Trash panda

šodien noskatījos visu ko. bet vērā ņemami tikai Carol un Ghostbusters.

sapratu, kāpēc visas bietes fano par Carol. vispār neesmu romantic drama žanra cienītāja (then again, noskatījos Sherlock season 3), bet Carol mani tiešām uzrunāja. protams, bija skumji par pasaules netaisnībām. bet, par spīti visam, pēc filmas palika ļoti laba sajūta. tāda tiešām laba sajūta. pats sākums drusku atgādināja kādu epizodi no manas dzīves. bet nu, turpinājumā viss izmainījās. bet tāpat. ļoti, ļoti relatable. un deva cerību. un jau tagad zinu, ka skatīšos to filmu vēl.

turpināt to varēja tikai ar Ghostbusters, jo, ja skatās filmas par sievietēm, tad skatās. nu un... es esmu totāli iemīlējusies tajā blondajā sievietē (Jillian Holtzmann). viņa ir The Character. I need some of that in my life. bet filma, ē. nu, tur bija labie brīži (īpaši ar Jillian) un bija arī mazāk labie. tomēr, uzskatu, ka tā bija pareizā izvēle, ko šovakar skatīties.

sievietes ir lieliskas :)

nevaru izvēlēties, skatīties medicore crime drama vai klausīties Arctic Monkeys.
in any case, I'm fucked in the head today.

P.S. gribu atvainoties visiem, ar kuriem esmu pieklibojusi kontakta uzturēšanā vai atsaucībā.

nezinu kā pateikt to, cik dīvaini bija šorīt pamosties. un tā sajūta kaut kā nav pametusi visu dienu. tāda dīvaina. bet laba.

vispār otrdien runājos ar vienu kolēģi un viņš teica, ka īstenībā nesaprotot, kāpēc es esot te, Lielmiestā. te esot briesmīgi. atbildēju, ka man nav bērnu un te ir labas ballītes. bet tad atzinos, ka vispār jau domāju lēnā garā par to, ko darīt tālāk. it kā viens no nākotnes plāniem, kurus gribētos realizēt, piesietu vismaz uz sākuma laiku mani te. bet tas tāds ļoti nestabils un šaubīgs, vai tur vispār kas maz sanāks. tai pat laikā, it kā gribas doties tālāk, bet pirms tam arī šis tas vēl jāizdara, lai citur sanāktu labāk vismaz darba jomā.

šovakar jāsatiekas ar vienu drušku, nespēju atcerēties, kā viņa te cibā saucas :D bet šodien sauksim par Elēnu. mēs ar viņu ik pa pāris mēnešiem aizejam paēst un iedzert. vakar visu vakaru prātojām, kā atrast bāru tajā rajonā, kurā nebūtu zsvētku atmosfaira. spriedelēju par to, ka tam drošvien jāmeklē drūmie dive bars, bet kur tādus atrod, to mēs nezinājām. jo nav tā, ka to tā eļementarno sagūglē un viņiem visiem savi websaiti. viņiem parasti pat nav izkārtnes.

Toties televīzijas ņūzos The Duck Tales atgriešanās. Video. kā viņi piedabūja David Tennant uz to, nav ne jausmas.

I have too much of real life in my real life, that's why I watch fiction.

šovakar es skatos to trešo dokjumentāriju par Bowie.
rakstu dzejoļus.

daudz domāju par to, ka man Džims teica, ka ar dzejoļiem naudu nenopelnīsi. tas, ka viņam varētu būt taisnība, tam nevajadzētu atturēt mani. who knows. un ja nu atgriežos pie stāstiem. I wasn't too bad. and it's not about the money. it's about the idea. it's about telling. it's about love.

nav pietiekami agrs vai vēls. ir kaut kāds jocīgs laiks un es esmu noskatījusies jau divus raidījumus saistībā ar David Bowie. trešo nevaru vairs noskatīties, sirds lūzt. un ir tik daudz tur par ko lūzt. viņš bija tik fantastisks. neatkārtojams... nē, kuš, miers, kaķ, miers.

bet dažas dziesmas atgādināja par to, kāda bija mana dzīve pirms apmēram 12 gadiem. un atgādināja par to, cik ļoti vienkārši priekš manis ir sarežģītas attiecības ar cilvēkiem. cik ļoti nemāku gaidīt konkrētas lietas, bet kaut kam abstraktam... jā.

zinu, ka šis ir tas brīdis, kad ņemt savu notebook un pildspalvu un pārvērst visas šīs sajūtas neskaitāmu dzejoļu rindās.
bet tā vietā gribas tikai sēdēt zem segas un sērot.

starp citu, jūs taču visi izlasījāt to ziņu, ka Michael Caine beidzot nomainīja savu vārdu uz Michael Caine? vismaz BBC reportēja, ka viņa iemesls tam esot bijušas grūtības ceļojot, jo visi taču zina, ka viņu sauc Michael Caine, bet nezina, ka viņa māte viņam iedeva citu vārdu (ka tik tur bija kaut kāds Maurice vai kas tāds) un esot problēmas uz robežām. bet kas viņam lika ciesties tik ilgi (I mean, līdz sirmam vecumam, literally), lai nomainītu to vārdu?

mūsu ungāru draugi savā sistēmiņā ierakstījuši esot, ja nu es atzvanot, prasot par savu naudu, lai paprasot man manu iban numuru, jo ar karti nesanākot. doh, cilvēki, jums nesanāk, jo jūs mēģinat refundot uz manu karti, bet ar manas māsas2 vārdu. bet nu labi. tagad, skaitot pa tiešo uz kontu, naudu sola tomēr atdot.

