Kurvjzieža kontemplācijas

krii

30.9.12 23:00

Pēdējā laikā es pārāk bieži domāju par nāvi. Turklāt nevis tīri racionāli, kā man tas savulaik ir paticis, žonglējot ar teorētiskām spekulācijām un domu eksperimentiem, bet gan ļoti emocionāli un tieši. Ar tām pašām eksistencialajām šausmām, kas pārņēma bērnībā, pirmoreiz apjēdzot nāves neatgriezeniskumu.
Jūs atceraties, kad pirmoreiz sapratāt, ka mirsiet, un tas būs "pavisam, un uz visiem laikiem" - tā līdz kaulu smadzenēm sapratāt?

• 15 raksta
• ir doma

• zvirbuleens

  1.10.12 00:00

  

  Mani nekad nav pārņēmušas šīs šausmas vai kas tamlīdzīgs.
  Es lieliski apzinos, ka miršu (katrā ziņā vismaz fiziskais ķermenis) un ka tas ir dabiski un neizbēgami. Gribu gan vēl padzīvot, ko es arī šobrīd daru.

  • Atbildēt
  • Diskusija

  • zvirbuleens

    1.10.12 00:17

    

    Šodien padomāju par nāvi, kad auto, nogriežoties pa kreisi, notrieca sievieti, kas gāja pie zaļās gaismas dažus metrus man priekšā. Šoferis nez kāpēc redzēja tikai mani (lietus, ēkas fons vai kas tamlīdzīgs). Mēs pilnīgi varējām būt pretējās vietās, viņa jau bija gandrīz pārgājusi ielu, es tikai izgāju uz tās.
    (Par laimi, viss, cerams, beidzās labi. Ātrā palīdzība atbrauca kādās 7 vai 10 minūtēs, un tobrīd pašai sievietei šķita, ka viņai ir vienīgi šoks.)
    
    Pagājušvasar biju par matu no nāves, kad slīku, tobrīd arī lieliski sapratu šīs iespējas realitāti tuvākajās minūtēs, bet tobrīd adrenalīna un kādu citu vielu koncentrācija smadzenēs, kam vēlāk sekoja, domāju, apreibinošs skābekļa trūkums, neļāva filozofiski apsvērt, vai tas būs labi vai slikti :)

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais