|
Nov. 23rd, 2007|09:37 pm |
šovakar oficiāli aprit gads, kopš esmu Manilā. atskaitot tās sešas nedēļas augustā/septembrī, kad viesojos Latvijā. man mugurā tā pati kleita, ko toreiz biju plānojusi lidmašīnā īsi pirms nosēšanās uzvilkt, taču nesanāca - kleitu uzvilku vēlāk viesnīcā, bet Maiks mani pirmo reizi ieraudzīja tērptu džinsos un svītrainā džemperītī.
laiku pirms aizbraukšanas lāga neatceros, un labi, ka tā, un labi, ka arī Ciba man nav nekāds lielais palīgs - tolaik nebiju diez ko runīga un rakstīga. un tā arī nevienam neizstāstīju,
kā aizbraucu, kā atbraucu, un kā man te sākumā gāja. atmiņas no tā laika ir pašvakas - laikam man ir attīstījusies selektīvā atmiņa - visu slikto un pat neviennozīmīgi vērtējamo un mulsinošo aizmirstu un atceros tikai tīro labumu. jocīgi, ka trešdaļu no dzīves jeb pēdējo pilno dekādi gandrīz nemaz neatceros, jā, savu vīru satiku un apprecēju vēl savos divdesmit - 30 man palika trīs nedēļas pēc laulības reģistrācijas, vot. un šīs trīs nedēļas kā reizi vēl iekrīt pazudušajā un aizmirstajā dekādē, vot.
nedēļu pirms došanās prom darbā paņēmu bezalgas atvaļinājumu. grasījos atlūgties pavisam, taču priekšniecība pierunāja vispirms paņemt mēnesi - ja nu es tomēr atgriežos. šo nedēļu grasījos izmantot pilnvērtīgi - sašķirot glabājamās un prom metamās mantas (bija domāts, ka, visticamākais, savu māju vairs nekad neredzēšu), sakrāmēt ceļasomas, apciemot draugus utt. tomēr neko no tā nepaveicu - brīvo nedēļu pavadīju sēžot un tukši blenžot vienā punktā. kā sedatīvus salietojusies. ne gribas, ne vēlmju, ne spēka, ne jūtu, ne emociju. milzīgs po un izsisti korķi. rezultātā ceļasoma tika krāmēta (precīzāk, somā haotiski samests kas pagadās) laikā, kad jau sen bija jābūt ceļā uz lidostu, bet tā savukārt sasniegta precīzi pēdējā mana lidojuma čekina minūtē - gan pateicoties brāļa agresīvajai un rupjajai braukšanai cauri visai Rīgai šķīdonī, brīdī, kad sastrēgumi ir vislielākie - ap pieciem, sešiem vakarā. turpat lidostā vēl paguvu apskauties ar māsīcu, kas nule bija ieradusies viesos no UK un ietūcīja man mugursomā dāvaniņu, kas vēlāk izrādījās ļoti noderīga - trīs seksīgas, ērtas, kvalitatīvas, glītas, mežģīņotas apenes no Marks&Spencer. pēdējie apskāvieni un pa plecu uzsitieni, turēties vēlējumi un es kopā ar rajenaira pušelniekiem stājos drošības kontroles rindā. melnie milzu tankzābaki un rudens jaka atstāti brāļa mašīnā, kājās uzautas baltas zeķītes un šampanieša krāsas vasaras sandales. uz papēžiem.
