Kurvjzieža kontemplācijas

Krāšņais Kurvjziedis

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Paradokss, kas vairākkārt licis man mulsumā raukt pieri un kasīt frizūru, saistās ar daudzu (nekādi ne visu, arī viņi par laimi ir dažādi!)eksakti izglītīto ļaužu, dažnedažādu dabaszinātnieku, matemātiķu u.c. nereti apliecināto pilnīgu kritiskās domāšanas trūkumu, līdzko runa ir par kādām tur metafiziskām būšanām. Manā mazajā, jaukajā galviņā nekādi nesatilpst pretruna starp dzelžainu turēšanos pie formālās un matemātiskās loģikas likumsakarībām, radot nepieciešamo pamatojumu teorijām savā nozarē un nepārprotama šo likumsakarību ignorēšana, runājot par reliģiju un dažnedažādām kvaziezoteriskām sistēmām. Kādēļ tas pats cilvēks, kurš medicīnā vai kodolfizikā lieliski spēj nošķirt pierādāmu hipotēzi no aksiomas vai postulāta, spēj visu sagriezt kājām gaisā un būvēt klibus siloģismus no brīvi pagrābtām nepierādāmām premisām, līdzko runa ir par kaut ko metafizisku, turklāt paliekot svētā pārliecībā, ka tas, ar ko viņš šobrīd nodarbojas, ir nevis poētisks domas eksperiments, bet nopietna argumentācija? Kādēļ veselīga skepse un elementāra verifikācijas-falsifikācijas nepieciešamība tiek pilnībā aizmirsta, līdzko ir runa par astrālajiem ķermeņiem, karmiskajām saitēm, domu materializēšanos, astroloģiju, hiromantiju, nekromantiju, elfu dejām mēnesgaismā un torsionu laukiem?
Tieši tāpat man patīk, un es zināmā mērā pat atbalstu veselīgu šarlatānismu - teiksim, reizumis varu pat būt gatava samaksāt zīlniecei vai astrologam, lai man pasaka, ka tuvojas skaists un laimīgs likteņa pavērsiens, kas atnesīs bez pūlēm pelnītu naudu un kleitas krāsai pieskaņotu kabrioletu - ja nu piepildās ar! - , taču es neizsakāmi mulstu, ja cilvēki, kuri šos pareģojumus izsaka, atsaucas nevis uz atklāsmi (vai slepenām zintīm, kas pēc definījas nevar tikt atklātas lajam), tādējādi atstājot manas ticēšanas/neticēšanas iespēju dziļi intīmā un iracionālā motivācijā, bet gan apgalvo, ka viņu ricībā ir pilnīgi racionāli teorētiski pamatojumi.
  • Man liekas, ka tas ir saistīts ar dažu eksakto zinātņu pārstāvju f0šismu: viņi ir tik svēti pārliecināti, ka jebkas ārpus strikti eksaktajām zinātnēm ir galīgi nezinātnisks, ka jebkāda paškritika strauji krītas un jebkāds pašu pienesums liekas zinātnisks bez gala uz šāda fona.
  • O, jā! Kā tie zinātnieki mīl reizēm grābāties pa ezotēriskiem plauktiem, lietojot pseidozinātnisku leksiku! Vai arī bāzties citu zinātnieku lauciņā, piem., vienā no pēdējām "Patiesajām Dzīvēm" bija kaut kāds astrofiziķis, kuram stulbie žurnālisti bija ļāvuši runāt ne tikai par astrofiziku, bet arī globālo sasilšanu, un tad nu tur bija visādas pērles (bet tak "zinātnieks teica!").
  • nobodijs ir perfekts.

