Saistu ar šo par 110%, bet es neesmu norm.
katrs savādāks, daudziem, arī man, trūkst tik smalka radara, lai uztvertu introvertu raidītos aizveries signālus. bet vispār pasaule ripo tev pretī, skat, šur tur, kādam bez iepriekšējas sarunāšanas piezvanīt, jau ir noziegums.
Kā tad sarunāt, ja nedrīkst zvanīt? ;)
man briesmīgi nepatīk runāt pa telefonu, arī ar tuviem cilvēkiem. Un ļoti reti sastopos ar sapratni šajos jautājumos - es nesaprotu, kāpēc jāzvana, ja informācija/jautājums labāk uztverams un risināms rakstiski?
O jā, šis, jā, pilnīgi pievienojos un saprotu. Esmu veiksmīgi izdresējis cilvēkus uzrakstīt jebkurā IM jautājumu, vai var piezvanīt, ja tik ļoti vajag, pārējos zvanus pamatā ignorēju. Visa rezultātā vairāk par vienu - diviem nedēļā arī nesaņemu. Zvanīšana ir kaut kāda totāla bezkaunība, kas liek pamest visu, ko tu esi darījis, lai nekavējoties pievērstos kādam, kam šķiet, ka viņi to ir nez kāpēc tagad pelnījuši.
Jā! Šajā sakarā izteikti neciešama cilvēku suga ir tie, kuriem uzraksta, bet kuri arī attiecībā uz rakstiski menedžējamiem jautājumiem tērē savu un tavu laiku telefona sarunās ar viņiem.
tāpēc, ka runāt ir divreiz ātrāk nekā rakstīt, var nolasīt sarunas biedra intonāciju, kā arī ir vienkāršāk kaut ko sarunāt.
Diezgan līdzīgi man arī, nemāku risināt vieglas un nepiespiestas sarunas, bet, no otras puses, kad neviens nerunā ar mani, arī jūtos slikti.
nujā, tāds apburtais aplis, jo nepiespiesti sanāk tikai tad, kad to uztver kā neobligātu komunikāciju un "māk" kopā paklusēšanu
``kā te viet``? - atbildes:
- Priekš kam jums šādu informāciju?
- kuri dati konkrēti jums interesē?
kaut ko intīmāku:
- tie ir klasificēti dati, jums pielaide ir?
Es saprotu, ka var justies nepatīkami, kad kāds uzmācas ar jautājumiem, bet saukt to par vardarbību manuprāt nav korekti.
Ļoti saprotu... Bet bieži vien no sava neērtuma "ko lai saka? kā lai es tagad uzvedos?" kļūstu pārspīlēti "ekstraverta", gāžot virsū kaut kādu info, uzdodot jautājumus, uz kuriem pat līdz galam negaidu atbildes, jo vnk sarkstu un bālēju ar cerību, ka šī neērtā sociālā komunikācija drīz beigsies.
Sanāk, ka tev ir problēmas ar savu domu verbalizēšanu (pie tā, starp citu var strādāt), bet vainīgi ir tie, kuriem tādu nav un kuri tevi uzskata par pietiekami atvērtu, lai mēģinātu ar tevi dibināt cilvēcīgu sarunu?
Parasti jau gan ir tā, ka runātīgie, ja ir iecietīgi, ātri vien pamana, ka no cilvēka nekāds sarunbiedrs nesanāks un vienkārši liek mierā. Bet pateikt, ka viņš tiešām apgrūtina ar jautājumiem – piedod, kāpēc tā jādara, ja to apgrūtinājumu tev rada pašas galva.
a šis nav nekāds ideālā cilvēka blogs, te es rakstu par savu dzīvi sadirsto un velto, un citām manas personības nepareizajām pusēm, ieskaitot šo, un par to, cik visi citi ir vainīgi, jā. Drīkst nelasīt.
Drīkst. Atvaino, ja aizskāru. Tikai intereses pēc pavaicāju, kāda jēga ir otram cilvēkam teikt, ka viņa interese par tevi ir apgrūtinoša.
konkrētajā situācijā tā bija small talk interese, nekas nopietns