Šonedēļ sāku jaunu projektu.

Slēptais mugurkauls šai lietai ir Ziedoņa dzejolis, kurš jau sen bija nobēdzināts pie Svarīgajiem Tekstiem:

Es tieši uz ielas eju tev klāt,
Es gribu ar tevi parunāt,
Es gribu tev paskatīties acīs.
Es zinu, ka sacīs,
Ka tā nav pieņemts.
Lai teic, lai saka!
Ak, šī pieklājības spīdošā laka,
Kas cilvēkus ilgi vēl norobežos,
Kas cilvēkus pārvērš galantos ežos!
Vai drīkst tā uz ielas pieiet un teikt:
– Tu esi skaists, bet tu esi blēdis! –
Vai cilvēks var cilvēkam pieiet klāt
Un atzīties: – Šodien es neesmu ēdis. –
Un ko sacīs ļaudis un paša sirds,
Ja viņš pie svešiem cilvēkiem aizies
Un pieklauvēs: – Vai tu vari man
Iedot gabalu maizes? –
Ko sacīs ļaudis? Vai projām trieks
Un teiks, ka nav nekāda došana?
Un ko sacīs paša sirds par sevi?
Ka tā ir ubagošana?
Kāpēc tu domā,
Ka vārdi, teikti uz ielas,
Nav patiesi un nav īsteni?
Un kāpēc tu gaidi, lai atnāk kāds trešais
Un mūs drauga dzīvoklī iepazīstina?
Es iešu uz ielas katram klāt,
Kurā cilvēka dvēseles gaismu redz,
Un teikšu: – Es arī ilgi biju
Ļaužu norobežotības aizturēts.
Es arī ļoti ilgi biju
Starp tuviniekiem ieslēgts,
Pie desmit tuviem draugiem un paziņām
Kā pie desmit stabiņiem pieslēgts. –
Bet tagad tieši uz ielas iešu tev klāt:
– Kā tu dzīvo, un kā tu cīnies?
Es gribu ar tevi parunāt. –
----------------
Par ko tu brīnies?