pirms dz d krīze turpinās. bet pa ilgiem laikiem, tiešām gaidu to dienu. kaut kāda jocīga sajūta, ka vajag šito.

un Taskmaster ir lielisks šovs, ja jums patīk Greg Davies un citi uk smieklīgie. un, vai jūs zinājāt, ka "blue" northeneriem nozīmē "dirty" (in a sexual way?).

nākamnedēļ obligāti jāstrādā no mājām, jo jaunajā ofisā nav interneta. elektrība gan beidzot esot. nu, kaut kā tā. bet no vecā ofisa bija jāizvācas. papildus tam, man ir jauns dators, uz kura nekā nav. lieliski. normāli man tas patiktu (šis jau ir trešais dators šajā darbā), jo tas ir jauki un interesanti, bet šobrīd tas nav tas jautrākais. not the time, un uz mazā ekrāna nav arī tik viegli. nevermind, būs jau labi, 1st world problems.

bet tā mājstrādāšana ir perfektā brīdī, kad māsa2 tusē pie manis. un mazkaķis arī sajūsmā. Voldiņš gan izliekas, ka business as usual. reizēm ieeju istabā un manas gultas vidū guļ Voldiņš un pārsteigti uz mani skatās, tip, wtf woman, I'm sleeping here! mazkaķis gan riktīgi kaifo, māsa2 viņu kužina un bužina un vispār mīļo. mazkaķim jau neko daudz citu dzīvē nevajag. ja nu vienīgi ēst, ēst un vēlreiz ēst.

bet vispār, skatos Hustle (nu to BBC seriālu) no sākuma. jo ir post holiday blues. nē, post Spain blues. bet par to citureiz.

Domāju, nevienam nebūs jaunums, ka man kopš bērnības riktīgi patīk krimiķi. Gan pa tv, gan grāmatās, gan labi, gan varbūt ne tik. Bet, tagad ejot cauri Nick Cave & The Bad Seeds albumiem Spotifajā, jāatzīst, ka ir daudz labāki albumi nekā Murder Ballads.

Lokālajā Malaiziešu restorāna ēdienkartē ir vairāk indiešu ēdienu nekā. Žēl, ka šodien pusdienlaikā bija ciet, būtu paņēmusi tomēr kādas Malaiziešu nūdeles vai zivi. Pēdējoreiz asu ēdienu ēdu piektdien. Shame on me.

Biju aptiekā. Manas zāles tiek izsniegtas bez prasīšanas un bez rindas.

Gaidīju busu, apkārt diezgan kluss un tukšs. Nejauks vējš centās tikt cauri manam mētelim un klausījos Leonard Cohen diezgan klusu. Pārņēma tāda pamatīga rudens sajūta. Tāda apcerīga. Domāju ļoti dažādas domas par Lotiņu un par treneri. Domāju par to, cik jauki būtu izskatīties savādāk. Par to, ka pasaule griežas un grūti saglabāt sakarīgu galvu reizēm. Un šodien bija quality time ar kaķiem. Vakarā jāsaņemas uz divām Doctor Who sērijām. Viss iet, paiet un turpinās.

Nupat noskatījos Doctor Who (ar dzīvesbiedra šampi). kaķiem ne pārāk, bet man patika. sāk iepatikties Peter Capaldi. drusku žēl, ka Clara iešot prom.
tagad skatos Johnathan Creek (tur Alan Davis galvenajā lomā) (joprojām ar dzivesbiedra šampi). kaķiem joprojām vienalga. bet Alan Davies gan lielisks. riktīgi jauns (skatos kāreiz pirmo epizodi).

ko es ar to gribēju pateikt? alkohols garšīgs, dzīvesbiedrs lielisks, kaķi apburoši, angļu šovi patīk.

...Gluži kā Bernards tajā sērijā par summer girlfriend...

Pēc dienas, kuras nebija, esmu atgriezusies pasaulē. Nu, daļēji. Epastā pilns ar neizlasītiem... epastiem. Privātajiem un volunteeringa. Vispār šodien joprojām liekas, ka alkohols ir inde, bet pēc darba jāiet dzert ar kolēģiem.

Pēc 9 stundu non stop dzeršanas instalēt Uber appu ir diezgan sarežģīti. Tik pat, cik pēc tam draiverim paskaidrot, kur ir ieeja mājā, kura ir otrā pusē.

Neesmu pārliecināta, ka jaunais Doctor Who ir kas baigi izcils, bet nu dramatisks bez gala. Un Jenna Coleman esot nozagusi vienu the TARDIS key, kuru negrasoties atdot.

izlasīju ļoti spēcīgu stāstu - Neil Gaiman's The Sleeper and the Spindle. ļoti hipnotizējoši. un tās ilustrācijas. un vispār, tik ļoti reālistiska un pragmatiska versija par vairākām pasakām vienlaicīgi. Visa, visa aprijās un kā mirklis.

un tad sāku lasīt kaut kādu garāku American Gods (tas pats autors) izdevumu. kaut kādu tur īpašo. un labi bija, ka sēdēju. automātiski nevilšus būrās ainas acu priekšā un bija krāšņs brauciens vilcienā.

atpūšos skatoties Penny Dreadful.

cik labi, ka rīt vēl joprojām būs atvaļinājums.