Kurvjzieža kontemplācijas

vispār "nāves neatgriezeniskuma" jautājums man bērnībā nekad nav uzpeldējis. Vidusskolas gados gan bija tāda CERĪBA, ka pašnāvība varētu visu izbeigt "pavisam un uz visiem laikiem", bet studiju gados tā pārgāja, saprotot, ka vienīgais visa eksistējošā jēdzīguma un saprātīguma pierādījums ir reinkarnācija. Un ka nekur jau aizmukt no problēmām neizdosies.
Bet ja neieslīgstam kašķos, kura aksioma ir "pareizāka", un atbildam uz jautājumu, atceros TRĪS tādus "acīs ieskatīšanās" gadījumus.
1. Desmit gadu vecumā man gadu vecākā māsīca pastāstīja par Kubas krīzi: ka vienu reizi jau kāds pirksts ir bijis uz podziņas, kas gatava iznīcināt visu pasauli. Es staigāju nerimstošā šokā vairākas dienas, bet ne jau par to, ka es varētu nomirt, bet par to, ka kaut kas tāds vispār ir iespējams.
2. Kaukāzā, ejot grupņika pēdās, uzlīdu šausmīgi stāvā kraujā, kur vairs nespēju tikt ne uz priekšu, ne atpakaļ. Apsēdos uz akmens, kurš izskatījās pietiekami stabils, lai nenoripotu 500 m dziļā aizā, un sāku apcerēt esamības mirkli (bet arī tas nebija gluži bailes no nāves, drīzāk viens no tiem mirkļiem, kad esi Šeit un Tagad).
3. Darba kolektīvā spēlējot "sviestmaizes", kādi četri pieci kolēģi pa virsu izspieda no manām plaušām visu gaisu. Tad gan man likās, ka es tūlīt miršu. Arī viens no Šeit un Tagad brīžiem.

Nāves nav. Tu tikai savu novalkāto mētelīti atstāj.
Bet tie Šeit un Tagad brīži visā visumā ir ... vērtīgi.