Kurvjzieža kontemplācijas

krii

30.9.12 23:00

Pēdējā laikā es pārāk bieži domāju par nāvi. Turklāt nevis tīri racionāli, kā man tas savulaik ir paticis, žonglējot ar teorētiskām spekulācijām un domu eksperimentiem, bet gan ļoti emocionāli un tieši. Ar tām pašām eksistencialajām šausmām, kas pārņēma bērnībā, pirmoreiz apjēdzot nāves neatgriezeniskumu.
Jūs atceraties, kad pirmoreiz sapratāt, ka mirsiet, un tas būs "pavisam, un uz visiem laikiem" - tā līdz kaulu smadzenēm sapratāt?

• 15 raksta
• ir doma

• divi_g

  30.9.12 23:10

  Nāve, tas ir interesanti. No vienas puses, gals visām miesīgajām baudām, no otras - beigas visām laicīgajām ciešanām, no trešās - vārti uz Lielo Nezināmo par to, kas būs Pēc Tam.

  • Atbildēt
  • Diskusija

  • krii

    30.9.12 23:15

    

    Es gan tā kā sliecos, ka nekāds Pēc Tam vairs nebūs, jo nespēju iedomāties softu bez hārda.:)
    
    Turklāt man šķiet, ka tikai visa pastāvošā galīgums un no tā izrietošais neatgriezeniskums piešķir norisēm kaut kādu jēgu.

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais
    • Diskusija

    • divi_g

      30.9.12 23:20

      Nu, var jau būt visādi softi, un visādi hārdi, taču principā es Tev piekrītu.
      
      Jēgas jautājums gan nav viennozīmīgs: no vienas puses, tas vairo vēlmi baudīt šeit un tagad, no otras - meklēt iespējas būt mazāk mirstīgam, tb, atstāt iilglaicīgākas liecības par sevi (parasti tas nozīmē vergu darbu...).

      • Atbildēt
      • Iepriekšējais