un savas bezierunu neatvairāmības apziņa. Dyosa. Dieviete.

Tiktāl par dievieša real-life gaitām. Taču tās ir maznozīmīgas, salīdzinot ar dievieša virtuālajām uzvarām. Dieviets ir geimeris. Geimeris for laif. Tiktāl nekas īpašs, kurš tad galu galā nav geimer for laif. Taču dievieša spēle ir krāpšana. Viņš ir vienkārši ģeniāls krāpnieks. Viņš apkrāps jebkuru un izkrāps jebkurus pikseļ(unnetikaipikseļ)dārgumus simts dažādos veidos, un katrs veids mirdzēs kā karbunkuls. Katrs sīkums ir atstrādāts, katra detaļa ir pārdomāta.

Pamatpaņēmiens ir vienkāršāks par vienkāršu - izlikšanās par meiteni, protams (kas, ja tā dziļi iedziļinās, zināmā mērā nemaz nav izlikšanās, ja kas). Bet puikas jau bieži tā dara un domā, ka ir baigi asprātīgie viltnieki, taču var izlikties par meiteni, un var Izlikties Par Meiteni. Dieviets šai ziņā ir profesionālis. Nav vis nekāds "es esmu meitene, davai dajoš naudu un šmotkas" (lai cik neiedomājami tas neizklausītos, ir eksemplāri, kas iekrīt pat uz šādiem paņēmieniem). Nē, dieviets ir kautrīga un nepieejama meitene, kuras lenkšana prasa īpaši kaismīgu nodošanos. Kad nu upuris lenkšanas centienos ir guvis zinamus panākumus, viņš beidzot tiek pie dieviešmeitenes socialo tiklu kontaktinformācijas. Dieviešmeitenei ir perfekti atstrādāts feisbuks, frendsters un kas nu vēl tur musdienās topos. Ne jau kaut kāda random modeļkonkursa fotogalerija, nē, - profils, kas nerada šaubas par tā īstumu. Beigu beigas upurim pēc vēl neatlaidigākas lenkšanas ir iespēja kvalificēties nākamajai balvai: mobilā tālruņa numuram. Īstajam, ja kas. Un upuris, lai kurā pasaul's malā atrastos, ņem un zvana, un domājiet, dieviets neceļ vai izliekas aizņemts vai ārpus zonas? Hā. Dieviets ceļ gan, un runā savā parastajā normala gejvīrieša balsī. Domajiet, upuris šausmās ģīPst vai ko nu tur afektā dara? Nekā nebija - upuris tik pinas vēl briesmigākos mīlas valgos. Jo dievietim, redz, nav vis kaut kāda nokija, bet gan čainafons, un čainafonam starp daudzajām advancetajām funkcijām ir arī balss filtra/modulatora vai kā nu to tehnokrātiski sauc funkcija. Tobiš talruņa īpašnieks var izmainīt savu blasi telefonā tā, ka tā pēc vēlēšanās izklausās pēc veca veča vai pēc sievietes. (Starp citu, arī čainafonu dieviets nav vis pircis pats par mammja doto kabatsnaudu, tā ir (sūtīta, protams) dāvana no kārtējā upura). Dieviets gan gaužas, ka sieviešbalss modulators nav diez ko seksīgs vai koķets, nez, droši vien šim jāmeklē kaut kur pa netu čainafona novelkamās balss "ādiņas". Mūsu puikas mudina šo paplašināt apvāršņus un beidzot ķerties pie reālas naudas izkrāpšanas, bet dieviets tik daudznozīmīgi smaida pārpasaulīgu virsskolotāja smaidu un noslēpumaini saka: "Es pie tā strādāju."

Par tituliem vēl pastāstīšu. Dieviets neatzīst skuķus. Dieviešprāt, neviens skuķis nav gana smuks un sievišķīgs, un, galvenais, harizmātisks, lai kvalificētos piederībai Sieviešu dzimumam. Tikai viņš. Piemēram, musu lieliskais pastāvīgais jauneklis Mels, nu tur viedokļa līderis visiem pārejiem puikām (par lielisko Melu kādreiz, iespējams, atsevišķš romāns taps) - dievietim vienklaik uz Melu bija Lielais Krešs, bet, ak tu neraža, Melam bija druška, un tad nu dieviets ņēmās nesaudzīgi pelt to drušku - cik gan viņa nesmuka (smuka jau istenībā) utt. Druškas Melam vairs nav (jo īsts geimeris nevar savienot geimošanu ar druškošanu). Ir gan viens izņēmums, un šis izņēmums tad būtu jūsu padevīgā puksta autore. Tur nav jautājumu, jūsu padevīgās puksta autores priekšā dieviets ir gatavs paklanīties un ar cieņu atzīt sakāvi nekad nenotikušā kaujā. Vēl vairāk, pat cienīgi atkāpties no godam pelnītā titula Dyosa un augstsirdīgi nodot to (galīgi nemaz nepelnījušajai) jūsu padevīgajai puksta autorei. Vienreiz pat oficiāla ceremonija gandrīz notika, taču jūsu padevīgā pukstga autore tik purināja galvu un teica Nē, nē, es nevaru tādu augstsirdības izpausmi pieņemt, kas nu es par dyosu salīdzinot ar Īsteno Dyosu. Tā nu mēs dziļi cieņpilni līdzāspastāvam, bezmaz vai ar ceremoniāliem menueta knikšiem apmaināmies.

