Kurvjzieža kontemplācijas

krii

30.9.12 23:00

Pēdējā laikā es pārāk bieži domāju par nāvi. Turklāt nevis tīri racionāli, kā man tas savulaik ir paticis, žonglējot ar teorētiskām spekulācijām un domu eksperimentiem, bet gan ļoti emocionāli un tieši. Ar tām pašām eksistencialajām šausmām, kas pārņēma bērnībā, pirmoreiz apjēdzot nāves neatgriezeniskumu.
Jūs atceraties, kad pirmoreiz sapratāt, ka mirsiet, un tas būs "pavisam, un uz visiem laikiem" - tā līdz kaulu smadzenēm sapratāt?

• 15 raksta
• ir doma

• divi_g

  30.9.12 23:10

  Nāve, tas ir interesanti. No vienas puses, gals visām miesīgajām baudām, no otras - beigas visām laicīgajām ciešanām, no trešās - vārti uz Lielo Nezināmo par to, kas būs Pēc Tam.

  • Atbildēt
  • Diskusija

  • krii

    30.9.12 23:15

    

    Es gan tā kā sliecos, ka nekāds Pēc Tam vairs nebūs, jo nespēju iedomāties softu bez hārda.:)
    
    Turklāt man šķiet, ka tikai visa pastāvošā galīgums un no tā izrietošais neatgriezeniskums piešķir norisēm kaut kādu jēgu.

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais
    • Diskusija

    • divi_g

      30.9.12 23:20

      Nu, var jau būt visādi softi, un visādi hārdi, taču principā es Tev piekrītu.
      
      Jēgas jautājums gan nav viennozīmīgs: no vienas puses, tas vairo vēlmi baudīt šeit un tagad, no otras - meklēt iespējas būt mazāk mirstīgam, tb, atstāt iilglaicīgākas liecības par sevi (parasti tas nozīmē vergu darbu...).

      • Atbildēt
      • Iepriekšējais

• annuska

  30.9.12 23:25

  

  es nezinu, vai es to saprotu; baidos no paša notikuma, no sāpēm, vājuma

  • Atbildēt
  • Diskusija

  • krii

    30.9.12 23:37

    

    Es ļoti labi atceros tās stindzinošās šausmas, kad aptvēru, ka nāve ir neizbēgama un neatgriezeniska. Neatceros, cik tieši man bija gadu - katra ziņā skolā vēl negāju. Es tovakar raudāju un man bija šausmīgi bail, un es sapratu, ka nevienam no pieaugušajiem to nevar stāstīt, jo viņi nesapratīs, ka es patiešām saprotu.
    Pieaugušajā vecumā, kad ir kaut kādas zināšanas un pieredze attiecībā uz citu nāvēm, kad ir apjēga par miršanas fizioloģisko pusi, laikam dominē bailes tieši no tā. No sāpēm, krampjiem un visa cita, kas pavada agoniju.
    Kaut gan pēdējā laikā man atkal aizvien biedējošāka šķiet tieši nāves kā eksistences robežas puse.

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais

• daciiit

  30.9.12 23:53

  

  hmm,nezinu, vai taa skaitiitos,bet,kad man bija gadi 12 veiksmiigi beidzaas sliikshana juuraa. Tajaa mirklii, kad pagaaju zem uudens un sapratu, ka nevaru tikt aaraa-oi,visa dziive pagriezaas acu priekshaa,un man palika nenormaali zheel sevis,ka nebuushu nodziivojusi dziivi,bet nomiriishu jauna. Un bij bail,bezbozhna bail, kas deva speeku nosliideet liidz pasham dibenam un sperties augshaa.

  • Atbildēt

• zvirbuleens

  1.10.12 00:00

  

  Mani nekad nav pārņēmušas šīs šausmas vai kas tamlīdzīgs.
  Es lieliski apzinos, ka miršu (katrā ziņā vismaz fiziskais ķermenis) un ka tas ir dabiski un neizbēgami. Gribu gan vēl padzīvot, ko es arī šobrīd daru.

  • Atbildēt
  • Diskusija

  • zvirbuleens

    1.10.12 00:17

    

    Šodien padomāju par nāvi, kad auto, nogriežoties pa kreisi, notrieca sievieti, kas gāja pie zaļās gaismas dažus metrus man priekšā. Šoferis nez kāpēc redzēja tikai mani (lietus, ēkas fons vai kas tamlīdzīgs). Mēs pilnīgi varējām būt pretējās vietās, viņa jau bija gandrīz pārgājusi ielu, es tikai izgāju uz tās.
    (Par laimi, viss, cerams, beidzās labi. Ātrā palīdzība atbrauca kādās 7 vai 10 minūtēs, un tobrīd pašai sievietei šķita, ka viņai ir vienīgi šoks.)
    
