| |
[Jan. 13th, 2008|12:17 am] |
līst, riebīgi drēgns. Yahoo gan saka, ka Manilā esot ap 25. vai tiešām gada laikā mutācijas mani skārušas tik spēcīgi, ka, gaisa temperatūrai noslīdot līdz +25, man jau sāk zobi klabēt? tad nu abi kustamies (cik nu vispār) slo-mo režīmā, pat pasniegties un buču otram iedot Lielais Slinkums - nu, taisni kā tādi reptīļi vēsā, mitrā vasaras dienā. uz tuvējo alfu gan aizvilkāmies (pati vēl aizvien nesaprotu, kā mēs uz šādu varoņdarbu bijām spējīgi), turklāt varoņdarbu varoņdarbs bija tāds, ka ielīdām arī rimčikā (jēdzīgu piena produktu - biezpiensieru, jogurtu u.c. našķu - sektoru Manilas rimčikos, saprotams, nav, tādēļ bez īpašas motivācijas Manilas rimčikos man iekšā līst netīk). atstājām latus divdesmit (tas ir ļoti daudz), toties nopirku konservētus tomātus savā sulā ( no Spānijas) (tomātu sulas šeit nav, mana dvēsle pēc tās kviec kā puskauts suķis), marinētus pipargurķīšus (no Vācijas), svaigas..ēē..dilles (aizdomīga paskata, turklāt pēdējo eksemplāru izvilku no caurspīdīgās plastmasas kārbiņās safasētām bazilika, timiāna, rozmarīna u.c. garšaugu buntīšu kaudzes), kivi (tirgū līdz šim neesmu redzējusi, un augu valsts izcelsmes produktus pērkam tikai tur), un kaudzi visāda crapa. vēlāk aiz Lielā Slinkuma pat kādu mīļvārdiņu noņurdēt ņēmām un aizmigām šķērsām gultā. tagad esam pamodušies, es dīcu, ka nav ar ko panašķēties, bet, par laimi, līst, un es tak netriekšu cilvēku uz nočņiku pēc čipšiem, tādēļ tērēšanās izpaliks. tagad domājam, ko iesākt, jo ir slinkums lūrēt kādu filmu vai serčiku, un slinkums domāt, un vispār - slinkums rakstīt un lasīt, ko te esat sarakstījuši. mēģināšu celties no krēsla un iet, tikai vispirms jāpārvar var slinkums izdomāt, uz kurieni lai iet. tīrā sodība - pat pīpēt slinkums. |
|
|
| Obligātā literatūra (turp.) |
[Dec. 27th, 2007|05:27 pm] |
un, kad vecums ir klāt, no tā vairs nemaz nav bail. vairs pat nepastāv tāda kategorija, tāds dalījums - jaunība vs vecums. ir tik forši būt "vecai". kad nav tā muļķīgā, bezjēdzīgā drudžainuma, kad nevajag nekur skriet, ņemties, kaut ko paspēt, piedzīvot, just, ka dzīvo. man vienalga, kā sauc manu eksistēšanas formu. man vienalga, ka tā nav dzīve. jo tad sanāk, ka, kamēr dzīvo, tu neesi laimīgs - laimīgs jaunībā cilvēks ir tikai tad, kad uz mirkli apstājas atņemties elpu, un tajā brīdī viņš var noelsties ōō laime, paskatīties stundu atpakaļ vai stundu uz priekšu un nodvesties ōō es dzīvoju. man kaut kā ir sakritis tā, ka līdz trīsdesmit es dzīvoju, bet pēc trīsdesmit es vienkārši esmu laimīga. ļoti, ļoti laimīga.
trauksme un smeldze - divas lietas, divi atslēgvārdi, kas man ir bijuši galvenie kritēriji mākslā: mūzikā, literatūrā, kino, dziesmu tekstos utt. un arī pati tā dzīvoju, pat tiecos dzīvot aptuveni vecumā no 20 līdz 30 gadiem (ja precīzi, tad no 19 līdz 29). lai mana dzīve būtu kā mūzika manā gaumē, ha. trauksme un smeldze mākslā mani saista vēl joprojām. bet ne dzīvē, diespas, ne dzīvē. vai kā nu to tagad sauc.