Un es zinu, kapēc. Protams, balta rudmate, protams, slaida, smuka un labi saglabājusies, protams, šopounera sieva un vispār ounere, bet ne tikai tapēc. Tur ir augstas netveramas matērijas. Es zinu, dieviets mani pārbaudija (testēja), un lielā cienīšana iestājās pēc šiem netveramajiem testiem. Tikai tagad rakstot, es sapratu, kapēc tā lielā cienīšana. Princese uz zirņa tāpēc ka es esmu. Jā, būdiņā, utt, bet man aizvien piemīt nevis vienkāršs kaprīzums, bet taisni tāds kā nosalušajai un izmirkušajai Princesei Uz Zirņa, un tāpec dieviets no sirds ir gatavs man cēli atdot Dyosas titulu, un tāpec es to tikpat cēli nepieņemu.
link8 registered|register

Flūdi [Jun. 22nd, 2008|10:59 pm]
[Tags|, ]

Ne visiem plūdi nozīmē katastrofas un traģēdijas:



( Happy Fiesta! )
linkregister

Fenshuj* [Jun. 22nd, 2008|12:53 pm]
[Tags|]

tas ir vnk psc kas te notiek.

shobriid man kaajaas ir gumijas zaabaki, jo bodee uudens liidz puslieliem, un kaapj. kanalizaacija jau sen atteikusies sadarboties, un tualete, kur griida, par laimi, zemaaka, paarveetusies par purva raavas kraasas shkjidruma baseinu, un par churaashanas un kakaashanas priekiem uz nenoteiktu laika periodu jaaaizmirst. bet bodee tas notika taa: vispirms kaut kur pie aareejaas sienas paraadiijaas maza nevainiiga, bet nodeviiga peljkjiite, un tad burtiski paaris minuushu laikaa uudens visaa bodee uzkaapa liidz potiiteem.
vienreiz tach man tas bija jaapiedziivo, vai ne. nu, tie slavenie pluudi. pirms paaris dienaam gan izbaudiiju vien jautr brishanas pasaakumu, tachu tie veel bija iislaiciigo lietusgaazhu radiitie iislaiciigie puudi.
tagad ir citaadaak, tagad ir pa iistam. Signal Number 3. Garaam maajai ik pa laikam, viljnjus shkjeldamas, aizvago glaabshanas dienestu mashiinas, bet kaiminji masveidaa ar spainjiem smelj uudeni no maajaam. peedeejo triju stundu laikaa Manilaa ir nolijusi Latvijas gada norma, neskaitot ieprieksheejo dienu un nakshu lietavas. par paareejo lasiet aarzemju zinjaas.
man tikaam briesmiigi gribas aizaireeties uz Pasig upi - tur, kur iistais ekshens. zinaamais profesionaalais instinkts uz karstajiem slapjajiem** punktiem velk. neviens, par laimi droshi vien, gan nelaizh :(

kuru katru briidi gan jau atkal elektriiba pazudiis (apbriinojamaa kaartaa taa ir paraadiijusies; gan jau ka pazudiis, tumsai iestaajoties, lai gan nevareetu iisti apgalvot, ka arii shobriid, vienos dienaa, buutu sevishkji gaishs), bet nu ziniet: esam dziivi, un man ir taada beernishkjiiga eksotikas un piedziivojumu sajuuta. zaudeejumus reekjinaasim, kad viss buus galaa. cerams, ka nebuus viss jaapamet uudens varaa un bailiigi tumsaa jaatup otrajaa staavaa.


*taifuuna vaards tuvu origjinaalam, kuru neatceros
** nee, ne tas, ko juus, samaitaatie, padomaajaat
link3 registered|register

[Apr. 26th, 2008|08:48 pm]
[Tags|, , ]

Sākšu no otra gala.

Dikti nāca miegs, bija mežonīgs nogurums, uz brītiņu laikam ačteles aizkrita ciet, bet tikai uz brītiņu, jo man vienmēr ir bijis tā, ka briesmīgi jāskatās pa logu, braucot auto, nu briesmīgi kāri un alkatīgi jāskatās, pēdējiem spēkiem plakstiņus mēģinot noturēt vaļā - vai aiz loga būtu kādas skaistas neredzētas zemes elpu aizraujoši skati, eksotika, kur katra nenozīmīgākā, parastākā sadzīves detaļa ir lielie brīnumi, vai vienmuļš mežs vai aparti ziemāju lauki Latvijā. Zinu, ka ačteles uz patiešām īsu brītiņu aizkritušas bija - jau metās krēsla, bet krēsla, kā zināms, tropos ilgst pavisam simbolisku brīdi, vēl mīcījāmies pa piektdienas pievakares korķiem uz South Luzon Expressway Santa Rosas aglomerātā. Ačteles atvērās, kad mīcījāmies pa vēl brangākiem korķiem, un bija jau dziļa krēsla, tomēr vel ne tumšs. Tātad biju iemigusi ne ilgāk kā pusstundu.

Un tad mani piemeklēja TĀ sajūta - spēji, negaidīti, spēcīgi. Tā pati, kas vienmēr piemeklē pēc Ventspils, Miķeļtorņa vai kādiem citiem braucieniem no Jūrmalas šosejas nogriežoties uz Lielirbes ielas, - atgriešanās mājpilsētā sajūta. Ne vienmēr tā ir sajūsmas pilna un apzināta - citreiz ir pat mazliet žēl, jo domas vai pat tikai veģetatīvā nervu sistēma jau skrien laikam pa priekšu un pieskaņojas ikdienas drēbei (eksperimentējam ar [info]tejas ierosināto 'pattern' pārcēlumu), taču vgienmēr tai mirkī ķermeni pāršalc tāds kā muskuļu atslābums, jo parasti jau, atgriežoties mājās, ir zināms nogurums, un ķermenis jau zin, ka sekos atpūta.

