Nav cienījamāki, bet mazāk riskanti attiecībā uz liekā svara (un no tā izrietošo veselības problēmu) iemantošanu gan. Pelmeņi diez vai būs labākais piemērs, jo nedomāju, ka tie spēj nodrošināt ķermeni ar tam vajadzīgajām vielām. Es visresnākā savā mūžā biju 2009.gadā, kad man bija daudz brīva laika un es no sirds nodevos kulinārijas eksperimentiem. Es tiešām gatavoju (un arī ēdu) pārāk bieži un pārāk daudz, un rezultāts nekavējoties parādījās uz vidukļa.
Jautājums, protams, ko Tu gatavoji un ko ēdi:) Nu šeit es varu oponēt: 2010. gada rudenī, tajā brīdī, kad es sāku mest nost svaru (pa 1 kg nedēļā), es gatavoju augu dienu. Lai nodrošinātu ķermeni ar visām tām vielām, kas viņam nepieciešamas, nepietiek izvārīt vienu lielu zupas katlu nedēļai, pārtikai ir jābūt Ļoti daudzveidīgai. Vai arī jālieto pārtikas bagātinātāji. Ceru, ka tu piekritīsi, ka šajā tēmā man ir šādas tādas zināšanas;) Un rakstā jau nerunā, ka kulinārija būtu jānoliedz vispār, bet runa par patiesām atkarībām, kas nav reiz pa reizei izcepts pīrāgs vai 3 dažādi salāti uz svētku galda. Tikai aprakstīts tā, ka to var nepareizi uztvert. Un es zinu, par ko viņa runā, jo man savā darbā ir nacies ar šādiem cilvekiem sastapties.:(
Nē, protams, kulinārija nav jānoliedz vispār, un rakstā tiešām nav runa par gadījumiem, kad reizi mēnesī izcep pīrāgus vai svētkos uztaisa trīs salātus. Runa ir par gadījumiem, kad kaut kas viens - šajā gadījumā ēdiens - kļūst par galveno vai pat vienīgo prieka avotu dzīvē, un šādas situācijas vienmēr ir neveselīgas. Līdzīgi var notikt arī ar sportistiem, kuri, iemācījušies gūt ķermenisku baudu no sporta, atmet visas citas, kļūst no tā atkarīgi un sabeidz veselību, piemēram, meitenes, kuras aizskrienas līdz spriedzes lūzumiem, amenorejai utml.
Tad jautajums: Tu esi pārliecināta, ka Tava freidlistē ir šādi atkarīgi cilvēki, ja raksti uzsaukumu "Piebremzēsim ne tikai ar rīšanu, bet arī ar šmorēšanu!";) Jo uzsaukumu: "Piebremzesim ar sportiskam aktivitātēm!" es šeit noteikti neesmu redzējusi;)
Tevi nē.:) Bet vispār esmu diezgan droša, ka starp >250 niku valkātajiem, kuri mani piedraugojuši, (neskaitot nejaušos un anonīmos lasītājus-komentētājus) ir diezgan daudz tādu, kuri ēd pārāk daudz un par ēdienu domā pārāk bieži. Es uz sevi arī šo varu attiecināt, ja kas.
Nē, nu izdzīvot var arī ar rīsu saujiņu diena. Tieši tāpat ka izdzīvot var arī nelasot nevienu grāmatu, nenoskatoties nevienu filmu dzīvē, ar vienu kreklu mugurā, utt. Tas būs tā vērts?:)
Grāmatas un filmas iedzinušas kapā daudz mazāk cilvēku nekā diabēts, mugurkaula patoloģijas, sirds un asinsvadu problēmas u.c. pārmērīgas aizraušanās ar ēšanu sekas.:)
Var jau būt. Un mana internetatkarība visticamāk ir stiprāka gan par manu alkohola atkarību, gan par maniem ēšanas traucējumiem, tā ka ar to man būtu jātiek galā pirmām kārtām - tas tā, cik nu konkrēti par mani runājam.:)
Esmu diezgan pārliecināts, ka pārāk daudz ēd ne tikai diezgan daudz, bet pat ļoti daudz cilvēku. Primitīvu instinktu neatbilstība esošai situācijai. Tāpēc arī attīstās šī alternatīvā mode kā bio-eko u.t.t., jo tas vairs nav dzīvības un nāves jautājums, kad ir jāmarinē, jāsāla vai kā citādi jākonservē pārtikas kalni, lai vakarā būtu ko galdā likt.
Ej nu ej, man vienmēr ir licies, ka latvietes ir vistievākās (jo īpaši, ja ņem vērā garuma/apmēru proporcijas) sievietes pasaulē, nu, varbūt kaut kur āfrikas tuksnešos ir vēl tievākas.
ir liels kontrasts - ir uzkrītoši daudz 'kaulu kambaru' (neņemos spriest, ģenētisu vai diētu rezultātā), taču gana daudz pēdējā laikā izskatās arī bērni un jaunieši, kas ir pulka apaļāki, nekā uz aci izskatītos 'normāli'.
ja, starp citu, ar tendenci progreset. to var pamanit ikdieniska izpratne, ilgaku laiku esot prom no Latvijas - sovasar, pec gada prombutnes, vismaz Rigas un Ogres ielas esosas sievietes, un, visvairak, jaunietes izskatas biezakas
Nezinu, vai šis ir tas gadījums, bet mani allaž pārsteidz secinājums, ka rakstīts par kaut ko (vai arī likt kāda saite uz rakstu) tiek tāpēc, ka freidlistē varētu būt kāds/-i, kam tas interesē. Tak cilvēki var kaut ko rakstīt vai piefiksēt arī paši sev vai vispār nedomāt par kādu īpašu mērķi vai nozīmi, kādēļ raksta, bet darīt to tāpēc, ka interesanti vai tāda doma vienkārši ienāca prātā.