nez, cik gadu bija Skalbem, kad viņš sarakstīja "Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties". vai viņš bija "jauns un dumš traks"? jo man tā briesmonīgi un traģistiski tēlotā mala ar resnajiem, putru strebjošajiem indivīdiem, kuri cirvjus karotes smagajā gaisā kāra, tagad it nemaz neliekas traģiska, nē, es tās malas ļaudis saprotu, iespējams, es pati omulīgi strebju to putru, un ir labi. |
|
|
| Obligātā literatūra |
[Dec. 27th, 2007|05:21 pm] |
man viss ir. man jau viss ir. viss, ko es varētu vēlēties, viss, par ko varētu sapņot un pat neuzdrīkstēties sapņot, un vēl daudz daudz vairāk - man ir. ja tas onkulītis tur augšā vēl kaut ko labu man ir iecerējis - nevajag. lai dod to citiem, kam nav, kam vajag. lai tikai neņem man nost to, kas man ir, lai nedod man neko sliktu. tagad es varu tikai vēlēties citiem, ne sev. tuviniekiem, mīļajiem, radiem un draugiem, and the entire human race* |
|
|
| Ultimatīvais Gada Kopsavilkums, Rezumē un Apakšlīnija, Bez Secinājumu Daļas |
[Dec. 17th, 2007|12:23 am] |
es šogad pilnīgi neko neesmu paveikusi
un
es šogad gandrīz nepārtraukti esmu bijusi ļoti laimīga |
|
|
| Rasistu rotaļas |
[Dec. 14th, 2007|10:13 pm] |
kaut kur, laikam tepat cibā, izlasīju tādu joku: - kā ķīnieši saviem bērniem dod vārdus? - met uz grīdas karoti, kāda skaņa rodas, tādu vārdu bērnam ieliek.
tad nu mēs šorīt brokastojot spēlējām ķīniešu vecākos: mētājām pret flīžu grīdu karoti un tad mēģinājām izrunāt nule noskaidrotos personvārdus. bija jautri. |
|
|
| |
[Dec. 5th, 2007|04:13 pm] |
kopš vakardienas mēs nu nekādi vairs neskaitāmies kategorijā "jaunlaulātie". kopš vakardienas arī kāzu monsāriji vairs nav obligāti; vienīgais, vismaz pirmajos desmit būtu vēlams atcerēties aniversārijus. kopš vakardienas šitā jūzerpikča ir tieši vienu gadu veca.
ai, nu ko es te cenšos pašironizēt un tēlot baigo vēso milēdiju. kā īstam arii_zakjiitim man ir visas tiesības publiski plikšķināt savas pārlaimīgās valgās ačteles, kā rī jūsmot par rozā un gulbīšu pāru bildēm. pieņemu apsveikumus, kā arī ilgas un (tikpat cik tagad) laimīgas laulības vēlējumus. |
|
|
| |
[Nov. 23rd, 2007|09:37 pm] |
šovakar oficiāli aprit gads, kopš esmu Manilā. atskaitot tās sešas nedēļas augustā/septembrī, kad viesojos Latvijā. man mugurā tā pati kleita, ko toreiz biju plānojusi lidmašīnā īsi pirms nosēšanās uzvilkt, taču nesanāca - kleitu uzvilku vēlāk viesnīcā, bet Maiks mani pirmo reizi ieraudzīja tērptu džinsos un svītrainā džemperītī.
laiku pirms aizbraukšanas lāga neatceros, un labi, ka tā, un labi, ka arī Ciba man nav nekāds lielais palīgs - tolaik nebiju diez ko runīga un rakstīga. un tā arī nevienam neizstāstīju,
( kā aizbraucu, kā atbraucu, un kā man te sākumā gāja ) |
|
|