Un bija arī apjukums. Parastais tikko pamodušā cirslīša "kto ja, gģe ja?" apjukums, kas svešā zemē, tumsai metoties, pēc intensīvi pavadītas dienas un vēl pirms tam ilgstoša miega bada bija ievērojami pastiprināts tikko pamoduša cirslīša apjukums. Tikmēr ķermenis nebija apjucis, ķermenis bija TĀS sajūtas piemeklēts, ķermenis uzvedās kā tikko mājpilsētā iebraucis, kamēr prāts kūņojās un mēģināja aptvert "kto ja, gģe ja". Un, kamēr prāts uzkarsa un mēģināja izprātot, vai tiešām jau esam Manilā, kā tas var būt; arī ceļš, ielas, pa logu redzmā apkārtne nelikās pazīstama, tikmēr ķermenis jau sen zināja, ka esam, esam gan Manilā. "Nu ja," nu jau pamodies cirslītis prātīgi un ar pārliecinātu tikko mājpilsētā iebraukuša cilvēka sajūtu ķermenī secināja: "Praktiski visas Filipīnu apdzīvotās vietas, varbūt izņemot īpaši biezus rajonus, ir baigais bardaks, taču nekur citur šis bardaks, miskaste un haoss nav tik pašapzinīgs, lepns un pašapmierināts."

Tikmēr jau bijām nokļuvuši ielās, kuras svešzemju cirslītim bija sazīmējamas un pat to nosaukumi zināmi, bet ķermenis - tas visu zināja jau sen. Pat to, kas man nav zināms vēl tagad - ka Manila, izrādās, pa īstam ir mana mājpilsēta. Reizēm man ir uznākušas mīlas un sentimenta lēkmes pret šo megabardakpilsētu, reizēm smaidot pie sevis esmu atzinusies mīlestībā šai megabardakpilsētai, kurā taču nav vispār nekā skaista, ir tikai "art is everywhere" skati ik uzsoļa tādam, kurš patiešām art var saskatīt pilnīgi jebkur, taču tie ir tikai tādi reti mirkļi, lēkmes.

Vai tas būtu Stokholmas sindroms?
link2 registered|register

[Mar. 17th, 2008|04:25 pm]
[Tags|, ]

Manuprāt, tā ir laba ideja - rakstīt tikai par laikapstākļiem. Kas var būt svarīgāks un interesantāks par laikapstākļiem; kas gan ietekmē cilvēkus, to garastāvokli, emocionālo fonu, lēmumus un rīcību vairāk kā laikapstākļi!

Lūk, šobrīd, piemēram. Trīs apdullinoši pērkongrāvieni no (nosacīti) skaidrām debesīm, un desmit minūšu ilga lietusgāze = Atpestīšana. Ja parasti retie, mirklīgie lietuti tropos sauskarstajā sezonā tikai pastiprina pekles sajūtu (jo momentā izgaro; būtībā lietuts tropu sauskarstajā sezonā līdzinās gara uzmešanai pirtī), tad šoreiz sanāca pilnīga Atpestīšana. Tūlīt pēc lietus sēdēju laukā un ekšellī elpoju - Manilas apstākļiem visai ekskluzīva pieredze. Un cilvēki smaidīgi, smaidīgi - it kā negaidīti no smagām nešļavām atbrīvoti. Un, galvenais, vīriņš atkal priecīgs un laimīgs - un viss tikai dēļ laikapstākļiem.
link1registered|register

[Mar. 16th, 2008|07:18 pm]
[Tags|, ]

Tikmēr Manilā jau nedēļu kā sākusies galvsāpjtablešu sezona. Pazīstama arī ar alternatīvo nosaukumu "Vasara".
Besis bļāā. Dubaks. Jā, jā, es zinu, ka īstenībā "dubaks" nozīmē "aukstums", bet man mūžam vārds "dubaks" asociējies ar svelmi, žaronu. Gluži tāpat kā vārds "spelgonis", starp citu.
Globālā atdzišana tā jau šogad pret mums ir bijusi vēlīga, dāvājot relatīvu vēsumu nepieklājīgi ilgi: ja pērn megažarons iestājās jau ap janvāra vidu vai vismaz februāra sākumu, tad šogad tikai ap marta vidu. Šķiet, pat vēl marta sākumā pamanījos kādunakt īszeķes kājās vilkt.
Tad nu es cenšos nedīkt (nemaz nav grūti!), un vienmēr sev atgādināt, ka jebkāds karstums ir labāks par jebkādu aukstumu. Un to, ka esmu dzimusi dzīvei siltajās zemēs, līdz ar to arī dzīve karstajās zemēs ir tīri ok, vismaz noteikti vairāk ok kā aukstajās vai pat vēsajās. Pietiek jau ar vienu indigēno dīcēju man tepat blakus, un mana bālģīmja labsajūta un miers zilpelēkajās acīs ir spļāviens ģīmī laikam tak ar jau iebūvētu augstāku karstumizturību apveltītajiem malajiem. Par iebūvēto karstumizturību tas gan tik mans pieņēmums - tad jau man līdz ar zilajām ačelēm, bālo ādu un blondajām matu saknēm vajdzētu būt iebūvētai aukstumizturībai, taču vai nu konstruktori ko sajaukuši, vai ražošanas brāķis gadījies. Jo labāk.
link1registered|register

