Diemžēl šorīt izlasīju interviju ar Parādnieku un viņa iebaidīto mazohistisko kundzīti. Visu dienu sajūta, it kā būtu apēdusi kādu iepuvušu pārtikas produktu. Viņi abi nepārprotami ir ideālie Rudzīša pacienti.
Ja no Parādnieka šķebina (kas saprotams), tad ir tāda grāmata – Sex at Dawn, kur viss populārzinātniski paskaidrots, kāpēc monogāmija nav nedabiska no evolucionārā viedokļa, nedz arī reāla mūsdienu sabiedrībā.
es nerunāju caur puķēm, man tikai slinkums izvērsties.
tas, par ko augstāk komentē junona, ļ. krīt acīs. tas, ka speciāli tiek izraudzīta pakļāvīga meitene, kura pirms tam klausīja vecākiem, bet tagad klausa vīram. ej ārā, es te metālu paklausīšos. dzīvo bomžatņikā bez ērtībām un palīdzības ar neiznēsātu bērnu, galvenais, lai kāds smadzenes "tīrraadnim" neizskalotu. viņš viņu vēl varētu pie radiatoriem ķēdēt. un pāri visam - liekulīgs, salkans patoss par vīrieša uzdevumiem. čista greja nokrāsu lata romāna variants.
Aha, manas domas! Augstāk uz nord komentu mēgināju teikt- bet Tev labi sanāca... Kaut nu tâ sieviete būtu laimīga- to novēlu- kaut kā man viña simpatizēja tajā intervijā- bet Parādnieks pakała
Es tajā saskatīju drusku citus akcentus. Tāds tādu atrod, un tas ir nedaudz liekulīgi domāt, ka tu varētu kaut kā uzlabot dzīvi šai sievietei ar saviem padomiem vai padarīt viņu kaut kā laimīgāku. Bomžatņiks bija tā laika padomju nabadzības realitāte, no kuras izbēgt nebija iespējams. Jā, viņš ieņem valdošo lomu un viņa ir padevīgā. Tāds modelis pats par sevi nav ne pareizs, ne nepareizs, bet ja viņi to ir izvēlējušies un arī šodien to atzīst par pieņemamu, tad ne man par to spriest. Viņi paši atzīst savas kļūdas, savu jaunības ideālismu utt. Toties viņi darīja visu iespējamo, kas bija viņu spēkos, savas ģimenes un bērnu labā.
Ir lietas, kas man šķiet šokējošas – kā viņš mācīja 5-gadīgu bērnu pašam braukt ar trolejbusu uz treniņiem. Tak, šodien viņu cietumā par to ieliktu. Bet es viņu nenosodu par to, jo toreiz uz tādām lietām skatījās citādi.
Vēl ir interesanti, ka ir netieši pateikts, ka Dina izdarīja abortu pēc ceturtā bērna. Tas man liek arī drusku savādāk skatīties uz viņa aktivitātēm par abortu ierobežošanu. Tas nav tik primitīvi, kā feministes to iedomājas, ka tas viss ir tikai par sieviešu kontroli. Drīzāk viņš joprojām emocionāli pārdzīvo par savas sievas sāpēm, un vēlas tās pasaulē mazināt. Nesaku, ka viņa politiskā pieeja ir pareizā – uz emocijām balstīta politika visbiežāk ir aplama, bet es vismaz varu saprast, kāpēc viņš tā rīkojas.
es te ne taisos ne padomus viņai dot, neko, viss ir manā personīgo sajūtu līmenī (izlasīju - nošķebinājos), uz ko man ir visas tiesības. bomžatņikā gan viņa dzīvoja tieši tāpēc, lai nevajadzētu dzīvot ar kādu citu kopā (iespējams, labākos apstākļos), lai, precīzs citāts, tas kāds cits "nesamaitātu tīrradni". par abortiem un pārējo turpināšu neizvērsties, jo slin-kums.
Man vissmagākais šķiet pats fakts, ka toreiz bija jāiet armijā un jāatstāj sieva ar mazu bērniņu vienu mājās, praktiski bez iztikas līdzekļiem. Bet atceroties padomju laikus, tā bija realitāte, un viņu izvēle bija diezgan normāla, jo dzīvot kaut kur kopā ar vecākiem toreiz būtu vēl lielāks murgs.
Viņa bija priecīga, ka viņai ir savs kaktiņš, un blakus bija draudzene, tā kā visdrīzāk bija ar viņas lielu piekrišanu vai pat kopīgs lēmums, tikai viņš ieņem pozu, ka viņš ir bruņinieks. Daudziem tas škiet ļoti romantiski.
bija komunālie dzīvokļi, bija fabrikas un citas iestādes, kuras piešķīra labiekārtotas dzīvojamas platības saviem darbiniekiem, jo īpaši ar mazgadīgiem bērniem, bija vēl citas iespējas. jā, es runāju tieši par konkrēto periodu.
bet, tā kā dodos gulēt, varu piezīmēt, ka katram no mums ir kaut kas par kaut ko pašausmināties šajā stāstā, and that's that.
to, protams, nevar droši zināt, bet pilnīgi iespējams, ka nebija tur nekādas speciālas izraudzīšanās, vienkārši agresoru/emocion. nepieaugušu vīrieti (ievēro, ka abi bija faktiski pusaudži sākot satikties) vilka pie upura tipa sievietes. tobiš, tā "izraudzīšanās" varēja būt arī neapzināta. karpmana trīsstūris etc.
es tieši to arī biju domājusi ar "speciāli". tas "padejo divas dejas, tad noliek malā un aiziet, tad ielien teltī un pārbiedē" ir tāds tvailaits, tāda klasika, ka aaaaaaa.