    Drīzāk jābrīnās, kā cilvēks, kas pēc uzbūves ir iracionāls dabas pārpratums, tomēr spēj kaut kur, kaut kā kaut cik domāt racionāli, dzelžaini loģiski un kristālskaidri.
    • Mulsums ir par to, kāpēc 1 un tas pats subjekts vienubrīd domā kristālskaidri, otrubrīd - galīgā amorfā sviestā.
      • nu bet tak domā par dažādām lietām, va ne? Par sesku pārošanos - kristālskaidri, par ķiploku ietekmi uz vīrusiem - kā aptaurētā Mirdzastante.
  • Es reiz nopirku Buiķa grāmatu, ko dāvināt radiniecei, un aiz zinātniskas intereses izlasīju pati. Pie otra Buiķa - šamā brāļa mācījos augstāko matemātiku un pats jau arī tāds cienījams, sākums viss tāds nopietns, nu maz kas var būt, bet tajā vietā, kur tiek stāstīts, ka Hitlers negāja vis uz Maskavu, bet uz Poikaiņiem, jo tur, ziniet, ir ieeja Šambalā, nu tur es vairs nenoturējos.
    • Nu, Buiķis laikam ir spilgtākais piemērs.
      • Es tiku līdz astrālajiem ķermeņiem, līdz sapratu, ka teksts brēc: Buiķis!
        • Buiķis nenoliedzami ir skandalozākais un populārakais ilustratīvais piemērs. Bet es biju domājusi galvenokārt dažus personiski pazīstamus cilvēkus, kas spēj uzrakstīt zinātnisko darbu fizikā, matemāikā vai bioloģijā un pilnībā izmantot visu metodoloģisko instrumentāriju, kas tam nepieciešams, taču kļūst apbrīnojami nekritski un aloģiski, runājot par reliģiskām un okultām tēmām.
          • Hmm, jā, man šķiet, ka kritiskā domāšana ir jāmācās atsevišķi, jo vienādojumi un empīriskie pierādījumi ir viena (ļoti laba) lieta, bet argumentēšana (arī pašam ar sevi) — kas mazliet cits. Bet vajadzētu būt, ka vidēji viņi tomēr ir saprātīgāki par citiem: piemēram, aptaujas konsekventi liecina, ka zinātnieki ir mazāk reliģiozi.
    • Es apraudājos
    • Ā! Viņi ir divi?
      Es atkal visu laiku domāju, ka viens, tikai jucis. :)
  • Klau, es nez vai vispār pilnībā uztvēru domu. Tik daudz svešvārdu, aber nu tik vijīgi sarindoti!
  • piesakos pie neprātīgajiem: arstējos ar domas spēku :) varu piegādāt racionāli teorētiskos pamatojumus no zin. žurnāliem :)
  • Es varu derēt, ka arī relativitāte un kvantu fizika izklausījās pēc ārprāta murgiem 20 gadsimta sākumā. Joprojām vairumam izklausās.
    Manuprāt, zinātne virzās uz priekšu tieši tāpēc, ka zinātnieki spēj atslēgt kritisko domāšanu, jo daba/visums pamatā neatbilst mūsu "racionālajai" un "loģiskajai" pasaules uztverei, kas ir tikai viens no iespējamajiem domāšanas modeļiem.
    • Es vairāk domāju par to momentu - lai pirmoreiz tādu ideju iedomātos.
      • Es te vairāk par ko citu. Manuprāt ir pilnīgi normāli pieņemt hipotēzi par Pokaiņu zikurātu kā pasaules centru vai 21 gramu smagas dvēseles dislokāciju epifīzē utml. - tikmēr, kamēr tas tiek postulēts ka viens atsevišķs, nepierādīts pieņēmums. Viss vēl ir OK, kamēr cilvēks, pat, ja viņš uz šī pieņēmuma bāzes sakonstruē savu teoriju, apzinās, ka tā ir viena no iespējām skaidrot pasaules mīklas un vienlaikus spēj kritiski izvērtēt šīs teorijas vājās vietas, pretrunas ar citiem novērojamiem faktiem, iztrūkstošos posmus argumentācijas ķēdē utt.
        Tas, kas mani pārsteidz - ka attiecībā uz metafiziskām un kvazimetafiziskām būšanām bieži vien jebkādu kritisko domāšanu izslēdz cilvēki, kas citās jomās uzskatāmi demonstrē, ka viņiem tā darbojas.
        • Bet varbūt nedarbojas, un tieši tāpēc ir uzskatāmi panākumi.
          Esmu par kritisko domāšanu, kur tā nepieciešama, taču tās nozīmība bieži vien tiek pārvārtēta, jo tā var būt arī traucēklis jaunu ideju un citu pasaules uzskatu ģenerēšanā. Kritiskā domāšana arī ir tikai viens no uzskatiem, viena no iespējām aprakstīt un izskaidrot pasauli atbilstoši konkrētā indivīda un sabiedrības ticībai, piemēram, cēloņsakarībai, saprātīgumam, racionalitātei, u.tml. Bet varbūt visums darbojas pēc citiem principiem.
          • Neņemos spriest par Visuma uzbūves principiem:), bet mani pāresteidzošais paradokss ir tieši tas, ka cilvēki, kas ne par matu nenovirzās no vispārpieņemtiem kritiskās domāšanas pamatprincipiem savā nozarē, ļoti viegli tos atmet, runājot par citām nozarēm. Un tieši šim paradoksam bija veltīts šis ieraksts.
  • Hmm

    Man liekas ka metafizika ir no sērijas Kam mēs ticam līdz ar to kāda loģika, ja kautko eksperimentāli nevar atkārtot tad tas skaitās nepierādāms, ja mēs gribētu pierādīt ka eksistē krii un katru reizi kad zinātniekam sagribēsies veikt eksperimentu lūgtu ierasties krī laboratoijā un noņemt asins paraugus pie kuras reizes viņa pasūtītu visus fiziķus tāpēc garu pasaule nav pierādāma un racionāli izskaidrojama.
Powered by Sviesta Ciba