[Mar. 14th, 2008|09:51 pm]
[Tags|, , ]

link7 registered|register

Putnutrīce [Mar. 4th, 2008|04:53 pm]
[Tags|, , ]

vārdsakot, [info]mamuts šodien savā žurcī, kur es iepirdu kādu nebūtisku komentu, pauž neviltotu sajūsmu par faktu, ka esmu dzīva. izrādās, Labi Informētā Latviešu Tauta ir Labi Informēta, ka Filipīnās vakarvakarā trīcējusi zeme. apstos iekš delfi.lv (kur gan citur var vislabāk uzzināt, kas notiek Filipīnās!) - tiešām - un kā vēl - 6,9 ibioballes! tiesa gan, jūrā, pie tam austrumpusē (starp citu, zinu vienu letiņu, kurš piemitis trīcinātajā Filipīnu piekrastē, jānočeko oranžajā, vai viņš tur bija). bet stāsts būs par putniem. ar kaunu jāatzīstas, ka vēl neesmu jūs, mani dārgie lasītāji, iepazīstinājusi ar mūsu dievīgajiem četriem papagaiļveidīgajiem skaistuļiem, kas mūsmājas apdzīvo jau vairāk kā nedēļu (mincīšstāstiem vēl briestu, tā ka saturās, mani mīļie!): kokatīļu (cockatiel. [info]mamuts, [info]toadbeauty? kā viņus, lūgtum, pareizi dēvēt latviski?) pāris - baltdzeltens burunduks un pelēka ar baltiem lāsumiem dūjiņa -, kā arī pārītis African lovebirds (ēē..pundurpapagailīši?) - ārkārtīgi skaisti, ārkārtīgi trokšņaini un ārkārtīgi mīlīgi čabulīši ar zaļu spalvu, dzeltenoranžu krūtiņu un sarkanu knābi, izskatās šādi:

 

tad, lūk, vakarvakar visi četri lopi pēkšņi sāk ņemties, trokšņot, drudžaini pārvietoties pa būriem, un iznesties acīmredzmi satraukti, pat citkārt flegmatiskais snobs baltais kokatīlis Sens (Xen). mēs ar dārgo vērojam kņadu un prātojam, kas gan viņus tā uztrauc - paika un ūdens tā kā būtu, nekādu potenciāli uztraucošu kustoņu, tostarp svešu cilvēku, u.c. objektu un apstākļu (piemēram, dūmi un garaiņi viņus uztrauc) nemana. es vēl nosmējos - moš zemestrīce nāk virsū, vai. vīrčiks padalījās stōrijā no diskaverī čannel par kaut kādiem papagaiļiem, kas ar baigo ņemšanos par pārkarsušu ektroierīci novērsuši mājas ugunsgrēku, jo laikus pievērsuši saimnieku uzmanību.

nekāda zeme, vismaz pie mums, vismaz jūtami, netrīcēja, bet re ku [info]mamuts šodien mani sveicina teju kā augšāmcēlušos.
nez,  tie papugāji  tiešām ņēmās par  to zemestrīci vai tā ir tikai sagadīšanās?
link12 registered|register

habla babla [Feb. 22nd, 2008|11:30 pm]
[Tags|, , ]

gadusimteņiem ilgusī spāņu kolonizācija atstājusi pēdas arī Domingo kunga runā. spāņu valodu, lai arī haiskūlā četrus gadus cītīgi kalis, Domingo kungs nepārvalda, toties angliski reizēm izsakās drusku espāniski - situācijās, kad iepriekšējais vārds fonētiski beidzas ar nebalsīgu līdzskani, īpaši '-s', Domingo kungs nākamajam vārdam, ja tas sākas ar burtu 's', liek klāt burtu 'e'.

rezultātā mēs iegūstam ko šādu:
hun, please escratch my back
vai
let's esmoke

taču ar to Domingo kungs neaprobežojas, Domingo espanizē visu, kas espanizējams - ja vien Domingo kungam nav eslinkums. tiesa, lietas Domingo kungam viennozīmīgi smird (Domingo kunga iecienītākais vārds latvieši valodā, viņš ar to ir kā apsēsts - jums vajadzētu redzēt, kā Domingo kungs gavilējot šo vārdu daudzina, muti līdz ausīm un sajūsmā mellās acis mirdzinot) nevis esmird.

vēl Domingo kungs ir informēts, ka kundzes dzimtajā valodā ir populāri deminutīvi, tādēļ kundze šodien tapa maigi nobučota un nodēvēta brīnišķi labskanīgā espāniski-latviskā mīļvārdiņā 'Tjemrausita' (cepums gudriniekam, kurš atšifrēs mīļvārdiņu latviskā transkripicijā).
link10 registered|register

Nu tad beidzot.. [Feb. 8th, 2008|03:39 pm]
[Tags|, , ]

..es to slaveno mājas (domestic) skorpjōnu ieraudzīju.

viņš, izrādās, ir pavisam savādāks nekā biju iedomājusies. no bildēm - smalkiem profesionāliem zoom-in un mākslas foto, kā arī zīmētiem baismā mošķa attēlojumiem, ko līdz šim biju redzējusi, man bija radies priekšstats, ka skorpions ir liels - vismaz Frīža izmēros, neskaitot, asti. nekā nebija - vismaz, mājas skorpions ir necils mazs pelēks lopiņš labi ja (vietējā!) tarakāna lielumā. tiesa, mazā necilā lopiņa trako dzēlienu, par laimi, uz savas ādas gan neizbaudīju - lopiņš tika piebeigts ar čību un nobildēts jau beikts (lai viņam vieglas). jāsaka, mošķa necilais un miermīlīgais izskats, kā arī pārsteidzoši mazais izmērs ir drīzāk slikta nekā laba ziņa - tādu viegli neievērot jeb ievērot tikai tad, kad jau ir par vēlu - tb sajust.

