Kurvjzieža kontemplācijas

Pēdējā laikā es pārāk bieži domāju par nāvi. Turklāt nevis tīri racionāli, kā man tas savulaik ir paticis, žonglējot ar teorētiskām spekulācijām un domu eksperimentiem, bet gan ļoti emocionāli un tieši. Ar tām pašām eksistencialajām šausmām, kas pārņēma bērnībā, pirmoreiz apjēdzot nāves neatgriezeniskumu.
Jūs atceraties, kad pirmoreiz sapratāt, ka mirsiet, un tas būs "pavisam, un uz visiem laikiem" - tā līdz kaulu smadzenēm sapratāt?