Kurvjzieža kontemplācijas

krii

30.9.12 23:00

Pēdējā laikā es pārāk bieži domāju par nāvi. Turklāt nevis tīri racionāli, kā man tas savulaik ir paticis, žonglējot ar teorētiskām spekulācijām un domu eksperimentiem, bet gan ļoti emocionāli un tieši. Ar tām pašām eksistencialajām šausmām, kas pārņēma bērnībā, pirmoreiz apjēdzot nāves neatgriezeniskumu.
Jūs atceraties, kad pirmoreiz sapratāt, ka mirsiet, un tas būs "pavisam, un uz visiem laikiem" - tā līdz kaulu smadzenēm sapratāt?

• 15 raksta
• ir doma

• annuska

  30.9.12 23:25

  

  es nezinu, vai es to saprotu; baidos no paša notikuma, no sāpēm, vājuma

  • Atbildēt
  • Diskusija

  • krii

    30.9.12 23:37

    

    Es ļoti labi atceros tās stindzinošās šausmas, kad aptvēru, ka nāve ir neizbēgama un neatgriezeniska. Neatceros, cik tieši man bija gadu - katra ziņā skolā vēl negāju. Es tovakar raudāju un man bija šausmīgi bail, un es sapratu, ka nevienam no pieaugušajiem to nevar stāstīt, jo viņi nesapratīs, ka es patiešām saprotu.
    Pieaugušajā vecumā, kad ir kaut kādas zināšanas un pieredze attiecībā uz citu nāvēm, kad ir apjēga par miršanas fizioloģisko pusi, laikam dominē bailes tieši no tā. No sāpēm, krampjiem un visa cita, kas pavada agoniju.
    Kaut gan pēdējā laikā man atkal aizvien biedējošāka šķiet tieši nāves kā eksistences robežas puse.

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais