Kurvjzieža kontemplācijas

- Man šķiet, ka tu to sunīti kārtīgi nebaro. Paskat, cik viņš žēlīgi skatās.
- Viņš no rīta atstāja neizēstu sausās barības bļodu, - es aizrādīju. - Protams, aprija visu, kas kaķiem bija palicis pāri, un savējo tikai pašņakarēja, bet viņš noteikti nav badā.

Ričmonda skatiens kļuva aizvien lūdzošāks. Izstiepis kaklu, viņš bikli tuvināja purnu mātes rokām, kas lobīja ar mizu vārītos kartupeļus. Nenovērsdams gandrīz asarainās ubagotāja acis, viņš paņēma zobos kartupeļa mizu un, nedaudz vaikstīdamies, apēda.

- Nu, ko es teicu! Ēd kartupeļu miziņas kā kara laikos. Nāc, mīļumiņ, es tev iedošu pienā vārītus putraimiņus ar sviestiņu, speķa ādiņas un desiņu.

- Mammm, nevajag! - es iebrēcos, bet bija jau par vēlu.

Kad pēc pusstundas gāju mājās ar savu beidzot normāli paēdināto trūkumcietēju, viņš, ticis līdz trešajam krūmam, viegli norīstījās un sāka vemt. Putras kaudzīte (pieniņā un sviestiņā vārītā), tai blakus žūksnis speķādiņu, desa, norīta gandrīz tāda pati kā sagriezta...
Ticis galā, Ričmonds man draiski pamāja ar asti un priecīgi lēkšoja mājup.
Mājās viņš garlaikoti paskrumšķināja no brokastīm atlikušo sauso barību un metās spēlēties ar bumbiņu.
Ir labi ļaut citiem justies dāsniem.