    Pagājušvasar biju par matu no nāves, kad slīku, tobrīd arī lieliski sapratu šīs iespējas realitāti tuvākajās minūtēs, bet tobrīd adrenalīna un kādu citu vielu koncentrācija smadzenēs, kam vēlāk sekoja, domāju, apreibinošs skābekļa trūkums, neļāva filozofiski apsvērt, vai tas būs labi vai slikti :)

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais

• krii

  1.10.12 00:32

  

  man šķiet, ka būt tuvu nāvei un saprast, ka gribas dzīvot, ir pavisam, pavisam citas izjūtas nekā tās, par kurām es runāju sākuma ierakstā.

  • Atbildēt
  • Diskusija

  • zvirbuleens

    1.10.12 00:49

    

    Protams. Es gribēju pateikt, ka man nav bijis tādu izjūtu, lai kas arī notiktu vai nenotiktu.

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais

  • daciiit

    1.10.12 13:46

    

    Zin kaa, buushana tuvu naavei ir tas briidis, kad par to domaa jau apzinaati. Ka viss ir beidzies. Filozofiski es jau esmu noleemusi, ka mani kremees, izkaisiis juuraa un es paardzimshu jaunaa veidolaa. Un tajaa pat laikaa es nedziivoju ar domu, ka esam mirstiigi un tas var notikt dajebkad. Liidz briidim, kameer reaali nenonaaku fakta priekshaa.

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais

• le_minga

  1.10.12 01:29

  

  "un tas būs "pavisam, un uz visiem laikiem" - man kaut kā tas pavisam neuztrauc... ir apziņa, ka tas nebūt nav "pavisasm" - miesa uzkārsies kaut kādā brīdī... nja - drusku žēl tā mana siltā "mētelīša"...
  lūkt taisni par to gan vairāk esmu aizdomājusies - negribu, lai manu Tērpu (miesu) tārpi noēd, tāpēc jau tagad esmu nolēmusi: sadedziniet putekļos :)
  
  "man šķiet, ka būt tuvu nāvei un saprast, ka gribas dzīvot, ir pavisam, pavisam citas izjūtas nekā tās, par kurām es runāju sākuma ierakstā." - lūk tas gan varētu būt - tāda agonijas, nepaspēta padarīt sajūta... niknums un haotisms un apziņa, cik slinkojies esi, kad vēl bija iespēja...

  • Atbildēt

• unpy

  1.10.12 05:49

  Kaut kur 14 gadu vecumā, ar visai lielu atvieglojumu, tagad, uz vecumu, šis atvieglojums ir palicis stipri mazāks, negribētu teikt, ka ir ļoti bail nomirt, bet ir sajūta, ka šobrīd tas būtu nelaikā un nepareizi.

  • Atbildēt

• lavendera

  1.10.12 09:21

  

  vispār "nāves neatgriezeniskuma" jautājums man bērnībā nekad nav uzpeldējis. Vidusskolas gados gan bija tāda CERĪBA, ka pašnāvība varētu visu izbeigt "pavisam un uz visiem laikiem", bet studiju gados tā pārgāja, saprotot, ka vienīgais visa eksistējošā jēdzīguma un saprātīguma pierādījums ir reinkarnācija. Un ka nekur jau aizmukt no problēmām neizdosies.
  Bet ja neieslīgstam kašķos, kura aksioma ir "pareizāka", un atbildam uz jautājumu, atceros TRĪS tādus "acīs ieskatīšanās" gadījumus.
  1. Desmit gadu vecumā man gadu vecākā māsīca pastāstīja par Kubas krīzi: ka vienu reizi jau kāds pirksts ir bijis uz podziņas, kas gatava iznīcināt visu pasauli. Es staigāju nerimstošā šokā vairākas dienas, bet ne jau par to, ka es varētu nomirt, bet par to, ka kaut kas tāds vispār ir iespējams.
  2. Kaukāzā, ejot grupņika pēdās, uzlīdu šausmīgi stāvā kraujā, kur vairs nespēju tikt ne uz priekšu, ne atpakaļ. Apsēdos uz akmens, kurš izskatījās pietiekami stabils, lai nenoripotu 500 m dziļā aizā, un sāku apcerēt esamības mirkli (bet arī tas nebija gluži bailes no nāves, drīzāk viens no tiem mirkļiem, kad esi Šeit un Tagad).
  3. Darba kolektīvā spēlējot "sviestmaizes", kādi četri pieci kolēģi pa virsu izspieda no manām plaušām visu gaisu. Tad gan man likās, ka es tūlīt miršu. Arī viens no Šeit un Tagad brīžiem.
  
  Nāves nav. Tu tikai savu novalkāto mētelīti atstāj.
  Bet tie Šeit un Tagad brīži visā visumā ir ... vērtīgi.

  • Atbildēt

• aizliegts_v

  1.10.12 21:50

  

  Neesmu vēl to tā īsti sapratis. Tobiš, ar prātu jau jā, bet tikai. Varbūt, ka bērnišķīgi, bet cenšos par to tik dziļi nedomāt. Tikai tādā tīri praktiskā līmenī, tas ir, svarīgas lietas neturēt tikai savā galvā, darbus censties līdz galam padarīt, sakārtot pēc iespējas visu, lai palicējiem vieglāk. Kas dzīvē negadās...

  • Atbildēt