( šeit var palūrēt uz skorpjōnu līdz ar vietējo tarakānu un atslēgu salīdzinājumam un skaidrākam priekšstatam )
link11 registered|register

Kung Hei Fat Choi [Feb. 7th, 2008|04:16 pm]
[Tags|, ]

Šodien aizgājām uz Santakrusas Čainataunu lūkot Jaungada svinību drakondančus u.c. izdarības. Mājās atgriezos nokvēpusi, puskurla, ar pulsējošām sāpēm ausīs, un priecīga: noteikti, noteikti bija tā vērts!
Uz ielām pūļu pūļi, visur tirgo ķīniešu sarkanzeltītos liberiņus un īpašās jaungada figņas. bungotāji bungo, meitenes un transvestīti, ķermeņus pieseguši dzelten/zeltsarkaniem aksesuāriem, gliteriem, fliteriem, bārkstīm vai vienkārši T-krekliem un platām atlasa bārkstainām biksēm, un, protams, protams, pūķudejas.
Pūķudancim nepieciešams:
  • 1 garas un tievais pūķis - grezni izšūts un izrotāts daudzus metrus garšs auduma veidojums ar baigo viepli, dominējošā var būt jebkura krāsa (redzējām arī Zaļo Pūķi!), biežāki tomēr zelta-sarkans;
  •  vairāki puiši dzeltensarkanos "formas tērpos", kas, pūķi virs galvām izstieptās rokās ar kārtīm turēdami, nēsāsies riņķī;
  • 1 apaļa laterna garā kātā;
  • 1 laternas nesējs, kas stāsies garā un tievā pūķa galvas priekšā un rādīs pūķim ceļu;
  • 1-3 mazie un resnie pūķi - vēl greznāk, līdz pat bezgaumībai (subjektīvi, protams) izšūts un izrotāts dažnedažādās krāsās auduma-metāla-plastmsas veidojums ar milzīgu, baismīgu viepli
  • pa diviem puišiem uz katru mazo un resno pūķi, kas, pa pusei ielīduši pūķa karkasā, ņemsies, cīnīsies, klanīsies un visādīgāk ālēsies;
  • garumgara feijerverku lenta, kas, aizdedzināta, neganti sprakšķēs, taisīs baigo troksni un, kas svarīgākais, dūmus;
  • skatītāju pūlis, tostarp daži bālģīmji, no kuriem liela daļa notiekošo centīsies fiksēt savu mobilo telefonu fotokamerās vai dažādas profesionalitātes fotoaparātos, kā arī ar plaukstām spiedīs ciet       ausis,  miegs acis, griezīs muguras u.c. veidos baidīsies;
  • ķīniešu bodnieki ar autentiskajām šaurajām, tievajām bārdelēm un kantainajām cepurītēm, kurus ikdienā vis neredz - viņiem piederošajos veikalos u.c. iestādījumos strādā filipīnieši;
  • naudu diņģējoši bērni;
  • ugunsdzēsēju mašīnas un ekipāžas, gatavas glābt kas glābjams.    
 Un šovs var sākties. visbaismāk ir raudzīties uz feijerverku izraisītā dūmu mutulī dancojošajiem pūķa nesējiem - kā gan viņi tur..pūķu dančus  uzsauc ķīnieši (uzsaukt dančus - tas ir pačots), taču izpilda filipīniešu proletariāts. atrakcijas tiek izveiktas pie katras bodes (ja bodnieks maksā) - tā ir svētība veiksmīgam bīznisam visu nākamo gadu, turklāt skopoties Jaungada svinību laikā ir bāāāigi ņepačotna.
ciršļa fotoaparātam, kā jau šādā svarīgā brīdī pienākas, sabojājās atmiņas karte, tāpēc izdevās pakampt tikai pāris kadru, par ko cirslim neizsakāmi žēl. nu, nekas. nākamgad iesim skatīties (un bildēt!) atkal.

( Kung Hei Fat Choi! )


link4 registered|register

Varoņmācība [Feb. 6th, 2008|06:09 pm]
[Tags|, ]

Ja jūs varat iedomāties Rīgas centrā varenus pieminekļus gan Lāčplēsim, gan Melnajam Bruņiniekam (turklāt piefantazējot, ka kā viens, tā otrs ir pavisam reāls varonis un arīvaronis un veduši cīņā viens pret otru savus pavisam reālos karapulkus, vai vismaz pavisam reālās bandas), tad jūs, ļoti ticams, esat filipīnietis/-e. Es nevaru, tādēļ man, lai iedomātos šādu skatu, nākas stipri piepūlēties. Par piepūlēšanos vēlāk. tTagad - par varoņiem un antivaroņiem. Nē, arīvaroņiem. Par to, ka ir, par ko padomāt.

Domājams, mēs visi vairāk vai mazāk esam dzirdējuši un skolā mācījušies par visādīgi slaveno portugāļu/spāņu pasaules apceļotāju un jaunu zemju, tostarp Filipīnu, atklājēju Ferdinandu Magelānu. To pašu Magelānu, kurš savas brašās dzīves gaitas beidza nekur citur kā Filipīnu arhipelāgā. Ne jau aiz vecuma un vārguma, bet gan kā īsts vīrs - kaujas laukā. Tam pašam Magelānam te ir gods un slava mūžīgi mūžos - viņam ir sacelti pieminekļu pieminekļi, viņa vārdā nosaukta Manilas citadeles - bāāāigi resnā spāņu forta - iela un daudz kas cits.

Un vēl ir vietējais džeks Lapu-lapu no Mindanao (viena no trim lilajām Filipīnu salām) apkārtnes (precīzāk, no Maktanas), kurš veda cīņā vietējos džekus pret, jā, Magelāna vīriem, sasita pēdējos lupatu lēveros un Magelānam kirdikt. Tas notika tālajā 16. gadsimtā, taču līdz pat šai baltai dienai Mindanao spāņi tā arī nekad nespēja kolonizēt un kristianizēt. Mindanao un tās apkārtnes salas aizvien ir islāma teritorijas. Un vēl - tur šauj, spridzina un terorizē.

