Diemžēl šorīt izlasīju interviju ar Parādnieku un viņa iebaidīto mazohistisko kundzīti. Visu dienu sajūta, it kā būtu apēdusi kādu iepuvušu pārtikas produktu. Viņi abi nepārprotami ir ideālie Rudzīša pacienti.
Es arī izlasīju wiki, un ir skaidrs, ka tas nav nopietni uztverams zinātnisks darbs. Bet pat kritiķi atzīst, ka tās centrālā ideja par mūsu senču nemonogāmiju ir pamatā atzīta. Lielāki iebildumi ir par to, ka zinātnē nemaz nav tāda standarta naratīva par cilvēka seksualitātes monogāmiju, tāpēc autori tikai cīnās pret straw man un, iespējams, selektīvi atlasa datus. Es domāju, ka viņi tiešām tā arī dara, bet jājautā arī, kādā līmenī vispār ir mūsdienu psiholoģija un cilvēka seksualitātes pētījumi? Domāju, ka nav tālu no šīs grāmatas līmeņa.
Piemēra, kā kritiķis tiek minēts Stīvens Pinkers, kura idejas par valodas instinktu un to, kā darbojas prāts, arī kādreiz bija ļoti populāras, bet nav apstiprinājušās neiropētījumos un būtībā ir tāda pati pseidozinātne.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Piemēra, kā kritiķis tiek minēts Stīvens Pinkers, kura idejas par valodas instinktu un to, kā darbojas prāts, arī kādreiz bija ļoti populāras, bet nav apstiprinājušās neiropētījumos un būtībā ir tāda pati pseidozinātne.