Pēc JG sagaidīšanas man beidzot atnāca atskārsme, kāpēc mani senie draugi (vismaz lielākā daļa) un radi "nesaprot" manus ēdienus - tb vaina jau nav manī. Pilnīgi pieņemu: kad Simčiks pēc tam zvanīja mātei, tad teica: "Ak, kungs, vienīgais ēdamais tur bija rosols! Un tad arī kaut kāds jocīgs - ar vistas gaļu, nevis desu, un BEZ majonēzes, iedomājies?! Labi, ka vismaz pie A. varēja paēst." :D
Jā, pie A. bija cepts cūkgaļas gabals (prosta cepts, bez kādas marinēšanas vai garšzālītēm) un cepti kartupeļi. Vienmēr, kad Simčiks slavē A. gatavošanu ("Ņav jau brīnums,ka tavs brālis ir tā uzbarojis, jo A. TIK garšīgi gatavo!"), mēs ar Rūdi neizpratnē saskatāmies. A. ēdieni garšo kā ēdnīcā - protams, kā labā ēdnīcā, kur nezog un stingri pieturas GOSTiem. Solis pa labi, solis pa kreisi - tas jau ir ziņojums sanepidemstancijai un krimināllieta. Teiksim tā, pat mana mamma, kura dikti mīl "vegetu", virtuvē ir daudz liberālāka un novatoriskāka.
Jā, Rūdis, protams, sajūsmināti šmakstinājās gar visu - kaifoja par kindzu iekš lobio, ko beidzot, beidzot atkal dabūjusi pēc pusgada laukos, par šoreiz pabiezo sacivi (man jau pašai šķita, ka tas nav labi), par ar valriekstiem un kanēli aizpravīto harčo, utt. Par ko man prieks. Kaut gan es tāpat dabūju kaifu gatavojot - kad 2x malu riekstus gaļmašīnā, bija sajūta, ka tas ir kā lūgšana - kāds solis tuvāk Visaugstajam. :)
Koroč, skaidrs ir viens - kad nākošreiz gatavošos uzņemt šo kompāniju, uztaisīšu karbonādes "franču gaumē" - ar majonēzes restīti, un šie būs pārlaimīgi. Bet gastronomisku izvirtību demonstrēšanai izvēlēšos kādus citus cilvēkus. ;)

P.S. Bet tagad es padošos masu psihozei un iešu skatīties "Atpakaļ nākotnē" (2015. gads taču)!;)