A thin grey line between black and white

Pārvarēju lielās bailes un cauri visiem sniegiem beidzot aizvedu bijušajai kolēģei novēloto Ziemassvētku dāvanu, egles zariņš pie kastītes jau sen bija nokaltis. Kaut nu nebūtu par vēlu! Nespēju noticēt viņas priekam, mani ieraugot, jo nez kāpēc biju izdomājusi, ka viņai riebjos ar savu "dīvaino loģiku". Varbūt mana esamība gribējusi sev sarežģītu dzīvi ar tik jocīgu gēnu kombināciju
(ja neirotisma iedzimtības iespējamības koeficients ir 41 – 58%, tad gēnu loterijā man tiešām ir "paveicies" ar intraversijas iespējamību – 54 – 80%, nu labi, ka vismaz šo visu līdzsvaro labvēlīgums – 33 – 52%, pat ja varbūt bieži cilvēki to pārprot kā liekulību vai tukšu glaimošanu). No viņas labajiem vārdiem tā abstulbu, ka aizmirsu savu sakāmo par to, kā novērtēju viņas spēju redzēt kopainu, intuīciju, sirsnību pret cilvēkiem, ieteiktās grāmatas. Bet varbūt to var nolasīt bez vārdiem? Visi mūsu strīdi bija kaut kur izkusuši gaisā, es tikai klausījos, klausījos, klausījos un redzēju viņas gaišo būtību bez maskas, brīvu un patiesu.
Atpakaļceļā galvā sāka skanēt dziesma, kas parasti skan pirmā sniega laikā vai, kad sastopos ar neparastiem prātiem. Tikai tik reti sanācis pateikt paldies, cik daudz plašāku pasauli šie cilvēki man ir parādījuši.
Jā, es noņemos tikai ar sīkumiem, ilgstoši vēroju kādu unikālu detaļu, kas veido šo veselumu. Bet citi spēj kopainu redzēt uzreiz!
Varbūt tiešām gribēju neiespējamo? Radīt tādu pelēko telpu, kur ikvienam būtu vieta, pat ja visradikālākie uzskati? Taču pasaule ir daudz sarežģītāka par šādām utopijām, kur iedomu pasaulē visi reiz kopā spēlēsimies kā kaķēni.

Komentārs par haotisku un patvaļīgu vārdu lietošanu: 

- Mana labākā īpašība ir arī mana sliktākā īpašība.
- Kāda?
- Ļoti laba atmiņa. Es daudz atceros, tai skaitā arī visu slikto.


Tā jau ir, ka ar labu atmiņu ir grūti daudz ko aizmirst. Man gan likās, ka pagājušajā gadā negulēšanas dēļ atmiņa pasliktinājās, taču nesen atmiņas testā sanāca diezgan labs rezultāts, tātad nav tik traki. No otras puses, testa laikā nebija nekādu apstākļu, kas novērstu uzmanību, līdz ar to varēja mierīgi koncentrēties kaut kam vienam. Ikdienā uzmanība parasti ir izkliedēta daudzos virzienos, turklāt negaidītos.

Sapnī redzēju, kā domas pārvēršas par vārdiem. Sen tā nebija bijis, ka sapnis rādās nevis kā kustīgi attēli, bet gan kā teksts. Tā parasti ir bijis pēc intensīvas tulkošanas naktīm, kad sapni var lasīt kā tekstu. Uz beigām pusnomodā pat izdarīju eksperimentu, iedomājos kādu vārdu un tas uzreiz uzrakstījās. Bet vai latviešu valodā? Vēl es redzēju, kā veidojas cilvēku domas, bet pēc pamošanās ļoti sāpēja galva un maz ko atcerējos.
Kāpēc es labāk patīku kaķiem, nevis suņiem?

Lai gan šķita, ka par mani neviena bailīgāka radījuma nav, cilvèki teica, ka mani jautājumi esot ļoti drosmīgi. Tas pārsteidza, bet man patiktu, ja mācētu izdomāt arī kādu sakarīgu atbildi, nevis tikai jautāt.

Noklausīti sarunu fragmenti.

