A thin grey line between black and white

Ļoti skaista vasaras diena. Marija teica, ka vislabākā metode angļu valodas stundās esot debates. Bērni tā aizraujas ar argumentiem, ka nevar vien beigt runāt. Tātad cilvēkam visvairāk gribas runāt tad, ja vajag pārliecinātu kādu vai iebilst pret kaut ko?
Vēl aizpildīju Latvijas personības aptauju. Rezultāti nepārsteidza, lai gan nedaudz izbrīnīja augstais rezultāts atklātības skalā, savukārt saticība un dzīvesprieks daudz zemāka nekā domāju. Diez vai pildītu, ja tas nebūtu obligāti, bet vismaz uzzināju, ka interesi par kultūru un mākslu ierindo pie atvērtības pieredzei.

"Tverdams miesīgi, taustāmi ikkatru minūti,
pieņemu nelaimi un nelūdzu Dievu, lai laiž
man to garām, jo kādēļ lai viņš man to aiztaupītu, ja
citiem neaiztaupa?"

Česlavs Milošs
Poētiskais stāvoklis

Man arī bieži liekas, ka ikdienas valoda ir pārāk ierobežota, lai izteiktu realitāti pilnībā. Vai nav savādi, ka ir jāizkāpj no īstās pasaules un jādodas iekšā mūzikā, gleznā, filmā, izrādē vai labā grāmatā, lai pasauli piedzīvotu pa īstam?

Vēl izņēmums varētu būt nokļūšana robežsituācijā. Piemēram, cilvēka dvēsele ir tik nogurusi, ka tā jau raujas laukā no ķermeņa. Pazūd laiks un telpa, bet pēc brīža viņu atsviež atpakaļ, jo viss vēl nav piepildīts. Pēc šāda pārdzīvojuma uztvere varētu būt daudz skaidrāka, it kā redzētu un domātu daudz intensīvāk. Iespējams, ka pēc paviesošanās mākslas darbā varētu būt līdzīgi, pat ja apstākļi ir pavisam citi. "Vienīgais patiesais ceļojums, vienīgā atjaunojošā pieredze nav došanās uz svešām zemēm, bet gan spēja skatīties citādi, ieraudzīt pasauli ar kāda cita acīm."

"jā, reizēm kāds vārds aizmirstas
it īpaši, kad nākas runāt publikas priekšā
kad tu stosties un bezpalīdzīgi
lūkojies kādā pazīstamā sejā
cerot, ka pamukušo vārdu
kāds pateiks priekšā
pēcāk mulsi nosaki
nē, nevaru atcerēties
un maini sarunas tematu

bet parasti jau vārdu netrūkst
trūkst, ko teikt
trūkst kā tāda
ko patiešām būtu vērts pateikt
nemaz jau nerunājot par to
ko nedrīkstētu noklusēt
ļoti maz dzīvē tādu lietu
kuras nedrīkstētu noklusēt"

Ilmārs Šlāpins

Dodoties prom no bibliotēkas, vestibilā dzirdēju divu jauniešu sarunu. Aizķērās viena frāze: "Tomēr dzīvē pats galvenais ir kalpošana." Domās pie sevis noteicu: "Ļoti skaists redzējums, bet jābūt uzmanīgam, lai neizdegtu, jo īpaši, ja esi dzimis overachiever (maksimālists)." Ha, man jau pielipuši anglicismi. Tā nu labojumu atstāju iekavās, lai atcerētos šādu faktu.

Aizkustinošākā daļa koncertā bija strazda ielidošana telpā un dziedāšana līdzi mūziķei. Tātad putni var dziedāt arī savam "priekam". Uzreiz pazuda nogurums un nožēla, ka nepaliku mājās.

Failing.

Silti pasmaidīju par dejas horeogrāfes optimismu, trīs soļi uz priekšu, viens atpakaļ. Liekas, ka manā dzīvē viss ir otrādi. Un tas solis uz priekšu varbūt ir tikai labajās dienās.

