| |
[Jan. 21st, 2008|05:55 pm] |
es pat nezinu, kā lai _saprotami_ izstāsta to, ka kaimiņmājai no otrā stāva nobruka gabals un uzkrita apskretušajam caurumcaurajam nojumes jumtiņam, zem kura kāda iedzīvotāja mazgāja veļu (esmu jau iepriekš stāstījusi, ka viņiem sadzīve noris mājas durvjpriekšā uz ielas ietves - veļas mazgāšana un tās žāvēšana, ēdiena gatavošana, trauku mazgāšana, pat bērnu čurināšana un kakināšana (kakināšana uz poda (tā saturs gan tiek gāzts uz ielas un virsū ūdens, čur(in)āšana - tāpat uz ielas)). iedzīvotāja ir dzīva, tikai pa galvu dabūja.
un man drusku sāk palikt skaidrs, kāpēc šeit ir tik spēcīga reliģiozitāte: jo te patiesi ir visu laiku kā tādam durakam jāpaļaujas uz augstākiem spēkiem un jācer/jālūdzas, lai tie pasargā no negadījumiem, kas uzglūn ik uz soļa, nomodā un miegā. un, redzot, cik vājprātīgus plašumus un dziļumus šeit sasniedz cilvēku attieksmes pret savu un citu drošību (apzināta) bezatbildība, nāk smiekli par Latvijas histēriskajām kampaņām par atstarotāju lietošanu gājējiem. nē, paties. pasakiet man vārdu "atstarotājs", un es zviegšu un rēkšu tik dzīvnieciski, ka jums nekavējoties radīsies vēlme mani aizsūtīt uz psihiatrisko slimnīcu. atstarotājs gājējam!!! mwahahaha!!! kad Manilā pasažieru džipiem un mopēdiem ar blakusvāģi (tricycle) ir normāli tumsā braukt bez ieslēgtām gaismām, pēdējiem turklāt vēl pretējā virzienā pa vienvirziena ielu; kad iedomāties puslīdz _droši_ un _pārliecināti_ šķērsot ielu pie zaļās gaismas var mierīgi izrādīties pēdējā muļķība, ko gājējs savā dzīvē var paspēt paveikt. es neturpināšu uzskaitīt piemērus. man sāp vēders. /nopūta, žesc (c) Vīpsna |
|
|
| |
[Nov. 29th, 2007|03:36 pm] |
fonā skan TV ar manilas ekšenu, un aptveru, ka mans nihilisms ir neizmērojams. lūk mana ticība tiesiskumam kā kategorijai (druscītiņ virs nulles) un trešās pasaules civilizācijas briedumam (absolūts zerō). un nezinu, kas man riebjas vairāk - pasaule (varas kategorijās) vai es pati sev (dēļ sava skatījuma uz varas kategorijām). |
|
|
| |
[Nov. 23rd, 2007|09:37 pm] |
šovakar oficiāli aprit gads, kopš esmu Manilā. atskaitot tās sešas nedēļas augustā/septembrī, kad viesojos Latvijā. man mugurā tā pati kleita, ko toreiz biju plānojusi lidmašīnā īsi pirms nosēšanās uzvilkt, taču nesanāca - kleitu uzvilku vēlāk viesnīcā, bet Maiks mani pirmo reizi ieraudzīja tērptu džinsos un svītrainā džemperītī.
laiku pirms aizbraukšanas lāga neatceros, un labi, ka tā, un labi, ka arī Ciba man nav nekāds lielais palīgs - tolaik nebiju diez ko runīga un rakstīga. un tā arī nevienam neizstāstīju,
( kā aizbraucu, kā atbraucu, un kā man te sākumā gāja ) |
|
|
| |
[Nov. 16th, 2007|08:12 pm] |
lietavu aukstais (zvēru - gaisa temperatūra bija nokritusies kā minimums līdz +20 grādiem!) divdiennieks ir cauri, skolās atsākušās mācības, ir karsts un arī visādi citādi viss pa vecam.
bet kamēr nebija pa vecam, bija tā: lietavas sākās trešdien. ceturtdienas rītā jau bija salijis krietns strēķis, un Manilas ielās lietus sekas nav ilgi jāgaida: vietām kājāmgājējiem jābrien pa ūdeni līdz ceļiem. nepienāca ne trīs pēcpusdienā, kad attapās arī skolu vadība, un, brīdī, kad ūdens ielās sasniedzis augstāko līmeni un lietus gāž pilnā sparā, pārtrauc mācības uz nenoteiktu laiku. visi brīvi, un bērneļi, lietum gāžot, amfībijas tēlodami, kuļas mājup. novelk cienīgās melnās slēgtās kurpes un baltās zeķes, uzvelk dušas čības un brien mājup. kad skolēni aizkūlušies mājās, lietus pārstāj, un, tā kā tie ir tikai nelieli sadzīves plūdi nevis stihija, ūdens maķenīt noskrienas, un, ja pirms tam nebūtu pārtrauktas mācības, bērni kā ik dienas normāli aizstaigātu mājās. bet ko nu vairs. tiesa, lietus drīz atsākas, lai, kā vēsta laika ziņas, dažādā intensitātē bez pārtraukuma lītu līdz nākamās dienas rītam. kad bērneļi atkal, ūdenim ielās viļņojoties līdz ceļiem, dudina uz skolu.
nekas neparasts. normāla, pierasta sistēma. neraugoties uz faktu, ka pastāv lietišķā (pielietojamā?) meteorolōģija, televīzija, ziņas un laikapstākļu prognōzes, mācības skolās vienmēr tiek, kā likums, uz nenoteiktu laiku pārtrauktas un bērni ārā iztrenkti brīdī, kad laiks ir visdraņķīgākais un ūdens ielās visdziļākais (nē, nu, vienmēr jau pastāv iespēja, ka paliks vēl sūdīgāk). taču pilnīgi noteikti nekad un nekādos apstākļos PIRMS. |
|
|