Aukstās ziemas vēlie vakari ir skaisti ne vien tāpēc, ka tagad tik bieži var novērot ziemeļblāzmu, bet arī var izjust suņa prieku par ziemu. Un tad brīnos, kā pēc šādām pastaigām nemaz neesmu nosalusi. Ja suns mīl ziemu, tad es arī.

Šķiet, ka vēl pavisam nesen tika apspriests jautājums: vai google mūs padara stulbākus? Tagad laikam ļoti bieži līdzīgā veidā tiek vaicāts par MI. Tādos brīžos mierinājumu var atrast tik senā tehnoloģijā, kā grāmata. Tā nomierina ne tikai ar savu lineāro stabilitāti.

“Man patīk papīra čaukstoņa starp pirkstiem. Rakstu zīmes līdzās pirkstu rakstam. Grāmatas cilvēkiem dāvā klusumu, pat ja tās runā ļoti skaļi.”

Nnedi Okorafora

Biju jau aizmirsusi, cik sarežģīti var pateikt pulksteņa laiku dažās valodās, piemēram, čehu. Ceturkšņus vēl saprotu, bet, ja vēl kaut kas no tiem jāatskaita vai jāpieskaita, tas taču prasa prāta piepūli, lai gan dzimtajā valodā droši vien tas ir tikpat automātiski, kā pakustināt roku.

„Lūdzu nerunājiet ar mani ceturkšņos!”
"Tā ir mana automātiskā aizsargreakcija, dzirdot, kā čehi jau atkal virpina savas vājprāta garās pulksteņa laika konstrukcijas agri no rīta.
Piemēram, plkst. 9.40 čehiem ir bez piecām minūtēm trīs ceturkšņi pirms desmitiem (bez pět minut tři čtvrtě na deset)."

https://www.instagram.com/manacehija

"Vecais Hamamura bija kas vairāk par bibliotekāru. Šeit viņš bija strādājis gadiem un pat pēc aiziešanas pensijā bija izvēlējies palikt pie lasītāju apkalpošanas letes. Veco vīru varētu dēvēt par šīs senās bibliotēkas dzīvo enciklopēdiju. Lai gan Hamamura bija cinisks, ar mainīgu garastāvokli un diezgan sarežģītu raksturu, viņš nebija slikts cilvēks. Galu galā viņš Nanani bija iepazīstinājis ar dažnedažādām brīnišķīgām grāmatām. Tomēr brīžos, kad Hamamura nebija omā, pastāvēja risks krist nežēlastībā viņa asās mēles dēļ. Šodien nepārprotami bija tāda diena.

Vecais Hama vienmēr izskatās tik nīgrs, ka nav iespējams pateikt, vai viņš ir labā vai sliktā noskaņojumā."


Sosuke Nacukava - "Kaķis, kas izglāba bibliotēku"

Sapnī redzēju draudzeni, kas bieži ļoti ātri apvainojās un par visu raudāja. Visbrīnumainākais bija tas, ka man pret šo bija tik veselīga attieksme, ka spēju piedāvāt palīdzību īstajā brīdī vai likt mierā, kad gribēja pabūt vienatnē. Un mani nekas neaizvainoja, jo spēju nošķirt savas emocijas no otra cilvēka. Šis varētu būt viens no tiem gadījumiem, kad sapnī darbojies kā vairākas personas, kā divas galējības vai iespējamības.

Ļoti gribētu noskatīties filmu Bezgalīgā zilgme (O Último Azul).

Sapnī no pasaules pazuda jebkāda mūzika, un tam nebija nekāda izskaidrojuma, kāpēc cilvēki to vairs nedzirdēja.

Auksta duša un peldēšana varētu mani pamodināt no ieilgušās apātijas. Varbūt arī dabīgi izmainītais apziņas stāvoklis - veselīgs miegs un klusā lūgšana. Vienā žurnālā pat bija jautājums: vai aizmigšana ir ceļošana laikā?
Un tad jau varēs īstenot nākamo soli, satikt paziņas un bijušo kolēģi, jo piespiedu kārtā to nevaru.Lai cik arī zinātniski pamatoti tas nebūtu, negribu cilvēkus uztvert kā zāles vai līdzekli.