Laikam kādas trīs reizes atliku Rīkas Pulkinenas grāmatas "Burvība" lasīšanu, jo likās, ka mani tur gaida kaut kas biedējošs. Turklāt sākumā grāmata šķita par skaļu, košu un krāsainu. Taču, tā kā šogad esmu apņēmusies lasīt arī nekomfortablas grāmatas, metu prom savas bailes no depresijas un metos iekšā lasīšanā. Protams, ja grāmata sākas ar jaunas meitenes nāvi, saprotami, kas gribas mest līkumu, jo, vai es gribu lasīt par tuvinieku sērām? Lai tiku uz priekšu, izdarīju to, ko parasti nekad daiļliteratūras lasīšanā nedaru, izlaidu nodaļu, kurā bija līķa apraksts. Lai gan intuitīvi šķita, ka tam arī ir nozīme stāsta kopainā, taču labāk kaut ko izlaist nekā stāvēt uz vietas. Pat necerēju, ka grāmata mani tā pārsteigs labā nozīmē, jo varbūt man arī raksturīgi ieraudzīt pēc iespējas vairāk dzīvju, lai redzētu dažādus stāstus. Reizēm stāstītājs var būt arī fotokamera vai putna acs. Cilvēks var vairāk interesēties par citiem, stāstīt stāstus, bet pats sevi neatklāt. Un varbūt tā ir ar visiem, ka pilnībā cilvēka kopumu nekad neizzināsim, tikai fragmentāri? Un cilvēkus gribam ievietot savā stāstā? Taču īsti nepiekrītu, ka mēs nemaz nevarētu zināt kaut vai daļu patiesības, jo tas būtu pārāk jocīgi, ja katrs būtu ieslodzīts tikai savā redzējumā un dzīvotu tikai savos murgos.( paslēpties savā prātā )

Kad mēģinu apklust, vairāk klausīties un vērot, tad arī dejas soļi vairs nesajūk, un viss šķiet ļoti viegli.

"Uzklausījis bērnu pretjautājumus, viņš tiem saka: "Izglītībai ir jānodrošina, ka cilvēka prāts nekad netiek iesūkts šajā milzīgajā straumē un tādējādi iznīcināts. Jums jāiemācās nekad nepieņemt to, ko jūs paši skaidri neredzat, un nekad neatkārtot to, ko teicis kāds cits." Un pats svarīgākais - viņš turpina -, ko neiemācīs nekādas skolas, grāmatas vai pravieši, ir pazīt sevi un saprast, kā darbojas paša prāts. Savukārt to var iemācīties, tikai vērojot - vērojot savu prātu, kā vēro garāmejošu ķirzaku, kas pārrāpo pār sienu. Vērojot tās četras kājas, vērojot, kā tās turas pie sienas, vērojot katru tās kustību. Vērojot ar pilnu uzmanību, nekam nepretojoties un neko nenoraidot."

Nezinu, vai tā pa īstam spēju saskatīt pagātni tagadnē vai to, kā iekšējais laiks pamazām ir sašaurinājies lielā ātruma dēļ. Pēdējā laikā šķiet, ka galīgi neko vairs nesaprotu, bet vismaz ir pazudusi nomāktība un smagums, kas vilkās līdzi visu iepriekšējo mēnesi un grūda iekšā smagā bezcerībā. Vairs pat īsti necerēju, ka tikšu no tā melnuma ārā un spēšu priecāties, veikt pašu svarīgāko darbu - saskatīt brīnumus šeit. Varbūt tiešām jābūt uzmanīgākai ar to, ko rakstu, un par savu bazaru ir jāatbild?

"Vai tiešām mūsu vidū varētu būt tāds nodevējs, skeptiķis, kas visu apšauba?"

"Es nezinu, kas esmu, es neesmu tas, ko zinu. 

"Latvijas krāsa rādās sudrabaina un pelēkzila."
Intuitīvi šķita, ka tā tas arī ir, pat ja izteikti krāsas neredzu.


Joka pēc izpildīju testu, jo reizēm arī tēlus redzu krāsās, bet rezultāts manu skepsi apliecināja: "Iespējams, jums piemīt sinestēzija, bet tā nav īpaši izteikta." Taču, vai testu rezultātiem vispār var uzticēties, ja citā īpašību testā godīgums man bija zemā vietā? No otras puses, ja nebūtu to centusies godprātīgi aizpildīt, tad taču šai īpašībai būtu bijis jābūt augstā vietā.

"Es nezinu. A tu zini?"