Reizēm man rodas iespaids, ka Ciba ir milzīga gulta, kurai pa vidu krustu šķērsu sagūlis liels un neatšķetināms kopojošos ķermeņu mudžeklis, bet tie, kas gar malām, vai nu līksmi, vai sirdīgi bliež cits citam ar spilveniem.
hmm, lai arī te krustšķērsizpisīgie tēli ir manīti, tomēr nevarētu teikt, ka visa ciba. drīzāk kkāda cerēšanās, kaķēšanās, ņemšanās un dabūšanās izspēle šķiet klātesošāka, nekā reāla darbība. bet varbūt esmu pārāk neattapīga/ignoranta.
bet vēl ir tādi, kas sež pavisam nost maliņā uz paklājiņa pie gultas, dzer vīnu un skatās kaut kur tālumā, pa laikam pierakstot kaut ko tādu... par vientulību, neskaidrām sāpēm sirds apvidū un ilgošanos.
vai ne man gan ir dežavujs, līdzīgi iespaidi pret novēroto ir piedzīvoti arī ārpus cibas. iepriekš es tos paziņu lokus, kas tādus uzjundīja, parasti pametu
Da nu. Šāds iespaids rodas tik no tā, ka tie pāris, kuri vairāk šķērsu, nekā krustu, dikti skaļi un trokšņaini šķērsojas, tad nu pieauro kaut kāda stipri pārvērtēta seksa dēļ tik pilnu pasauli, ka nudien sāk šķist, ka tas troksnis nāk no visām pusēm.
man gan ir dežavujs, līdzīgi iespaidi pret novēroto ir piedzīvoti arī ārpus cibas. iepriekš es tos paziņu lokus, kas tādus uzjundīja, parasti pametu