Ciemošanās pie mātes
- Man šķiet, ka tu to sunīti kārtīgi nebaro. Paskat, cik viņš žēlīgi skatās.
- Viņš no rīta atstāja neizēstu sausās barības bļodu, - es aizrādīju. - Protams, aprija visu, kas kaķiem bija palicis pāri, un savējo tikai pašņakarēja, bet viņš noteikti nav badā.
Ričmonda skatiens kļuva aizvien lūdzošāks. Izstiepis kaklu, viņš bikli tuvināja purnu mātes rokām, kas lobīja ar mizu vārītos kartupeļus. Nenovērsdams gandrīz asarainās ubagotāja acis, viņš paņēma zobos kartupeļa mizu un, nedaudz vaikstīdamies, apēda.
- Nu, ko es teicu! Ēd kartupeļu miziņas kā kara laikos. Nāc, mīļumiņ, es tev iedošu pienā vārītus putraimiņus ar sviestiņu, speķa ādiņas un desiņu.
- Mammm, nevajag! - es iebrēcos, bet bija jau par vēlu.
Kad pēc pusstundas gāju mājās ar savu beidzot normāli paēdināto trūkumcietēju, viņš, ticis līdz trešajam krūmam, viegli norīstījās un sāka vemt. Putras kaudzīte (pieniņā un sviestiņā vārītā), tai blakus žūksnis speķādiņu, desa, norīta gandrīz tāda pati kā sagriezta...
Ticis galā, Ričmonds man draiski pamāja ar asti un priecīgi lēkšoja mājup.
Mājās viņš garlaikoti paskrumšķināja no brokastīm atlikušo sauso barību un metās spēlēties ar bumbiņu.
Ir labi ļaut citiem justies dāsniem.
- Viņš no rīta atstāja neizēstu sausās barības bļodu, - es aizrādīju. - Protams, aprija visu, kas kaķiem bija palicis pāri, un savējo tikai pašņakarēja, bet viņš noteikti nav badā.
Ričmonda skatiens kļuva aizvien lūdzošāks. Izstiepis kaklu, viņš bikli tuvināja purnu mātes rokām, kas lobīja ar mizu vārītos kartupeļus. Nenovērsdams gandrīz asarainās ubagotāja acis, viņš paņēma zobos kartupeļa mizu un, nedaudz vaikstīdamies, apēda.
- Nu, ko es teicu! Ēd kartupeļu miziņas kā kara laikos. Nāc, mīļumiņ, es tev iedošu pienā vārītus putraimiņus ar sviestiņu, speķa ādiņas un desiņu.
- Mammm, nevajag! - es iebrēcos, bet bija jau par vēlu.
Kad pēc pusstundas gāju mājās ar savu beidzot normāli paēdināto trūkumcietēju, viņš, ticis līdz trešajam krūmam, viegli norīstījās un sāka vemt. Putras kaudzīte (pieniņā un sviestiņā vārītā), tai blakus žūksnis speķādiņu, desa, norīta gandrīz tāda pati kā sagriezta...
Ticis galā, Ričmonds man draiski pamāja ar asti un priecīgi lēkšoja mājup.
Mājās viņš garlaikoti paskrumšķināja no brokastīm atlikušo sauso barību un metās spēlēties ar bumbiņu.
Ir labi ļaut citiem justies dāsniem.
Un tagad, kad vasarās izrakumu dēļ savu kaķīti aizvedu pie mammas, mājlops rudeņos pārrodas mājās ar brangu riepu un +1kg. Tad atnāk ciemos sieva un pārmet, ka es kaķīti turu uz diētas.
Ā, un mani pašu arī vienmēr grib pabarot mātišķie cilvēki manā dzīvē - gan mamma, gan mana priekšniece.
galvenais, lai pie veta ejot dakteris domīgi nenosaka 'Jūs laikam savu sunīti ļoti mīlat' kas patiesībā nozīmē 'tavs suns ir RESNS!!!11' :D
mums pat ciema čigāns, kurš visādi citādi mājdzīvniekiem pārlieku uzmanību nevelta, savu dalmācieti nobarojis tā, ka izskatās pēc pleķaina spilvena uz četriem satabiņiem.
Beinerts reiz par manu iepriekšējo kaķi teica: "neņemiet ļaunā, bet kaķītis ir resns"
atkritumusapsūkātus kauliņus un zaļas appelējušas glumas desiņas vai sasmakušu gaļiņu un citus viņu ieskatā vērtīgas pieticīgas dzīves greznās atliekas. tādos brīžos gribās lai breivīks būtu te