Es nezinu. Varbūt filpīnieši izjūt vainas apziņu par tāāāda kalibra megamana noslaktēšanu. Jo Magelāns ir Magelāns, droši vien visu pasaules visu laiku ģeogrāfu pirmā nummura svētais. Un tāpēc tie pieminekļi. Un vēl - viņš tak atklāja Filipīnas. Kas savukārt atnesa krusta karus, spāņu inkvizīciju un tamlīdzīgus jaukumus. Pats Magelāns, pirms vēl tapa noslaktēts, paguva pievērst dažu labu vietējo kvartāla kapteini kristietībai. Šobrīd lielākā daļa Filipīnu, praktiski visas Filipīnas ir hardcore katoļi. Izņemot jau minētās islama teritorijas, kas tādas bija līdz Magelāna atceļošanai un tādas ir vēl šobaltdien.

Šitās spāņu-malaju, katoļu-musulmaņu utt būšanas manī raisa nopietnas pārdomas un galvas lauzīšanu. Kuri ir labie un kuri ir sliktie? Vai okupanti un spīdzinātāji ir labie vai sliktie (spriežot pēc katoļticības biezuma un dziļuma, kā arī spāniskuma valodā, vietvārdos u.c. jomās - laikam tak labie)? Vai Lapu-lapu ir drosmīgs varonis, kura nepakļāvība gadsimtiem iedvesmojusi lepnos mindanaoiešus neļauties kolonizēties (bet varbūt civilizēties?) vai gļēvs mežonis un slepkavnieks? Lapu-lapu vīru bija daudz, daudz vairāk nekā Magelāna.

Tad kurš ir varonis un kurš antivaronis? Kurš arīvaronis?

Manilas centrālajā lielajā smukajā Lunetas parkā ir vērienīgs monuments. Starp citu, Dienvidkorejas dāvāts (inčīgs fakts). Vienvakar tur pastaigājoties, es vīram jautāju: kas tas ir par pieminekli? kam? Vīrs: nezinu. Moš Magelānam, a moš Lapu-lapu (ievērojāt? man, pret okupāciju un okupantiem ar viennozīmīgu attieksmi apveltītajai, šāda atbilde liekas milzonīgi zīmīga un pārdomu vērta). Pieejam tuvāk, papētam (ir tumšs, vien piemineklis spilgti apgaismots). Konstatēju, ka plecīgajam, atlētiskajam stāvam kājās nav galifē bikšu, in fact, bikšu nav vispār, tikai kaut kāda lupata ap vidu aptīta. Skaic, tātad Lapu-lapu, jo civilizētais Spānijas impērijas admirālis Magelāns tak pliks riņķī neskraidīs. Taču vienlaikus mulsina varenais zobins, uz kura atspiedies akmens vīrišķis. Manā tumsoņa iztēlē kārtīgam, gurnautā ievīstītam mežonim, uzbrukumā aurējot, ir jāvicina bambuka šķēps ar kaula uzgali nevis tērauda zobens. Uzraksts vēsta, ka tas patiešām ir piemineklis Lapu-lapu - visas malaju rases pretošanās kolonizācijai iedvesmas avotam un simbolam. Visu cieņu. Man kā šaurpierainam nacionālistam liekas, ka Lapu-lapu tomēr pienākas drusku vairāk nekā Magelānam. Šeit, Filipīnās. Neraugoties uz Magelāna globālo visulailulaiku nozīmību un diženajiem veikumiem, un neraugoties uz to, ka viņš tika brutāli noslepkavots tieši šeit, Filipīnās.

Un tagad beidzot par piepūlēšanos. Piepūlējos, un attapu, ka ir mums Rīgā, piemēram, bīskapa Alberta gāte, par Barklaju De Tolli nerunājot. Nemaz tik atšķirīgi mēs, izrādās, neesam.

Jocīgi tas viss ir.
link7 registered|register

Mistērija [Jan. 24th, 2008|06:36 pm]
[Tags|, , ]

uzkāpu otrajā stāvā paņemt brilli. atveru istabas durvis, kādu brīdi vēl pagozējos pie spoguļa, mēģinādama atcerēties, pēc kā es īsti nācu. pēkšņi no pagultes slinki izšaujas (tieši tā - slinki izšaujas. kā raķete palēninājumā) rižs kaķis, un ļepato laukā no istabas un prom uz telpu ar kodēto nosaukumu uaaaardrooob (izrunāt kā angļu seriālā par Hiacinti, Augstais Stils laikam saucās) un ar praktisko pielietojumu šobrīd nelietoto mantu pagaidu izgāztuve krātuve. es, protams, iespiedzos, jo kaķa mums nav. zem gultas skatīties, vai tur nav arī, piemēram, pusaizgrauzta beigta žurka, es gan nesaņēmos. kā tas kaķis tika istabā, ir mistērija. jo durvis un logi bija ciet.

nē, paties. kādus vēl zvērus un kustoņus man piedāvās mana Manilas dzīvesvieta? es, lūgtum, vēlētos pasūtināt runājošu papagaili. jebkurā valodā, izņemot tagalog. drīkst arī trusi. kurš tup zem gultas un perina. skorpiona vietā, ja, lūdzu.
link7 registered|register

Vārdsakot, [Jan. 22nd, 2008|01:31 am]
[Tags|, , ]

link9 registered|register

[Jan. 21st, 2008|05:55 pm]
[Tags|, ]

es pat nezinu, kā lai _saprotami_ izstāsta to, ka kaimiņmājai no otrā stāva nobruka gabals un uzkrita apskretušajam caurumcaurajam nojumes jumtiņam, zem kura kāda iedzīvotāja mazgāja veļu (esmu jau iepriekš stāstījusi, ka viņiem sadzīve noris mājas durvjpriekšā uz ielas ietves - veļas mazgāšana un tās žāvēšana, ēdiena gatavošana, trauku mazgāšana, pat bērnu čurināšana un kakināšana (kakināšana uz poda (tā saturs gan tiek gāzts uz ielas un virsū ūdens, čur(in)āšana - tāpat uz ielas)). iedzīvotāja ir dzīva, tikai pa galvu dabūja.

