![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Paradokss, kas vairākkārt licis man mulsumā raukt pieri un kasīt frizūru, saistās ar daudzu (nekādi ne visu, arī viņi par laimi ir dažādi!)eksakti izglītīto ļaužu, dažnedažādu dabaszinātnieku, matemātiķu u.c. nereti apliecināto pilnīgu kritiskās domāšanas trūkumu, līdzko runa ir par kādām tur metafiziskām būšanām. Manā mazajā, jaukajā galviņā nekādi nesatilpst pretruna starp dzelžainu turēšanos pie formālās un matemātiskās loģikas likumsakarībām, radot nepieciešamo pamatojumu teorijām savā nozarē un nepārprotama šo likumsakarību ignorēšana, runājot par reliģiju un dažnedažādām kvaziezoteriskām sistēmām. Kādēļ tas pats cilvēks, kurš medicīnā vai kodolfizikā lieliski spēj nošķirt pierādāmu hipotēzi no aksiomas vai postulāta, spēj visu sagriezt kājām gaisā un būvēt klibus siloģismus no brīvi pagrābtām nepierādāmām premisām, līdzko runa ir par kaut ko metafizisku, turklāt paliekot svētā pārliecībā, ka tas, ar ko viņš šobrīd nodarbojas, ir nevis poētisks domas eksperiments, bet nopietna argumentācija? Kādēļ veselīga skepse un elementāra verifikācijas-falsifikācijas nepieciešamība tiek pilnībā aizmirsta, līdzko ir runa par astrālajiem ķermeņiem, karmiskajām saitēm, domu materializēšanos, astroloģiju, hiromantiju, nekromantiju, elfu dejām mēnesgaismā un torsionu laukiem?
Tieši tāpat man patīk, un es zināmā mērā pat atbalstu veselīgu šarlatānismu - teiksim, reizumis varu pat būt gatava samaksāt zīlniecei vai astrologam, lai man pasaka, ka tuvojas skaists un laimīgs likteņa pavērsiens, kas atnesīs bez pūlēm pelnītu naudu un kleitas krāsai pieskaņotu kabrioletu - ja nu piepildās ar! - , taču es neizsakāmi mulstu, ja cilvēki, kuri šos pareģojumus izsaka, atsaucas nevis uz atklāsmi (vai slepenām zintīm, kas pēc definījas nevar tikt atklātas lajam), tādējādi atstājot manas ticēšanas/neticēšanas iespēju dziļi intīmā un iracionālā motivācijā, bet gan apgalvo, ka viņu ricībā ir pilnīgi racionāli teorētiski pamatojumi.
Tieši tāpat man patīk, un es zināmā mērā pat atbalstu veselīgu šarlatānismu - teiksim, reizumis varu pat būt gatava samaksāt zīlniecei vai astrologam, lai man pasaka, ka tuvojas skaists un laimīgs likteņa pavērsiens, kas atnesīs bez pūlēm pelnītu naudu un kleitas krāsai pieskaņotu kabrioletu - ja nu piepildās ar! - , taču es neizsakāmi mulstu, ja cilvēki, kuri šos pareģojumus izsaka, atsaucas nevis uz atklāsmi (vai slepenām zintīm, kas pēc definījas nevar tikt atklātas lajam), tādējādi atstājot manas ticēšanas/neticēšanas iespēju dziļi intīmā un iracionālā motivācijā, bet gan apgalvo, ka viņu ricībā ir pilnīgi racionāli teorētiski pamatojumi.
Manuprāt, zinātne virzās uz priekšu tieši tāpēc, ka zinātnieki spēj atslēgt kritisko domāšanu, jo daba/visums pamatā neatbilst mūsu "racionālajai" un "loģiskajai" pasaules uztverei, kas ir tikai viens no iespējamajiem domāšanas modeļiem.
Tas, kas mani pārsteidz - ka attiecībā uz metafiziskām un kvazimetafiziskām būšanām bieži vien jebkādu kritisko domāšanu izslēdz cilvēki, kas citās jomās uzskatāmi demonstrē, ka viņiem tā darbojas.
Esmu par kritisko domāšanu, kur tā nepieciešama, taču tās nozīmība bieži vien tiek pārvārtēta, jo tā var būt arī traucēklis jaunu ideju un citu pasaules uzskatu ģenerēšanā. Kritiskā domāšana arī ir tikai viens no uzskatiem, viena no iespējām aprakstīt un izskaidrot pasauli atbilstoši konkrētā indivīda un sabiedrības ticībai, piemēram, cēloņsakarībai, saprātīgumam, racionalitātei, u.tml. Bet varbūt visums darbojas pēc citiem principiem.
Apelēšana pie konsekvences ir viena no kritiskās domāšanas kļūdām. ;)
Btw, kaut kad apkopoju lekciju pierakstus: http://piparmetra.net/forums/viewto