| |
[Apr. 26th, 2008|08:48 pm] |
Sākšu no otra gala.
Dikti nāca miegs, bija mežonīgs nogurums, uz brītiņu laikam ačteles aizkrita ciet, bet tikai uz brītiņu, jo man vienmēr ir bijis tā, ka briesmīgi jāskatās pa logu, braucot auto, nu briesmīgi kāri un alkatīgi jāskatās, pēdējiem spēkiem plakstiņus mēģinot noturēt vaļā - vai aiz loga būtu kādas skaistas neredzētas zemes elpu aizraujoši skati, eksotika, kur katra nenozīmīgākā, parastākā sadzīves detaļa ir lielie brīnumi, vai vienmuļš mežs vai aparti ziemāju lauki Latvijā. Zinu, ka ačteles uz patiešām īsu brītiņu aizkritušas bija - jau metās krēsla, bet krēsla, kā zināms, tropos ilgst pavisam simbolisku brīdi, vēl mīcījāmies pa piektdienas pievakares korķiem uz South Luzon Expressway Santa Rosas aglomerātā. Ačteles atvērās, kad mīcījāmies pa vēl brangākiem korķiem, un bija jau dziļa krēsla, tomēr vel ne tumšs. Tātad biju iemigusi ne ilgāk kā pusstundu.
Un tad mani piemeklēja TĀ sajūta - spēji, negaidīti, spēcīgi. Tā pati, kas vienmēr piemeklē pēc Ventspils, Miķeļtorņa vai kādiem citiem braucieniem no Jūrmalas šosejas nogriežoties uz Lielirbes ielas, - atgriešanās mājpilsētā sajūta. Ne vienmēr tā ir sajūsmas pilna un apzināta - citreiz ir pat mazliet žēl, jo domas vai pat tikai veģetatīvā nervu sistēma jau skrien laikam pa priekšu un pieskaņojas ikdienas drēbei (eksperimentējam ar ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) tejas ierosināto 'pattern' pārcēlumu), taču vgienmēr tai mirkī ķermeni pāršalc tāds kā muskuļu atslābums, jo parasti jau, atgriežoties mājās, ir zināms nogurums, un ķermenis jau zin, ka sekos atpūta.
Un bija arī apjukums. Parastais tikko pamodušā cirslīša "kto ja, gģe ja?" apjukums, kas svešā zemē, tumsai metoties, pēc intensīvi pavadītas dienas un vēl pirms tam ilgstoša miega bada bija ievērojami pastiprināts tikko pamoduša cirslīša apjukums. Tikmēr ķermenis nebija apjucis, ķermenis bija TĀS sajūtas piemeklēts, ķermenis uzvedās kā tikko mājpilsētā iebraucis, kamēr prāts kūņojās un mēģināja aptvert "kto ja, gģe ja". Un, kamēr prāts uzkarsa un mēģināja izprātot, vai tiešām jau esam Manilā, kā tas var būt; arī ceļš, ielas, pa logu redzmā apkārtne nelikās pazīstama, tikmēr ķermenis jau sen zināja, ka esam, esam gan Manilā. "Nu ja," nu jau pamodies cirslītis prātīgi un ar pārliecinātu tikko mājpilsētā iebraukuša cilvēka sajūtu ķermenī secināja: "Praktiski visas Filipīnu apdzīvotās vietas, varbūt izņemot īpaši biezus rajonus, ir baigais bardaks, taču nekur citur šis bardaks, miskaste un haoss nav tik pašapzinīgs, lepns un pašapmierināts."
Tikmēr jau bijām nokļuvuši ielās, kuras svešzemju cirslītim bija sazīmējamas un pat to nosaukumi zināmi, bet ķermenis - tas visu zināja jau sen. Pat to, kas man nav zināms vēl tagad - ka Manila, izrādās, pa īstam ir mana mājpilsēta. Reizēm man ir uznākušas mīlas un sentimenta lēkmes pret šo megabardakpilsētu, reizēm smaidot pie sevis esmu atzinusies mīlestībā šai megabardakpilsētai, kurā taču nav vispār nekā skaista, ir tikai "art is everywhere" skati ik uzsoļa tādam, kurš patiešām art var saskatīt pilnīgi jebkur, taču tie ir tikai tādi reti mirkļi, lēkmes.
Vai tas būtu Stokholmas sindroms? |
|
|