Ja ir tik garas brīvdienas, tad reizēm šķiet, ka darba dienas patīk labāk. Ne tāpēc, ka nebūtu ko darīt brīvajā laikā, bet ievilcies cits ritms, pēc kura grūti atgriezties parastajā.

"Ja kaimiņu vairs neredz logos, zvani logu firmai "Logoss"!" LEXICON PHILOSOPHICUM

"A book to me is like a friend, a shelter, advice, an argument with someone who cares enough to argue with me for a better answer than the one we both already have. Books aren’t just a door to another world — each book is part of a door to the whole world, a door that always has more behind it. Which is why I still can’t think of anything I’d rather do more than read." 

Lai gads neizskatītos tik garlaicīgs, pievienošu arī grāmatas, kas šogad patika. Ilgi nevarēju izlemt, vai iekļaut tikai daiļliteratūru. Gribēju arī mūziku un vienā teikumā par dvēseles stāvokli vai noskaņu, bet laikam jau neiespējami rekonstruēt, jo neizbēgami pievienošu klāt tagadnes skatījumu. Šķiet, ka esmu atgriezusies pie vidusskolas stoicisma, lai gan nekāds seno romiešu kareivis neesmu, kas turot roku ugunī, nemainoties sejas izteiksmei teiktu: "Es neesmu vainīgs." Kaut gan reizēm darbs tāda vide bija. Tad nu arī šeit īsi un lakoniski, pat ja gribas pie dažām grāmatām izplūst paskaidrojumos un komentāros. Bet tad pazudīs struktūra.

Janvāris
Kādu vakaru grāmatnīcā manu uzmanību piesaistīja viena ģimene, pareizāk sakot, frāze: "Netici nevienam viņa vārdam!"
GRĀMATAS: Tīnas Hārneskas Ļaudis, kas sēj sniegā un Svena Kuzmina Brīvībene
MŪZIKA: Red House Painters - Medicine Bottle + The Cure jaunākais albums

Februāris
Kopš atguvu balsi, ir tik milzīgs prieks, ka pat svešiem cilvēkiem nav grūti piezvanīt, lai sarunātu lietas. (Sāku vadīt bibliotekārās stundas pirmsskolas iestādēm, bet ātri sapratu, ka šis nav mans ampluā). GRĀMATAS: Eimora Taulza Džentlmenis Maskavā, Dainas Tabūnas Lasis Stasis un Atlasijas okeāns, Johannas Šaibles Reiz bija un reiz būs
MŪZIKA: Explosions in the Sky - The Moon is Down


Marts
Grūtākais uzdevums šovakar bija saprotami paskaidrot septiņgadniekam vārda paradokss nozīmi.
GRĀMATAS: Olgas Tokarčukas Stum savu arklu pār mirušo kauliem, Žana Kloda Murlevā Okeāna bērns
MŪZIKA: Albin de la Simon - Oh j' cours tout seul

Aprīlis
Pārlasu Bredberija Pieneņu vīnu.
GRĀMATA:Ieraksts izsaka visu.
MŪZIKA: Christopher Tin - Iza Ngomso (bērnu brīnišķīgie jautājumi (kā tas var būt, ka Brazīlijā ir tikai rīts, bet Japānā jau vakars? Kā rodas migla? Kur bija mans mazais brālis, kad vēl nebija piedzimis? Vai ūdens ir nemirstīgs?) pārvērta mani lietus lāsē, kas apceļo pasauli pa okeānu).

Maijs
"Mani mīļākie priekšmeti skolā ir mūzika, latviešu valoda un datorika."
GRĀMATAS: Olli Jalonena Debesu lode un Mari Tēdes Ingmars un jūra
MŪZIKA: Adam F feat Tracey Torn - The tree knows everything un Susumu Yokota - Kodomotachi

Jūnijs
Sintijas Sudmales dzejas krājumu nopirku kaut kad aprīlī, pirms debijas balvas piešķiršanas.
GRĀMATAS: Pirmo jau minēju. Jurgas Viles Kašalotu radio. Kiranas Milvudas Hārgreivas Leila un zilā lapsa. Nikolā Ozano Biblihigianse jeb Kādas grāmatas noslēpums
MŪZIKA: Epsilon in Malaysian Pale (2012 Remaster) - Edgar Froese