un man drusku sāk palikt skaidrs, kāpēc šeit ir tik spēcīga reliģiozitāte: jo te patiesi ir visu laiku kā tādam durakam jāpaļaujas uz augstākiem spēkiem un jācer/jālūdzas, lai tie pasargā no negadījumiem, kas uzglūn ik uz soļa, nomodā un miegā. un, redzot, cik vājprātīgus plašumus un dziļumus šeit sasniedz cilvēku attieksmes pret savu un citu drošību (apzināta) bezatbildība, nāk smiekli par Latvijas histēriskajām kampaņām par atstarotāju lietošanu gājējiem. nē, paties. pasakiet man vārdu "atstarotājs", un es zviegšu un rēkšu tik dzīvnieciski, ka jums nekavējoties radīsies vēlme mani aizsūtīt uz psihiatrisko slimnīcu. atstarotājs gājējam!!! mwahahaha!!! kad Manilā pasažieru džipiem un mopēdiem ar blakusvāģi (tricycle) ir normāli tumsā braukt bez ieslēgtām gaismām, pēdējiem turklāt vēl pretējā virzienā pa vienvirziena ielu; kad iedomāties puslīdz _droši_ un _pārliecināti_ šķērsot ielu pie zaļās gaismas var mierīgi izrādīties pēdējā muļķība, ko gājējs savā dzīvē var paspēt paveikt. es neturpināšu uzskaitīt piemērus. man sāp vēders. /nopūta, žesc (c) Vīpsna
link15 registered|register

[Jan. 18th, 2008|01:19 am]
[Tags|, , , ]

/aizvien apraudot Frīdi

bet cik daiļš (nemaz nerunājot par mīlīgo pelēkumu un pūkainumu) tas lops bija.. un kas par grāciju, kas par grāciju..
link8 registered|register

Rekviēms Frīdim [Jan. 18th, 2008|01:08 am]
[Tags|, , , ]

šorīt pamodos pirmā - laikam jau organisms pats iestellējās uz Lielo Dienu Immigreišn birojā. tipināju uz tualeti - baigi vajadzēja čurāt. un tur es ieraudzīju Viņu: maigi pelēku, mīlīgi pūkainu daudz-un-garkājainu nezvēru, nepārspīlējot (nu, varbūt tikai drusciņ), manas plaukstas ar izstieptiem jau tā iedzimti gariem plus vēl visu bērnību un agrīno jaunību cītīgi uz klavierēm trenētajiem un staipītajiem pirkstiem garumā. kaut ko tādu var tikai pa diskoverī čannel redzēt, tādi monstri, turklāt vēl mīlīgi pelēki un pūkaini, realitātē taču nevar eksistēt, vai ne?! pirmajā stāvā biju viena, tādēļ izbailēs spiegt un kliegt tāpat nebija jēgas - vien šausmās sastingt, viscaur apķept aukstiem sviedriem, tad atkust un lēnītēm izmanīties no sorķīra un turpināt drebināšanos virtuvē. atkāpos atmuguriski; arī nezvērs, laikam taču cies(z?)dams no nepamatota mazvērtības kompleksa, atkāpās aiz šampūna pudelēm.

tikusi puslīdz drošībā, drudžaini prātoju, ko iesākt tālāk. vīriņu modināt negribas, bet čurāt ta baigi vajag. neko darīt - jāmodina ir: ar šitik eksotisku krīzes situāciju pati tikt galā nevarēšu vis. kāpju augšā, maigi modinu vīru, kautrīgi, ar gariem ievadiem un stostīdamās mēģinu viņam pateikt, ka lejā radusies problēma. nule pamodinātajā vīriņa ar manu pārlieko uzmanīgumu un kautrību iesveļas panika, un tad es mēģinu izdabūt pār drebošo lūpu: tur..lejā..tualetē..milzīgs..šausmīgs..zirneklis..piedod..ka modinu..bet..čurāt vajag..bet tur..zirneklis..šausmīgs..milzīgs..

vārdsakot, Frīdis ir beikts. es gan lūdzu, lai nost negalē - tikai lai aizdzen, taču vīrs prātīgi noteica, ka aizdzīt jau viņš it kā varētu, taču nevarot garantēt, ka dzindzis neatļepatos (jums vajadzētu redzēt tā briesmoņa pārvietošanās reaktīvos ātrumus!) atpakaļ na samom inķeresnom mesķe, un bikses piečurāt man pat iespaidīga izmēra zirnekļa dzīvības glābšanas vārdā negribētos. tādēļ, un ne tikai tādēļ, dzindzim tika uzpūsts insekticīds. arī tāpēc, ka filipīnieši ir ļoti māņticīgi (tas no ķīniešiem) (par filipīniešu un ķīniešu māņticību vispār varētu stāstīt un stāstīt), un viņiem, tāpat kā mums, zirnekli naktī redzēt ir laime, bet dienā - bad omen.

jūs tak zināt jēdzienus (terminus?) no dzīvnieku pasaules, kas sākas ar "mājas -": "mājas pele", "mājas kaķis", "mājas..nezinu, kas vēl..circenis". "mājas" - tas ir kaut kas mājīgs vai ne? mājīgs - tas ir cita starpā drošs un nekaitīgs, vai ne? tad nu Frīdis arī esot mājas zirneklis. "domestic". nezinu kā jums, taču man, Filipīnās mitinoties, diemžēl ir mainījusies jēdziena "domestic" izpratne. jo īpaši, kopš uzzināju, ka šeit nereti rezidējot "mājas skorpioni". tieši tā. domestic skorpioni. pelēki vai brūngani esot. dzeļot gan, bet ne nāvējoši. tikai tā, ka cilvēks atslēdzas. čik, au, un babah gar zemi, čau. vīram ir gadījies piedzīvot. mājās, protams, kur gan vēl var mājas skorpions iedzelt, vai ne.

