Saspēra velns to zaļo krūzi [entries|archive|friends|userinfo]
Hlorēts ūdens

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[Apr. 26th, 2008|08:48 pm]
[Tags|, , ]

Sākšu no otra gala.

Dikti nāca miegs, bija mežonīgs nogurums, uz brītiņu laikam ačteles aizkrita ciet, bet tikai uz brītiņu, jo man vienmēr ir bijis tā, ka briesmīgi jāskatās pa logu, braucot auto, nu briesmīgi kāri un alkatīgi jāskatās, pēdējiem spēkiem plakstiņus mēģinot noturēt vaļā - vai aiz loga būtu kādas skaistas neredzētas zemes elpu aizraujoši skati, eksotika, kur katra nenozīmīgākā, parastākā sadzīves detaļa ir lielie brīnumi, vai vienmuļš mežs vai aparti ziemāju lauki Latvijā. Zinu, ka ačteles uz patiešām īsu brītiņu aizkritušas bija - jau metās krēsla, bet krēsla, kā zināms, tropos ilgst pavisam simbolisku brīdi, vēl mīcījāmies pa piektdienas pievakares korķiem uz South Luzon Expressway Santa Rosas aglomerātā. Ačteles atvērās, kad mīcījāmies pa vēl brangākiem korķiem, un bija jau dziļa krēsla, tomēr vel ne tumšs. Tātad biju iemigusi ne ilgāk kā pusstundu.

Un tad mani piemeklēja TĀ sajūta - spēji, negaidīti, spēcīgi. Tā pati, kas vienmēr piemeklē pēc Ventspils, Miķeļtorņa vai kādiem citiem braucieniem no Jūrmalas šosejas nogriežoties uz Lielirbes ielas, - atgriešanās mājpilsētā sajūta. Ne vienmēr tā ir sajūsmas pilna un apzināta - citreiz ir pat mazliet žēl, jo domas vai pat tikai veģetatīvā nervu sistēma jau skrien laikam pa priekšu un pieskaņojas ikdienas drēbei (eksperimentējam ar [info]tejas ierosināto 'pattern' pārcēlumu), taču vgienmēr tai mirkī ķermeni pāršalc tāds kā muskuļu atslābums, jo parasti jau, atgriežoties mājās, ir zināms nogurums, un ķermenis jau zin, ka sekos atpūta.

Un bija arī apjukums. Parastais tikko pamodušā cirslīša "kto ja, gģe ja?" apjukums, kas svešā zemē, tumsai metoties, pēc intensīvi pavadītas dienas un vēl pirms tam ilgstoša miega bada bija ievērojami pastiprināts tikko pamoduša cirslīša apjukums. Tikmēr ķermenis nebija apjucis, ķermenis bija TĀS sajūtas piemeklēts, ķermenis uzvedās kā tikko mājpilsētā iebraucis, kamēr prāts kūņojās un mēģināja aptvert "kto ja, gģe ja". Un, kamēr prāts uzkarsa un mēģināja izprātot, vai tiešām jau esam Manilā, kā tas var būt; arī ceļš, ielas, pa logu redzmā apkārtne nelikās pazīstama, tikmēr ķermenis jau sen zināja, ka esam, esam gan Manilā. "Nu ja," nu jau pamodies cirslītis prātīgi un ar pārliecinātu tikko mājpilsētā iebraukuša cilvēka sajūtu ķermenī secināja: "Praktiski visas Filipīnu apdzīvotās vietas, varbūt izņemot īpaši biezus rajonus, ir baigais bardaks, taču nekur citur šis bardaks, miskaste un haoss nav tik pašapzinīgs, lepns un pašapmierināts."

Tikmēr jau bijām nokļuvuši ielās, kuras svešzemju cirslītim bija sazīmējamas un pat to nosaukumi zināmi, bet ķermenis - tas visu zināja jau sen. Pat to, kas man nav zināms vēl tagad - ka Manila, izrādās, pa īstam ir mana mājpilsēta. Reizēm man ir uznākušas mīlas un sentimenta lēkmes pret šo megabardakpilsētu, reizēm smaidot pie sevis esmu atzinusies mīlestībā šai megabardakpilsētai, kurā taču nav vispār nekā skaista, ir tikai "art is everywhere" skati ik uzsoļa tādam, kurš patiešām art var saskatīt pilnīgi jebkur, taču tie ir tikai tādi reti mirkļi, lēkmes.

Vai tas būtu Stokholmas sindroms?
link2 registered|register

[Jan. 13th, 2008|12:17 am]
[Tags|, , , , ]