Liekulība šķebina. Jo, redz, ja bērnam būs 2 tēti vai 2 mātes, tad būs šausmas un baismas un psihoterapeits mūža garumā, aber ja bērnam jānoskatās, kā pie viņiem ievācas sveša tante, ar kuru tētis guļ, bet mamma raud, tad viss ir fenšuj, jo tētim tak ir VAJADZĪBAS "kā vīrietim", tāpēc tas viss ir dabīgi un lieliski.
Paskatījos wiki, izskatās pēc Ļoti Nopietna Avota - kā grāmata, tā autors, mhm. Diez neviens vēl nav uzrakstījis populārzinātnisku grāmatu par deguna urbināšanu un puņķu ēšanu no evolucionārā viedokļa? Tak arī ļoti dabīga padarīšana.
Es arī izlasīju wiki, un ir skaidrs, ka tas nav nopietni uztverams zinātnisks darbs. Bet pat kritiķi atzīst, ka tās centrālā ideja par mūsu senču nemonogāmiju ir pamatā atzīta. Lielāki iebildumi ir par to, ka zinātnē nemaz nav tāda standarta naratīva par cilvēka seksualitātes monogāmiju, tāpēc autori tikai cīnās pret straw man un, iespējams, selektīvi atlasa datus. Es domāju, ka viņi tiešām tā arī dara, bet jājautā arī, kādā līmenī vispār ir mūsdienu psiholoģija un cilvēka seksualitātes pētījumi? Domāju, ka nav tālu no šīs grāmatas līmeņa.
Piemēra, kā kritiķis tiek minēts Stīvens Pinkers, kura idejas par valodas instinktu un to, kā darbojas prāts, arī kādreiz bija ļoti populāras, bet nav apstiprinājušās neiropētījumos un būtībā ir tāda pati pseidozinātne.
Ja viņas to noliedz, tad tas vēl nenozīmē, ka sievietēm tas patiešām nepatīk. Atceries to eksperimentu par to, kas seksuāli uzbudina? Viss ir paredzami – vīriešus uzbudina sievietes, gejus uzbudina citi vīrieši, bet sievietes – uzbudina gandrīz viss – vīrieši, sievietes un pat pērtiķi, kas kopojas. Tikai fiziskais uzbudinājums nesaskanēja ar psiholoģisko uzbudinājumu.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
tas, par ko augstāk komentē junona, ļ. krīt acīs.
tas, ka speciāli tiek izraudzīta pakļāvīga meitene, kura pirms tam klausīja vecākiem, bet tagad klausa vīram. ej ārā, es te metālu paklausīšos. dzīvo bomžatņikā bez ērtībām un palīdzības ar neiznēsātu bērnu, galvenais, lai kāds smadzenes "tīrraadnim" neizskalotu. viņš viņu vēl varētu pie radiatoriem ķēdēt. un pāri visam - liekulīgs, salkans patoss par vīrieša uzdevumiem. čista greja nokrāsu lata romāna variants.
Ir lietas, kas man šķiet šokējošas – kā viņš mācīja 5-gadīgu bērnu pašam braukt ar trolejbusu uz treniņiem. Tak, šodien viņu cietumā par to ieliktu. Bet es viņu nenosodu par to, jo toreiz uz tādām lietām skatījās citādi.
Vēl ir interesanti, ka ir netieši pateikts, ka Dina izdarīja abortu pēc ceturtā bērna. Tas man liek arī drusku savādāk skatīties uz viņa aktivitātēm par abortu ierobežošanu. Tas nav tik primitīvi, kā feministes to iedomājas, ka tas viss ir tikai par sieviešu kontroli. Drīzāk viņš joprojām emocionāli pārdzīvo par savas sievas sāpēm, un vēlas tās pasaulē mazināt. Nesaku, ka viņa politiskā pieeja ir pareizā – uz emocijām balstīta politika visbiežāk ir aplama, bet es vismaz varu saprast, kāpēc viņš tā rīkojas.
Viņa bija priecīga, ka viņai ir savs kaktiņš, un blakus bija draudzene, tā kā visdrīzāk bija ar viņas lielu piekrišanu vai pat kopīgs lēmums, tikai viņš ieņem pozu, ka viņš ir bruņinieks. Daudziem tas škiet ļoti romantiski.
bet, tā kā dodos gulēt, varu piezīmēt, ka katram no mums ir kaut kas par kaut ko pašausmināties šajā stāstā, and that's that.
Piemēra, kā kritiķis tiek minēts Stīvens Pinkers, kura idejas par valodas instinktu un to, kā darbojas prāts, arī kādreiz bija ļoti populāras, bet nav apstiprinājušās neiropētījumos un būtībā ir tāda pati pseidozinātne.