Nu tam parasti tiek likti virsū citādi virsraksti:) Bet patiesībā - ja mēs rakstam sev un tikai sev, pilnīgi bez kāda ekshibicionisma, tad to dara papīra dienasgrāmatā vai "zem actiņas";) Rakstīt publiski un apgalvot "es to tikai priekš sevis un vienīgi priekš sevis", tā nu ir liekulība;)
Neviens jau neko neapgalvo. Vienkārši daži, es tajā skaitā, nedomā - "es tagad rakstu publiski, man jādomā tikai par lasītājiem, jāraksta tikai tas, kas viņiem var likties interesanti un svarīgi". Raksta un viss. Tos lasītājus jau diezko nav iespējams pazīt, īpaši šādā vietnē, kas viņiem būs interesanti, kas ne, un kā tiks uztverts. Es, piem., šo virsrakstu uztvēru kā ironiju.
Mīļā Dominika, es doto autori pazīstu virtuāli un irl jau daudzus gadus (šausmas teikt, cik daudzus!;)) un es bieži vien zinu, kāda iemesla dēļ top atsevišķi ieraksti:) Un šajā gadījumā es pat varētu noskaitīt visu asociāciju ķēdīti, kas pie šī noveda:) Nekā personīga, Krī, varu Tev uzrakstīt privāti, ja vēlies;)
Nu re, tu izdari secinājumus no tā, ka pazīsti krii, bet citi, kas lasa, taču nepazīst un uztver citādāk. Nekas nav viennozīmīgi. Man joprojām šķiet, ka tas, ko izlasa kādā ierakstā ir atkarīgs arī no lasītāja uztveres, ne tikai no rakstītāja nodoma.
Es esmu! /kur jāpierakstās uz to anonīmo ēdienatkarīgo biedrību?/ Jā, es gūstu baudu no paša gatavošanas procesa un man nenormāli patīk vērot ēšanas procesu. Man patiešām, patiešām ir attiecības ar ēdienu! /mīļo sīrupiņ, ko tagad darīt!
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Es visresnākā savā mūžā biju 2009.gadā, kad man bija daudz brīva laika un es no sirds nodevos kulinārijas eksperimentiem. Es tiešām gatavoju (un arī ēdu) pārāk bieži un pārāk daudz, un rezultāts nekavējoties parādījās uz vidukļa.
Nu šeit es varu oponēt: 2010. gada rudenī, tajā brīdī, kad es sāku mest nost svaru (pa 1 kg nedēļā), es gatavoju augu dienu. Lai nodrošinātu ķermeni ar visām tām vielām, kas viņam nepieciešamas, nepietiek izvārīt vienu lielu zupas katlu nedēļai, pārtikai ir jābūt Ļoti daudzveidīgai. Vai arī jālieto pārtikas bagātinātāji. Ceru, ka tu piekritīsi, ka šajā tēmā man ir šādas tādas zināšanas;)
Un rakstā jau nerunā, ka kulinārija būtu jānoliedz vispār, bet runa par patiesām atkarībām, kas nav reiz pa reizei izcepts pīrāgs vai 3 dažādi salāti uz svētku galda. Tikai aprakstīts tā, ka to var nepareizi uztvert. Un es zinu, par ko viņa runā, jo man savā darbā ir nacies ar šādiem cilvekiem sastapties.:(
Runa ir par gadījumiem, kad kaut kas viens - šajā gadījumā ēdiens - kļūst par galveno vai pat vienīgo prieka avotu dzīvē, un šādas situācijas vienmēr ir neveselīgas. Līdzīgi var notikt arī ar sportistiem, kuri, iemācījušies gūt ķermenisku baudu no sporta, atmet visas citas, kļūst no tā atkarīgi un sabeidz veselību, piemēram, meitenes, kuras aizskrienas līdz spriedzes lūzumiem, amenorejai utml.
Bet vispār esmu diezgan droša, ka starp >250 niku valkātajiem, kuri mani piedraugojuši, (neskaitot nejaušos un anonīmos lasītājus-komentētājus) ir diezgan daudz tādu, kuri ēd pārāk daudz un par ēdienu domā pārāk bieži.
Es uz sevi arī šo varu attiecināt, ja kas.
Bet patiesībā - ja mēs rakstam sev un tikai sev, pilnīgi bez kāda ekshibicionisma, tad to dara papīra dienasgrāmatā vai "zem actiņas";) Rakstīt publiski un apgalvot "es to tikai priekš sevis un vienīgi priekš sevis", tā nu ir liekulība;)
Nekā personīga, Krī, varu Tev uzrakstīt privāti, ja vēlies;)
/kur jāpierakstās uz to anonīmo ēdienatkarīgo biedrību?/
Jā, es gūstu baudu no paša gatavošanas procesa un man nenormāli patīk vērot ēšanas procesu. Man patiešām, patiešām ir attiecības ar ēdienu!
/mīļo sīrupiņ, ko tagad darīt!