| Obligātā literatūra (turp.) |
Dec. 27th, 2007|05:27 pm |
un, kad vecums ir klāt, no tā vairs nemaz nav bail. vairs pat nepastāv tāda kategorija, tāds dalījums - jaunība vs vecums. ir tik forši būt "vecai". kad nav tā muļķīgā, bezjēdzīgā drudžainuma, kad nevajag nekur skriet, ņemties, kaut ko paspēt, piedzīvot, just, ka dzīvo. man vienalga, kā sauc manu eksistēšanas formu. man vienalga, ka tā nav dzīve. jo tad sanāk, ka, kamēr dzīvo, tu neesi laimīgs - laimīgs jaunībā cilvēks ir tikai tad, kad uz mirkli apstājas atņemties elpu, un tajā brīdī viņš var noelsties ōō laime, paskatīties stundu atpakaļ vai stundu uz priekšu un nodvesties ōō es dzīvoju. man kaut kā ir sakritis tā, ka līdz trīsdesmit es dzīvoju, bet pēc trīsdesmit es vienkārši esmu laimīga. ļoti, ļoti laimīga.
trauksme un smeldze - divas lietas, divi atslēgvārdi, kas man ir bijuši galvenie kritēriji mākslā: mūzikā, literatūrā, kino, dziesmu tekstos utt. un arī pati tā dzīvoju, pat tiecos dzīvot aptuveni vecumā no 20 līdz 30 gadiem (ja precīzi, tad no 19 līdz 29). lai mana dzīve būtu kā mūzika manā gaumē, ha. trauksme un smeldze mākslā mani saista vēl joprojām. bet ne dzīvē, diespas, ne dzīvē. vai kā nu to tagad sauc.
nez, cik gadu bija Skalbem, kad viņš sarakstīja "Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties". vai viņš bija "jauns un dumš traks"? jo man tā briesmonīgi un traģistiski tēlotā mala ar resnajiem, putru strebjošajiem indivīdiem, kuri cirvjus karotes smagajā gaisā kāra, tagad it nemaz neliekas traģiska, nē, es tās malas ļaudis saprotu, iespējams, es pati omulīgi strebju to putru, un ir labi. |
|