bet Frīdi žēl. mīlīgi pelēks un pūkains nezvērs bija. nez, ko viņš ēda. nestāstiet, ka lopam ar tādiem apmēriem var pietikt ar tām retajām mušām, ko te šad tad šur tur mana. peles varbūt? jā, peles. mīlīgi pelēkas un pūkainas peles.
link1registered|register

[Jan. 17th, 2008|08:26 pm]
[Tags|, , , ]

hīrbai es ar milzīgu prieku un lepnumu paziņoju, ka ir (laimīgi!) noslēgusies trillera "Immigreišen" sīzn I (tiesa, vēl paredzami add-oni). un tā: kopš 11.janvāra es esmu pilntiesīgs (un būšu apaļu gadu) temporārais rezidents (nepastāvīgais..ēēē..uzturnieks?) iekš Ze Repablik of ze Filipinz, šodien dabūju tam apliecinājumu arī pasē, kvī! pacietība spītība valda, ka es saku! nepagāja ne pieci mēneši un divas dienas kopš pieteikuma (un milzonīgas, ar sviedriem un asinīm gādātas pavodošo dokumentu kaudzes) iesniegšanas, ha ha, toties nesamaksāju ni kapeikas kukuļos. ar ko ārkārtīgi lepojos. vēl gan jādabū eiliena apliecība ar biudi un pirkstu nospiedumiem (četru, es ceru) - būšu sertificēts zaļais, vot. un tas tad būs mans personu apliecinošs dokuments in ze filipinz.

cik tas maksāja:
daudz laika un nervu, kā arī naudas. veselības vārdā labāk neskaitīt, cik izmaksāja visu dokumentu kārtošana un gādāšana, tostarp pasta izdevumi maršrutā Rīga-Stokholma-Manila dažādās kombinācijās; vīzas un to pagarināšana uttutjp. bet, kad nu tiktāl tikts, tad tīri lēti: pieteikuma statusa maiņai iesniegšanas izmaksas - zem 20 LS, uzturēšanās atļaujas saņemšana un ar to saistītās daudzās pozīcijas - ap 50 LS.

cik tas nemaksāja:
ap 300 LS starpniekam >>> kukuļiem
link12 registered|register

[Jan. 13th, 2008|12:17 am]
[Tags|, , , , ]

līst, riebīgi drēgns. Yahoo gan saka, ka Manilā esot ap 25. vai tiešām gada laikā mutācijas mani skārušas tik spēcīgi, ka, gaisa temperatūrai noslīdot līdz +25, man jau sāk zobi klabēt? tad nu abi kustamies (cik nu vispār) slo-mo režīmā, pat pasniegties un buču otram iedot Lielais Slinkums - nu, taisni kā tādi reptīļi vēsā, mitrā vasaras dienā. uz tuvējo alfu gan aizvilkāmies (pati vēl aizvien nesaprotu, kā mēs uz šādu varoņdarbu bijām spējīgi), turklāt varoņdarbu varoņdarbs bija tāds, ka ielīdām arī rimčikā (jēdzīgu piena produktu - biezpiensieru, jogurtu u.c. našķu - sektoru Manilas rimčikos, saprotams, nav, tādēļ bez īpašas motivācijas Manilas rimčikos man iekšā līst netīk). atstājām latus divdesmit (tas ir ļoti daudz), toties nopirku konservētus tomātus savā sulā ( no Spānijas) (tomātu sulas šeit nav, mana dvēsle pēc tās kviec kā puskauts suķis), marinētus pipargurķīšus (no Vācijas), svaigas..ēē..dilles (aizdomīga paskata, turklāt pēdējo eksemplāru izvilku no caurspīdīgās plastmasas kārbiņās safasētām bazilika, timiāna, rozmarīna u.c. garšaugu buntīšu kaudzes), kivi (tirgū līdz šim neesmu redzējusi, un augu valsts izcelsmes produktus pērkam tikai tur), un kaudzi visāda crapa. vēlāk aiz Lielā Slinkuma pat kādu mīļvārdiņu noņurdēt ņēmām un aizmigām šķērsām gultā. tagad esam pamodušies, es dīcu, ka nav ar ko panašķēties, bet, par laimi, līst, un es tak netriekšu cilvēku uz nočņiku pēc čipšiem, tādēļ tērēšanās izpaliks. tagad domājam, ko iesākt, jo ir slinkums lūrēt kādu filmu vai serčiku, un slinkums domāt, un vispār - slinkums rakstīt un lasīt, ko te esat sarakstījuši. mēģināšu celties no krēsla un iet, tikai vispirms jāpārvar var slinkums izdomāt, uz kurieni lai iet. tīrā sodība - pat pīpēt slinkums.
link2 registered|register

[Dec. 31st, 2007|11:09 pm]
[Tags|, , , ]

šeit fronte (sk. manu pukstu tieši pirms gada), un Jaunais būs klāt pēc 50 minūtēm. tā nu ieslēdzu savu kompi, apskatīju māšeles sūtītās Zsv idilliskās bildes, ierāpoju cibā un attapu, ka gribēju tak vēl vecā gadā kaut ko tematisku uzrakstīt - jums, mīļie, ne par sevi pārmaiņas pēc. bet vēls jau.
link7 registered|register

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]