es diezgan minimāli apzinājos, uz kurieni dodos. tas mani arī diez ko neinteresēja. pietika ar to, ka uzskatīju sevi par jebkam, tostarp jebkurai kultūrai gana atvērtu, dzimušu dzīvei siltajās zemēs, kā arī ar to, ka filipīniešus bildēs biju redzējusi un galvenās antropoloģiskās pazīmes zināju noskaitīt: augumā sīki, brūnas ādas krāsas, plakaniem deguniem un melnām austrumnieciskas formas, taču ne tik šaurām kā, piemēram, ķīniešiem, acīm. un tad es viņus pirmo reizi dzīvē ieraudzīju - Frankfurtes lidostā, gaidot iekāpšanu reisā Frankfurte-Manila. lidoju ar milzonīgo Airbusu, un pasažieru pūlis galvenokārt sastāvēja no filipīniešu overseas workeriem - ķipa kā mūsu sēņu lasītāji. vārdsakot, ne gluži tā reprezentatīvākā nācijas daļa - sīki, drukni tēviņi, ekipējušies milzīgām Viļņas tirgus stila somām, visu lidojuma laiku žūpodami un pievemdami airbusa tualetes. tomēr arī šie skati nespēja izlauzties cauri manam emocionālajam pārakmeņojumam un neizraisīja ne mazākās pārdomas vai jebkādas citas reakcijas. vienīgais, ko es jutu, bija ausu sāpes, aukstums lidmašīnas salonā un strauja dehidratācija.
nākamajā dienā nolaidāmies Ķīnā, pilsētā ar nosaukumu Gongžhu vai kā tamlīdzīgi, no kurienes līdz Manilai teju rukoj padaķ - tepat pāri jūrai. izkāpa krietns strētīķītis ķiniešu izcelsmes pasažieru, nomainījās komanda, saglabājot Lufthanzas tāllidojumu tradicionālo stjuartu Lieliskā Trijnieka line-up: žilbinošs, stalts puisis + maziņa smukiņa āziešu skudriņa + nenosakāma vecuma rietumeiropiešu blondīne TM. airbuss iztīrīts, izlādēts, pārlādēts, uztankots un visādi citādi apkopts. Ķīnā bija apmācies un silts, un es pie sevis dudināju Kuncendorfa un Osendovska fragmentus. tad sendvičs, kūķis, kafija, šaušalīgas ausu sāpes un nerealizēts pārģērbšanās plāns, un eku - galā esam.
ejot pa ermōņiku (mobilo koridoru, kas savieno lidmašīnu ar termināli), momentā kļuva skaidrs: filipīniešiem noteikti kaut kur jābūt paslēptām žaunām, jo ar cilvēku elpošanas orgāniem pilnīgi noteikti elpot nav iespējams. vismaz mani pirmie mēģinājumi cieta neveiksmi, un visa mana lidmašīnā teju saslušā, džinsos un garpiedurkņu džemperītī tērptā, kārnā augumiņa virsma momentā norasoja un sāka tecēt kā sniegavīrs marta saulītē. pasu kontrole, bagāžas karuselis, naudas maiņa, un esmu gatava nodoties Mūža Mīlas pirmreizējai apskatei - neizgulējusies, sasvīdusi, pa lidmašīnām un lidostām izburzīta, netīriem matiem, izsausētu ādu, nogurusi, scared­.
vēlāk Mūža Mīla godīgi atzīsies, ka pirmā doma, mani ieraugot, bijusi "omg she's so tall" un tikai pēc tam sekojusi absolūti obligātā "omg she's so beautiful". tie papēži, zin. es savu pirmo domu, kā jau daudz ko, neatceros. pieļauju, ka abiem diviem - svīšanai un domāšanai - man enerģijas nepietika, tādēļ pievērsos tikai pirmajam.
pirmās trīs dienas pēc mana lūguma (nu, labi, labi - ultimāta) pavadījām viesnīcā - uzreiz doties uz viņa mājām un sveicināties ar viņa meitu un suņiem es jeibogu nevarēju saņemties. tieši tik ilgs, kā izrādījās, man patiešām bija nepieciešams, lai atietu no letarģiskā stāvokļa un apjēgtu kto ja gģe ja. un ka jā - ir!
un tā nu jau gadu ir, aizvien labāk un labāk, un man apnika rakstīt. kuru katru brīdi jābūt klāt naktsmaiņai (kavē jau 20 minūtes, draņķa puika!), un tad jau redzēs, ko mēs abi sadarīsim.
UPD: draņķa puika ir klāt, un tagad ar MūžaMīlu kaut kur dosimies (nē, ne uz Mūža Mājām) |
|