līst, riebīgi drēgns. Yahoo gan saka, ka Manilā esot ap 25. vai tiešām gada laikā mutācijas mani skārušas tik spēcīgi, ka, gaisa temperatūrai noslīdot līdz +25, man jau sāk zobi klabēt? tad nu abi kustamies (cik nu vispār) slo-mo režīmā, pat pasniegties un buču otram iedot Lielais Slinkums - nu, taisni kā tādi reptīļi vēsā, mitrā vasaras dienā. uz tuvējo alfu gan aizvilkāmies (pati vēl aizvien nesaprotu, kā mēs uz šādu varoņdarbu bijām spējīgi), turklāt varoņdarbu varoņdarbs bija tāds, ka ielīdām arī rimčikā (jēdzīgu piena produktu - biezpiensieru, jogurtu u.c. našķu - sektoru Manilas rimčikos, saprotams, nav, tādēļ bez īpašas motivācijas Manilas rimčikos man iekšā līst netīk). atstājām latus divdesmit (tas ir ļoti daudz), toties nopirku konservētus tomātus savā sulā ( no Spānijas) (tomātu sulas šeit nav, mana dvēsle pēc tās kviec kā puskauts suķis), marinētus pipargurķīšus (no Vācijas), svaigas..ēē..dilles (aizdomīga paskata, turklāt pēdējo eksemplāru izvilku no caurspīdīgās plastmasas kārbiņās safasētām bazilika, timiāna, rozmarīna u.c. garšaugu buntīšu kaudzes), kivi (tirgū līdz šim neesmu redzējusi, un augu valsts izcelsmes produktus pērkam tikai tur), un kaudzi visāda crapa. vēlāk aiz Lielā Slinkuma pat kādu mīļvārdiņu noņurdēt ņēmām un aizmigām šķērsām gultā. tagad esam pamodušies, es dīcu, ka nav ar ko panašķēties, bet, par laimi, līst, un es tak netriekšu cilvēku uz nočņiku pēc čipšiem, tādēļ tērēšanās izpaliks. tagad domājam, ko iesākt, jo ir slinkums lūrēt kādu filmu vai serčiku, un slinkums domāt, un vispār - slinkums rakstīt un lasīt, ko te esat sarakstījuši. mēģināšu celties no krēsla un iet, tikai vispirms jāpārvar var slinkums izdomāt, uz kurieni lai iet. tīrā sodība - pat pīpēt slinkums.
link2 registered|register

[Dec. 31st, 2007|11:09 pm]
[Tags|, , , ]

šeit fronte (sk. manu pukstu tieši pirms gada), un Jaunais būs klāt pēc 50 minūtēm. tā nu ieslēdzu savu kompi, apskatīju māšeles sūtītās Zsv idilliskās bildes, ierāpoju cibā un attapu, ka gribēju tak vēl vecā gadā kaut ko tematisku uzrakstīt - jums, mīļie, ne par sevi pārmaiņas pēc. bet vēls jau.
link7 registered|register

[Dec. 13th, 2007|06:35 pm]
[Tags|, , ]

šodien saņēmu Xmas-Bday kasti no ģimenes. ātri nākusi - tikai divas nedēļas. tādējādi atdzīvinot vārgo cerību, ka arī manis sūtītā kārba vecāku ķepiņās un uz ģimenes svētku kopgalda nonāks laikus.
bet, nu jā. īmō jau nu pilnīgais. mana vīra leksikā runājot, tīrdžerkere (tear jerker) riktīgā tā mana mamma ira. kartiņas - trīs gab.: viena maziņa, rūpnieciskā, satur populāru priecīgus Ziemassvētkus un laimīgu Jauno gadu vēlējumu angļu valodā. nepazīstamais, meitenīgais, acīmredzami centīgais rokraksts laikam pieder mazajai māsiņai-in-law. viena lielāka, tuvu standartizmēram, arī rūpnieciskā. attēlota, pieņemu, ļoti ļoti apsnigusi Gaujas senleja, fotografēta no Turaidas pils torņa vai Siguldas gaisa tramvajiņa. adresēta "Kristīnes ģimenei no "Latvijas radiņiem", satur garu, īpaši piemeklētu dzejoli, šoreiz bez morāles. mammas rokraksts. trešā ir mammas pašas bildēts pludmales - vietas, kur jūras vilnis satiekas ar krastmalas smiltīm - tuvplāns. uzruna "Meitiņ" un īss poētisks novēlējums prozā. tas - apsveikums man dzimšandienā.

un egles un kadiķa zariņi azspiežamajā maisiņā. ar tiem tad arī Tā Ziemassvētku sajūta mani noķēra, nogāza gar zemi un sagūstīja pilnīgi nesagatavotu. murcu egles zara gabaliņu pirkstos, smaržoju skujas un dolbījos ieelpoju Ziemassvētkus.

un dāvanas. bez jau tradicionāli pasūtītās humānās palīdzības no radiem ārzemēs (kafija vulgaris un henna no "Dzintara") šis tas vīrčikam un sīkajai, marcipāna figūriņas, bet man, visticamākais, uz dzimšandienu (jo visbiežāk man mamma dzimšandienās dāvina grāmatas) liels, resns, smags Belševicas Billes sējums. tik resns, ka manā paplānajā žurnāl-grāmatplauktiņā neiespraucas. tāpēc pagaidām Bille nogulst uz grīdas pirātisko DVD kaudzītē, kaut kur starp Desperate Housewives, Complete 24, No Reservations un Barely Legal Vol.14. bet tikai pagaidām.

tad nu, aizkustinājuma, ilgu un mīlestības pret tuvākajiem asariņu nobirdinājusi, oficiāli pasludinu sevi par memmesmeitiņu.
link9 registered|register

[Dec. 1st, 2007|03:21 pm]
[Tags|, ]

pietrūkst aizsvīdušu logu
link3 registered|register

navigation
[ viewing | most recent entries ]