| Varoņmācība |
[Feb. 6th, 2008|06:09 pm] |
Ja jūs varat iedomāties Rīgas centrā varenus pieminekļus gan Lāčplēsim, gan Melnajam Bruņiniekam (turklāt piefantazējot, ka kā viens, tā otrs ir pavisam reāls varonis un arīvaronis un veduši cīņā viens pret otru savus pavisam reālos karapulkus, vai vismaz pavisam reālās bandas), tad jūs, ļoti ticams, esat filipīnietis/-e. Es nevaru, tādēļ man, lai iedomātos šādu skatu, nākas stipri piepūlēties. Par piepūlēšanos vēlāk. tTagad - par varoņiem un antivaroņiem. Nē, arīvaroņiem. Par to, ka ir, par ko padomāt.
Domājams, mēs visi vairāk vai mazāk esam dzirdējuši un skolā mācījušies par visādīgi slaveno portugāļu/spāņu pasaules apceļotāju un jaunu zemju, tostarp Filipīnu, atklājēju Ferdinandu Magelānu. To pašu Magelānu, kurš savas brašās dzīves gaitas beidza nekur citur kā Filipīnu arhipelāgā. Ne jau aiz vecuma un vārguma, bet gan kā īsts vīrs - kaujas laukā. Tam pašam Magelānam te ir gods un slava mūžīgi mūžos - viņam ir sacelti pieminekļu pieminekļi, viņa vārdā nosaukta Manilas citadeles - bāāāigi resnā spāņu forta - iela un daudz kas cits.
Un vēl ir vietējais džeks Lapu-lapu no Mindanao (viena no trim lilajām Filipīnu salām) apkārtnes (precīzāk, no Maktanas), kurš veda cīņā vietējos džekus pret, jā, Magelāna vīriem, sasita pēdējos lupatu lēveros un Magelānam kirdikt. Tas notika tālajā 16. gadsimtā, taču līdz pat šai baltai dienai Mindanao spāņi tā arī nekad nespēja kolonizēt un kristianizēt. Mindanao un tās apkārtnes salas aizvien ir islāma teritorijas. Un vēl - tur šauj, spridzina un terorizē.
Es nezinu. Varbūt filpīnieši izjūt vainas apziņu par tāāāda kalibra megamana noslaktēšanu. Jo Magelāns ir Magelāns, droši vien visu pasaules visu laiku ģeogrāfu pirmā nummura svētais. Un tāpēc tie pieminekļi. Un vēl - viņš tak atklāja Filipīnas. Kas savukārt atnesa krusta karus, spāņu inkvizīciju un tamlīdzīgus jaukumus. Pats Magelāns, pirms vēl tapa noslaktēts, paguva pievērst dažu labu vietējo kvartāla kapteini kristietībai. Šobrīd lielākā daļa Filipīnu, praktiski visas Filipīnas ir hardcore katoļi. Izņemot jau minētās islama teritorijas, kas tādas bija līdz Magelāna atceļošanai un tādas ir vēl šobaltdien.
Šitās spāņu-malaju, katoļu-musulmaņu utt būšanas manī raisa nopietnas pārdomas un galvas lauzīšanu. Kuri ir labie un kuri ir sliktie? Vai okupanti un spīdzinātāji ir labie vai sliktie (spriežot pēc katoļticības biezuma un dziļuma, kā arī spāniskuma valodā, vietvārdos u.c. jomās - laikam tak labie)? Vai Lapu-lapu ir drosmīgs varonis, kura nepakļāvība gadsimtiem iedvesmojusi lepnos mindanaoiešus neļauties kolonizēties (bet varbūt civilizēties?) vai gļēvs mežonis un slepkavnieks? Lapu-lapu vīru bija daudz, daudz vairāk nekā Magelāna.
Tad kurš ir varonis un kurš antivaronis? Kurš arīvaronis?
Manilas centrālajā lielajā smukajā Lunetas parkā ir vērienīgs monuments. Starp citu, Dienvidkorejas dāvāts (inčīgs fakts). Vienvakar tur pastaigājoties, es vīram jautāju: kas tas ir par pieminekli? kam? Vīrs: nezinu. Moš Magelānam, a moš Lapu-lapu (ievērojāt? man, pret okupāciju un okupantiem ar viennozīmīgu attieksmi apveltītajai, šāda atbilde liekas milzonīgi zīmīga un pārdomu vērta). Pieejam tuvāk, papētam (ir tumšs, vien piemineklis spilgti apgaismots). Konstatēju, ka plecīgajam, atlētiskajam stāvam kājās nav galifē bikšu, in fact, bikšu nav vispār, tikai kaut kāda lupata ap vidu aptīta. Skaic, tātad Lapu-lapu, jo civilizētais Spānijas impērijas admirālis Magelāns tak pliks riņķī neskraidīs. Taču vienlaikus mulsina varenais zobins, uz kura atspiedies akmens vīrišķis. Manā tumsoņa iztēlē kārtīgam, gurnautā ievīstītam mežonim, uzbrukumā aurējot, ir jāvicina bambuka šķēps ar kaula uzgali nevis tērauda zobens. Uzraksts vēsta, ka tas patiešām ir piemineklis Lapu-lapu - visas malaju rases pretošanās kolonizācijai iedvesmas avotam un simbolam. Visu cieņu. Man kā šaurpierainam nacionālistam liekas, ka Lapu-lapu tomēr pienākas drusku vairāk nekā Magelānam. Šeit, Filipīnās. Neraugoties uz Magelāna globālo visulailulaiku nozīmību un diženajiem veikumiem, un neraugoties uz to, ka viņš tika brutāli noslepkavots tieši šeit, Filipīnās.
Un tagad beidzot par piepūlēšanos. Piepūlējos, un attapu, ka ir mums Rīgā, piemēram, bīskapa Alberta gāte, par Barklaju De Tolli nerunājot. Nemaz tik atšķirīgi mēs, izrādās, neesam.
Jocīgi tas viss ir. |
|
|