Jūlijs
Jāizdomā kaut kādas tēmas, par kurām te rakstīt, citādi pēdējā laikā šķiet, ka gribētu cilvēkus ievilkt kaut kādā lasīšanas sektā.
GRĀMATAS: Elvīras Blomas Viņam patīk šie dzejoļi, Ineses Zanderes Stikla burtnīca, Paolo Konjeti Astoņi kalni
MŪZIKA:Ola Szmidt - Wrapped

Augusts
Joprojām apbrīnoju prāta spēju radīt ilūzijas, mazo drošības saliņu, kur patverties un atpūsties no visa.
GRĀMATAS: Katarīnas fon Brēdovas Viss, kas nav saskatāms, Ilzes Jansones Pasaules troksnis
MŪZIKA: Cocorosie, Clarinet Factory - Bolek i Lolek, Jaunība - Sienas, Stars - Your Ex-Lover is Dead


Septembris
Nedēļas sākumā maznozīmīga sīkuma dēļ bija izveidojies šķietami bezjēdzīgs konflikts, kas mani ļoti ievainoja, skumdināja un nomāca.
GRĀMATA: Sabīnes Zommerkampas Saules meklējumos
MŪZIKA: Billie Eilish - What Was I Made for?

Oktobris
Cenšos atrast iemeslus, kas neļauj man apzināti pieņemt lēmumus.
GRĀMATA: Anetes Grīnbergas Spoks un mākoņu pilsēta
MŪZIKA: Girl in Red - Hemingway un alt-J - Philadelphia

Novembris
"Katrai slēdzenei ir atslēga, katrai problēmai ir risinājums"
GRĀMATAS: Katrīnas Rudzītes Dažas piezīmes par ķermeni, Ļubas Jakimčukas Donbasa aprikozes, Mjūrielas Barberī Eža elegance
MŪZIKA: Tom Odell - The End (saņēmos aiziet no darba)

Decembris
Izrādās, ka Vācijās bibliotēkās (varbūt ne visās) cilvēki ir izdomājuši atjautīgu risinājumu grāmatu pārpilnībai un mūžīgajam vietas trūkumam plauktos.
GRĀMATAS: Viktorijes Hanišovas Smilšu kastes detektīvs. Rekonstrukcija, Zigmunda Skujiņa Ēnu aleja
MŪZIKA: sanah - HYMN, Michael Jackson - They don't care about us, New York Latvian Concert Choir - Es tā stāvu


Nav tā, ka man nepatika šis gads, taču šķita diezgan smagnējs un nogurdinošs.

Dažas dienas pirms Ziemassvētkiem pastaigājos pa nomaļu vietu. Ainava šķita neparastāka, ilgi to vēroju. Vēl nenojautu, ka sagaidīšu sniegu. Vispirms bija skaņa, tad sejā iesitās kaut kas slapjš, taču biezāks par lietus lāsēm. Izstiepu rokas, lai atkal gadu no gada pārliecinātos, cik sniega kristāli ir atšķirīgi cits no cita. Vislabāk snigšanu varēja vērot, skatoties uz laternas stabu.

Otrs brīnums bija tāds, ka pirms tulkojuma nodošanas iemigu. Parasti uzmanīgi pārlasu, jo vienmēr ir šaubas par kādu vārdu vai teikumu. Sapnī tulkošana turpinājās un galvā uzstājīgi skanēja viens vārds. Nepievērsu uzmanību, jo tādā stāvoklī daudz kas vēl ir nesaprotams. Tas turpināja skanēt galvā arī starp nomodu un sapni, bet arī tad vēl nopietni to neuztvēru. Taču intereses pēc paturēju prātā, lai vēlāk paspēlētos ar sapņu vārdiem. Īsti gan neticēju, ka tas derēs. Kad beidzot atvēru dokumentu, sapratu, ka nosapņotais vārds ir kā trūkstošais puzles gabaliņš, tik lieliski aizstāj iepriekš izvēlēto. Smadzenes tomēr ir kaut kas brīnumains.

Es tā stāvu, es tā stāvu
Ziemassvētku vakarā,
Lai veldrītē nesakrita
Mans daiļais linu lauks.