Kurvjzieža kontemplācijas

Es ļoti labi atceros tās stindzinošās šausmas, kad aptvēru, ka nāve ir neizbēgama un neatgriezeniska. Neatceros, cik tieši man bija gadu - katra ziņā skolā vēl negāju. Es tovakar raudāju un man bija šausmīgi bail, un es sapratu, ka nevienam no pieaugušajiem to nevar stāstīt, jo viņi nesapratīs, ka es patiešām saprotu.
Pieaugušajā vecumā, kad ir kaut kādas zināšanas un pieredze attiecībā uz citu nāvēm, kad ir apjēga par miršanas fizioloģisko pusi, laikam dominē bailes tieši no tā. No sāpēm, krampjiem un visa cita, kas pavada agoniju.
Kaut gan pēdējā laikā man atkal aizvien biedējošāka šķiet tieši nāves kā eksistences robežas puse.