Hypocritic critic

( Bez dialoga nav dzīves )

"Katru dienu es atklāju arvien skaistākas lietas."
Klods Monē

Lietains rīts. Uz darbu eju cauri parkam, austiņās radio. Liega Piešiņa stāsta par Ivara Šteinberga "Alfabētu" un tieši tajā brīdī pamanu garāmgājējai uz pleca auduma maisiņu, uz kura uzdrukāti visi alfabēta burti (latviešu, ar visām mīkstinājuma un garumzīmēm).

Tātad par nejauko burtu kļuva T? Tas burts šķiet diezgan labsirdīgs, šķiet, īpaši neļaunosies par viņam piešķirto neģēļa lomu. Ja viņam prieks pakalpot ar to, ka var radīt dažādas draudīgas skaņas un asociācijas, lai tēlo sliktos vesels.

Jau otrais rudens šeit un iet dažādi. Kad vakarā nācu mājās, šķita, ka apkārtne degradējusies un ilgāk te vairs nevaru. Bet vēlāk, kad jau krēsla lēnām pārgāja tumsā, aizgāju nelielā pastaigā uz otru pusi pa mazajām ieliņām un viss šķita brīnišķīgi, sastapu daudz kaķu, vairāk nekā visas dienas laikā. Viens melnais pūkainītis bija ļoti mīlīgs, gribēja runāties. Vēl kāds ziņkārīgais, slaids un akrobātisks krēmkrāsas kaķis, bija izlīdis uz pašas palodzes malas (otrais stāvs), bet labi, ka ielīda atpakaļ. Pārējie zvilnēja savās atpūtas vietās. Tad nu tagad zināšu, uz kurieni doties krēslas stundās, ja uznāks vēlme parunāties ar kaķiem. Vēl satiku paziņu, kura ar velo traucās mājup. Ļoti iepriecināja izkārtās krāsainas lampiņas ap groziņu pie stūres. Šķiet, ka ābolu dāvanas nekad nebeigsies, tā nu iemācos kaut ko jaunu pagatavot. Šovakar uztaisīju laimes ābolīšus. Ja katru dienu salasu pilnas kabatas ar kastaņiem, varētu būt sācies priecīgāks periods.

V: Tev soma vaļā.
Es: Tas nekas.
V: Vajag aiztaisīt, tā var kaut kas izkrist un pazust.
Es: Nu man bieži tā gadās. Un tik daudz kas jau ir izkritis un pazudis..
V: Tu laikam esi tikpat sapņaina, cik es.
Es:?

Vakara īsviļņi: klejotāju un sapņotāju, jukušo un muldoņu teritorija.

Jauns starts.

Tā kā parasti man nekur nav baigi jāskrien, īpaši neiespringstu, ja cilvēki uzkavējas pāris minūtes ilgāk vai dodas prom pēdējā brīdī. Jo bez cilvēkiem vieta būtu mirusi. Un vispār jau šķiet jauki, ka dažas ģimenes un citi vietējie iedzīvotāji iecienījuši bibliotēkas, lasa priekšā bērniem, rotaļājas, zīmē kopā, rada stāstus. Kā nu es tādā brīdī, kad visi tā aizrāvušies, dzīšu prom. Meiteņu mamma man uzsmaidīja un teica:"Atvainojamies par aizkavēšanos, bet pie jums ir tik interesanti, ka mazie vairs negrib doties mājās." Noklusēju, ka to interesantumu jau rada paši bērni. Brīnišķīgs vecums, kad par visu ir dabiska, liela interese un ir spēja dzīvot brīnumu pilnā pasaulē.

Saulains rīts pirms pulksten deviņiem. Kāda pircēja pārdevējai:"Jauku jums dienu!" Pārdevēja atbild: "Jums vēl jaukāku!" Tālāk pie Ziemeļvalstu ģimnāzijas kāds skolnieks krata sirdi burvīgajai skolas dežurantei (nedzirdu ko runā, bet no malas saruna izskatās nopietna, kā ar uzticības personu). A. nevar nepamanīt, jo ir aktīva mūsu lasītāja, vienmēr izsaka savu sajūsmu un vērtējumu par izlasītajām grāmatām. Viņa arī ļoti aktīvi atbalstīja vietējā grāmatu kluba izveidi. Esmu iemācījusies diskrētumu sarunas nedzirdēt, bet tomēr ekspresīvais izsauciens: "Vispār man ir 61!" ausīs nonāca. Un arī skolnieks bija pārsteigts: "Tiešam?"

Viens no labākajiem veidiem, kā iesākt brīvdienas, agri pamosties, doties uz staciju un iekāpt agrajā rīta vilcienā, lai vērotu saullēktu (godīgi sakot, es lielākoties gulēju, jo biju vēlu aizgājusi gulēt).

Neatceros, kādā sakarā pirms desmit gadiem angļu valodā bija tāds radošais rakstīšanas uzdevums: jāuzraksta īss stāstiņš par sevi, izmantojot divus patiesus faktus par sevi un vienu nepatiesu. Vairs nav ne jausmas, ko iepinu kā nepatieso. Aptuveni atceros tikai teikumu, ka man bērnība pagāja starp divām pilsētām un lielu daļu bērnības pavadīju vilcienos.


Varbūt tāpēc man tā patīk vilcieni, tie rada tādu iluzoru drošības sajūtu. It kā jau pati iekāpšana vien radītu pārmaiņas un izdzēstu visas problēmas un nepatikšanas pasaulē. Un viss tiešām rādās pavisam jauns, it kā būtu ieplaisājusas daudzas robežas prātā un spētu redzēt vairāk. Ceļš nekad nav garlaicīgs. Veselas divas stundas laika mierīgām pārdomām par visu, to, kas sanāca, kļūdām, ko varēju labāk, to, kas aizkustināja un patika. Piefiksēju to, ka man patīk vērot cilvēkus, droši vien vienmēr paticis, bet tagad kaut kā vēl visam tam pievienoju performatīvo elementu. Droši vien tā robeža, kas skatās un uz ko skatās, nekad neizzudīs, bet labi sapratu domu, ka atnākšana vien uz pasākumu var būt aktīva iesaustīšanās. Varbūt tāpēc man tik ļoti patikai izrāde Maiks, jo cilvēku neprognozējamā parvietošanās reizēm škita kā iepriekš iestudēta, lai gan zinu, ka tā nebija. Sen nebiju jutusies tik mierīgi Rīgas centrā, kur apkārt intensīva satiksmes un cilvēku plūsma. Vēl arī interesanti pēc katras izrādes pastāvēt malā un ieklausīties sarunās. Un arī pārsteidzoši, ka gandrīz vienmēr katrs ir uztvēris pavisam atšķirīgu niansi.


Iepriekšējā nedēļa bija dīvaina ar to, ka pirmdiena nebija brīvdiena, kā ierasts, un darba laiks pabīdīts uz priekšu par pusotru stundu. Varbūt ne gluži kā citā laika joslā jutos, bet sāku saprast tos cilvēkus, kam darba nedēļa šķiet gara, gara, bezgalīgi gara, pat ja ņem vērā to, ka vakaros it kā ir vairāk brīva laika kā parasti.


Ceru, ka varēšu atjaunot māju sajūtu, kāda te vēl bija pavasarī, jūnijā, jūlijā, kad likās - beidzot esmu te iedzīvojusies un jūtos mierīgi un droši, pat ja vislielākā komforta zona ir būšana sevī. Ar laiku viss atgriezīsies ierastajā ritmā, dzīvošos pārsvarā savā drošajā Rīgas mietpilsoniskajā zonā starp daudz zaļumiem, parkiem un grāmatām līdz nākošajām pārmaiņām.

Varbūt jebkuram cilvēkam uz šīs planētas ir pazīstams kāds cilvēks, kam karā aizgājuši bojā ģimene un tuvākie cilvēki?

Vēl ir pazudusi mana superspēja ilgi gulēt kā kaķim un aizmirst visas pasaules problēmas. Pārsteidza, ka no burciņas ar uzrakstu Cilvēks nedzīvo no maizes vien man izvilkās pants no 55. psalma: "”Kaut man būtu spārni kā balodim! Es aizlaistos un nomestos, kur man būtu miers.”

Simpozijs ir apspriede par kādu speciālu, piem., zinātnes, mākslas, politikas, filozofijas, jautājumu.

Mājupceļā atcerējos, ka divdesmit gadu vecumā viens no nomācošākajiem posmiem svešvalodu apguvē šķita pulksteņa laiki un ikdienas darbību mācīšanās. Varbūt toreiz nomāca doma par mūžīgo atkārtošanos. Šovakar pēc izrādes atskārtu, lai gan katru vakaru veicu gandrīz vienas un tās pašas darbības, tomēr ir sajūta, ka katru dienu esmu pavisam cits cilvēks, tāpēc kaut kādā
ziņā nekas īsti neatkārtojas.

1. septembris izvērtās tik mīlīgs un neparasts. Gaidīju skarbus betona džungļus zem agresijas un dumpīguma maskas, bet sanāca saulaina piknika noskaņa Ķengaraga promenādē, kas šķita tāds kontrasts pilsētai, pat ja dažas reizes esmu tur bijusi. Varētu teikt, ka ideāla svētdienas aina, daudz koku, ūdens vizuļo saulē, nav pārāk karsts, pastaigājas visdažādākie cilvēki, manīju arī iemītu taku gar Daugavu, ko pastaigai izmanto daudzi kaķi. Vietējās mazās meitenes iedvesmojās no radošajām pieturām un pašas izveidoja turpat netālu savu, apmeklētājiem piedāvājot glītus pļavas puķu pušķīšus. Beigās uz atvadām vienu uzdāvināja arī man. No aizkustinājuma atkal izcēlos ar savām krievu valodas zināšanām, jo gribēju ko jauku pateikt Kristinas dzimtajā valodā: "Velmi krāsnī, spasiba." Bet meitene neapmulsa un iztulkoja: očeņ krasivij. Tikai tad apjēdzu, ka pa pusei biju runājusi čehiski, tad nu pateicu to pašu arī latviski. Visu saprata, ko gribu pateikt, jo tajā vecumā droši vien bērniem piemīt liela intuīcija:)

Šī ir mana mīļākā diena.

Interesanti, ja pie japāņu zīmes, kas apzīmē "iet", pieraksta klāt "dzīvot", veidojas jauns vārds "nomirt".

CITAS LIELAS LAIMES (Laime-būt-īpašniekam; Apmierinātas-lepnības-laime; Laime-dzert, kad vairs neslāpst, Laime-ēst, kad vairs nav izsalkuma utt.)

PĀRĒJĀS MĀJAS LAIMES (Laime-labi-justies; Svaiga-gaisa-laime; Laime-mīlēt-savus-vecākus; Zilu-debesu-laime; Meža-laime; Saulainu-stundu-laime; Pavasara-laime; Saulrietu-laime; Laime-vērot-zvaigžņu-parādīšanos pie debesīm; Lietus-laime utt.)

LIELIE PRIEKI (Prieks-būt-taisnīgam; Prieks-būt-labam; Prieks-par-padarītu-darbu; Prieks-domāt; Prieks-saprast; Prieks-saskatīt-skaisto; Prieks-mīlēt utt.)

Šovasar pabiju divās tukšās Latvijas nomales skolās, kuras no 1. septembra slēgs. Un tās jau nav vienīgās. Atkal domas par mazo vietu iznīcību un izmiršanu. Vai visi cilvēki, kas strādāja tajās skolās, atradīs sev jaunu darbu?

Kaut arī daudz kas no skolas izvākts, mūzikas kabinetā palikušas klavieres. Tā nu kāds no jauniešiem , kamēr tīrījām telpas, uz atvadām nospēlēja Bohemian Rhapsody. Smeldzīgi un skaisti. Tikai ceru, ka nedziedāju līdzi skaļi savā suņa (ne)balsī. Tad atcerējos Katarīnas Kucbelovas grāmatu "Aube", ko lasīju pirms vairākiem mēnešiem. Arī tur ir mēģinājums iemūžināt marginālo, aizmirsto, izzūdošo.

"Aplūkot no visām pusēm" nez kādēļ ir kļuvis par izzinošās darbības pamatmodeli, pretējā gadījumā mēs riskējam, ka mūs apsūdzēs vienpusībā, paviršībā vai subjektivitātē. Tas ir dīvaini, ja ņem vērā, ka apskatīt no visām pusēm, visdrīzāk, ir neiespējami.

Sunim jau kādu laiku ir draugi, divi suņi no kosmosa - Orions un Apollo.

Bija skaisti divas naktis gulēt teltī un vērot zvaigžņu lietu, redzēt agros rītus. Saules gaisma kļuvusi man atkal draudzīga kā bērnībā. Sajutu, ieraudzīju un sadzirdēju.