Kurvjzieža kontemplācijas

krii

30.9.12 23:00

Pēdējā laikā es pārāk bieži domāju par nāvi. Turklāt nevis tīri racionāli, kā man tas savulaik ir paticis, žonglējot ar teorētiskām spekulācijām un domu eksperimentiem, bet gan ļoti emocionāli un tieši. Ar tām pašām eksistencialajām šausmām, kas pārņēma bērnībā, pirmoreiz apjēdzot nāves neatgriezeniskumu.
Jūs atceraties, kad pirmoreiz sapratāt, ka mirsiet, un tas būs "pavisam, un uz visiem laikiem" - tā līdz kaulu smadzenēm sapratāt?

• 15 raksta
• ir doma

• krii

  1.10.12 00:32

  

  man šķiet, ka būt tuvu nāvei un saprast, ka gribas dzīvot, ir pavisam, pavisam citas izjūtas nekā tās, par kurām es runāju sākuma ierakstā.

  • Atbildēt
  • Diskusija

  • zvirbuleens

    1.10.12 00:49

    

    Protams. Es gribēju pateikt, ka man nav bijis tādu izjūtu, lai kas arī notiktu vai nenotiktu.

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais

  • daciiit

    1.10.12 13:46

    

    Zin kaa, buushana tuvu naavei ir tas briidis, kad par to domaa jau apzinaati. Ka viss ir beidzies. Filozofiski es jau esmu noleemusi, ka mani kremees, izkaisiis juuraa un es paardzimshu jaunaa veidolaa. Un tajaa pat laikaa es nedziivoju ar domu, ka esam mirstiigi un tas var notikt dajebkad. Liidz briidim, kameer reaali nenonaaku fakta priekshaa.

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais