Trash panda

īsumā par vakardienu:
apmaldīties lokālajā mežā un aiziet totāli nepareizi - check.
kāpt atpakaļ pa kalnu mājās, kad ir pilnīga tumsa un kalnā mežā nav nekāda apgaismojuma - check.

also, es zinu, ka esmu bijusi klusa cibās arī ar weekendu aprakstiem un visiem parādu aprakstiem. man šajā sakarā bija ideja mēģināt live-cibot vismaz daļu no weekendinga. nu, ne tā, ka miljons postus, bet vienā postā visu laiku mest updates. vienīgais, ka pašā iešanas procesā to īsti nevar, jo aizņemts darot ahtungus :D

citās ziņās - I guess I have new hobbies now, going to try and grow shit, piemēram, ērkšķogu krūmu uz balkona un gurķi uz galda iekšā.

Dziesmā gaudulīgs čuvaks: I’m walking away
kaķ (līksmi): TAP TAP TAP!
VZ: jo, lai uzsvērtu, ka nebrauks tak ar tramvaju

ziniet, šito tomēr prasās pierakstīt. visi taču zina, ka pirms lockdown es katru vakaru biju atrodama barčikā, vane? nu un ar lockdownu tas viss izputēja un paputēja un viss nonāca pie dīvainiem risinājumiem, ko darīt ar vakariem. ir izskatīts tāds serčiku kvantums, ka bail. ir izspēlēta The Stanley's Parable. ir saspēlēts dahuja Portal, tur laikam palika tikai challenges bonus leveļi. un Portal 2 arī iziets. ir uzspēlēts Goat Simulator un atzīts par huiņu.

nu lūk. un tad atdeva barčikus, vispirms tikai āra, tad arī iekšas, bet tikai līdz 11 pm, un no 1. jūlija tagad dod barčikus ar normāliem opening hours. vakar breivoju iziet un aizbraukt uz centriem-ish, satikt Rūd un VZ. Bar no 7 vismaz uz brīdi deva pasēdēt savā "dārzā", kurā man visu laiku likās, ka es šas nokritīšu no beņķa, un es sēžu in someone's parking spot. desmitos visus sadzina iekšā (trokšņa likums). sēdējām barčikā un es sapratu, ka es biju totāli aizmirsusi, ka barčiki vienmēr nāk komplektā ar super shit music.

pēc tam aizgājām uz Brāļiem un tur bija vēl jocīgāk. it kā bija organic norm sajūta, ka Brāļos tak, pierasts. arī pie visiem idiotiem apkārt, kas neko nesaprotu, pierasts pie brāļa aiz letes un mazās blondās apteksnes. bet it also felt very extremely strange and unnatural. also, they don't take card payments any more, kas liek domāt, par to, ka gan jau bija nelegāli atvērti vēlākās stundās jau kādu brīdi.

un šodien ir ļ trokšņa nogurusi galva. īstais vakars, lai uztaisītu tacos feast.

man trūkst reālu vārdu, lai aprakstītu to insanity bravery (brave is the new insane), kas tika izdarīts sestdien. un pat nevis noietos km, bet uzkāptos kalnos. nu un nokāptos, lai uzkāptu nākamajā kvalitatīvi painfully.

bet nu I'll try, jo šito mums vajag on record. tātad tā nemierīgā doma, ka jāaiziet uz Mníšek pod Brdy no kalna, kurā dzīvo ballītes orgkomiteja. atrast trasi, kas būtu vismazāk kalnaina, bet zem 40 km, tas nebija viegli. VZ vēl bija no rīta jāstrādā. tad nu izgājām iet drusku vēlāk nekā bija domāts. paklausīgi nokāpām pa Chuchle kalnu un aizgājām tur pa kaut kādu jocīgu tiltu pāri upei. pa to tiltu nebija iets vēl, kaut kas dīvains. dzelzsceļa tilts, bet ar kaut kādu dīvainu gājēju celiņu. pretī nāca čuvaks, kas nesa kasti, kuru nolika pie katra notikuma - vai brauc garām vlak, vai iet garām citi hūmaņi. nē nu, neko nepārmetu, ko tur. mazliet līst. ejam tagad tālāk Berlīnes stilā taisni cauri pilsētai uz Modřany, kur beidzot dod iet gar upi. gar upi uz Zbraslav.

mapy.cz ir kaut kāds jauns algoritms tajā trasu piedāvājumā. visu laiku cenšas uzdzīt visaugstākajos kalnos un iziet visu un visur ar līkumiem pēc iespējas. arī, ja līkumi ir tikai līkuma pēc. es gribu atpakaļ veco. šitas ir kaut kāds dīvains ahtungs. anyway, ejot uz Zbraslavu tur atkal kaut kādu dīvainu līkumu mums mēģina uzstiept, iet nost no veloceļa, iet krūmos. nolēmām, ka nuinah, nē. also, slapjš. īsti vairs nelīst, bet visi krūmi ir slapji. veh. aiziet līdz Zbraslavai ir vienkārši. pārejam tur pāri tiltam un saprotam, ka mūs mēģina uzdzīt Tajā Sarkanajā Trasē. mēs tur esam bijuši, tur ir šausmīgi stāvs un painful kāpiens pa krūmiem un diez gan bezjēzdīgs, jo tāpat sanāk atkal pa ielu. nolemjam, ka huiņa tas viss, ejam pa pilsētu un piedžoinos trasei pa citu ceļu, ar mazāku līkumu. kalnā, protams, anyway jākāpj, bet vismaz lēzenākā.

lēzenākā. bet toties pasaules garākajā. vismaz tajā brīdī tā likās. tur kaut kādā brīdī pat nevar vispār vairs parunāt, jo elpot vien jau ir grūti. un nebeidzamības sajūta iemetas jau tur. bet kaut kad tiekam ārā no pilsētas un kalns kļūst vēl lēzenāks. ir jāmet atkal kaut kāds līkums līkuma pēc, bet mēs atkal nolēmām, ka ietvissnahuj, nē. nav tā, ka baigi līst, bet ik pa brīdim kaut ko saslapina visapkārt un koki un krūmi ir diez gan paslapji. apspriežam to, ka sunči laikam izklausās tik nīgri, kad aprej garāmgājējus, jo tas pienākums apriet atrāvis no citām svarīgajām sunča darīšanās.

bet nu, kaut kad tai mežā ir jābreivo iet. un paklausīgi ejam arī.

te es pagaidām iepauzēšu, padarīšu darbus un tad turpinājumā sekos mežs, kalni un tas, ko nevajag darīt, kad iet iet.

nepienāca ne lockdown ierobežojumu mīkstināšanas diena (šodiena), ka es vakar beidzot noskatījos pirmo livestream konci. bet nu Emiku nevar laist garām, tur nebija variantu. nu, ir awkward. gribas applaudēt, bet sajūta mazliet stulba. gribas uzdejot, bet atkal - awkward. bet vispār Emika ir lielisks skaņu gīks. par to viņu mīlam. un vispār viņa ir tik.. awkward pati par sevi, tas ir adorable :D vispār patika noskatīties un bija kļova viss kas. Lieliska mūzika, kā jau parasti. ("This is the planetarium gig set, it's at least somewhat rehearsed" teica māksliniece.) labi bija piedžoinot un skatīt. VZ piezīmēja, ka labais bija, ka nekur nebija jābrauc un jāorganizējas, tupa atnācām pie manis. Emika arī pastāstīja un parādīja visādas savas mūzikas gīkainības.
apm.ņurd. tas viss. Emika kļova.

un pēc tam noskaidrojām pie Stenlija visu to, ko vajadzēja noskaidrot. sageimojāmies kvalitatīvi, atradām tos pārējos endings. noņirdzāmies procesā.

pēc visas nostaigāšanās, mani iepazīstināja ar spēlīti Portal. I have never even been so fascinated by something that frustrates me so much. :D
tas, ko es par sevi uzzināju - es nemāku uzkāpt pa trepēm nekur neietriecoties, es nemāku lekt, īpaši nesot kluci, un man ir ļ sūdīgi speed reflexes.
tas, ko es uzzināju par VZ - viņš māk visu augstākminēto, bet viņam brīžiem pietrūkst slinkuma motivētu ātrāku risinājumu pārvietoties telpā. for speed tasks - always on point tho.

toties The Stanley Parable, izrādās, ka esot vēl endings. tos būs jāapgūst, citādi nav kārtībiņas.

runājot par nekārtībiņām, man ir dīvains uzkāriens uz vienu konkrētu aiziešanu iet uz 34 km līdz Annijas miestam. bet Māte Daba liekas, ka to pārāk labi jau zina un cenšas sataisīt nelabas prognozes. bet nu viņai vispār šajās dienās sanāk overtime trollējiena darbi. nācās taisīt aukstumu pirmajos maijos, jo tad parasti tas jādara. bet te kaut kādas āra iestādes vēršot vaļā rīt, tad nu Atkal jādara visa tā trollēšana ar saldēšanu. nabaga, nabaga Māte Daba, ajajaj, there, there, bļaķ.

vakar kaut kā savācās visi un aizgāja iet. kaut kā pavisam nejauši. ierosināju, ka ejam pa zelta rudens ceļu. tur it kā viss labi, bet ir pirmslietus siltums. salīdzinoši grūti elpot. bet iet iet jau labi. nokāpām no kalna un aizdomājāmies, a ko nu? jo iet tālāk uz Andel un centriem liekas as neproduktīvi, as it comes. padomājām, ka kāpt atpakaļ kalnā kļovāk caur Chuchli. un praktizēties kāpt tajā jobanā kalnā. bet nu, lai aizietu uz to uzkāptuvi, sanāk apiet apkārt kalnam. nonākam pie ceļa, kur rakstīts, ka šoweekend netikt te cauri. bet kaut kādi veļikotāji no turienes izbrauc. nolemjam, ka nu, ies tak, redzēs.

soļojam, tur kaut kādi pick and choose tūristi, kas fotkā vienas vecas mā, bet nefotkā citas. bet nu beigās savācās novākties no ceļa un aiziet krūmos. kaut kur pie jaunās pašnāvnieku viesnīcas. VZ teica, ka cerams, ka aizgāja gulēt tur baseinā un gaidīt, kad tur salies ūdeni. pašnāvnieku viesnīca ir viesnīca, kas tiek būvēta konkrētā vietā, kur sanāk faktiski gandrīz karāties pāri klints malai. mans specific naids uz šo iestādi ir tāds, ka viena ļoti jauka taka, kā nokāpt no kalna, tagad ir nepieejama.

izvelku no somas greipfūru vājos alkoholiskos dzērienus. par laimi nekā un neviena nekur nav, var noņemt maskas un malkot dziriņu. ir tīri labs gājiens. gaiss nav tik stuffy, ir diez gan patīkami un smieklīgi. kaut ko tur noņirdzāmies diez gan jestri. noejot no šī ceļa, kurš arī otrā pusē ir ar warning signs, ka te cauri nevar iziet. nezinu kā citiem, bet mums sanāca tīri efektīvi iziet, bez kaut kādiem traucējumiem. bet nu, te jau sākas Chuchle un jāsāk likt maska atpakaļ, jo ir kaut kāda nebūt civilizācija. protams, ka besis par to, ka nekur jau ilgi nav bijis nevienas miskastes, tiek vokalizēts sekundi pirms ierauga miskasti beidzot.

teilkšu jums tā, ka es laikam nespētu vairs dzīvot pilsētas centrā, nevis nomalē. tās nekurienes, kas te tik ātri aizejamas, tas ir bliss. jāatceras, kad nāks laiks pārvākties.

vispār sāk arī lēnām pilināt lietus. gaiss kļūst svaigāks, paliek vieglāk elpot. lietus nav stiprs, tas ir tīri refreshing and nice. soļojam omulīgi. VZ apjautājas, vai iesim pa ielu, vai gar upi. nobalsoju par upi un pajautāju, kas ir the major diff. VZ paskaidro, ka uz ielas gan jau būs mazāk human traffic nekā veloceļā gar upi. bet nolemjam, ka gar upi anyway kļovāk. tur gan kaut kāds lokālais Izbraukājam Lokālos Veloceļus Ar Vāgenu festivāls. also, visi nez kāpēc brauc prom no Chuchles, baros. kaut kādā brīdī liekas, ka visi bēg no dziedoša kindera uz veļika. bet tur kāds bija bik atpalicis. laikam bija piestājis uzpīpēt, vai ko nu tur, un tagad minās, lai panāktu to, no kā jābēg.

te jau sliedes un jāsāk drīz būs kāpt kalnā. te es klusībā nobrīnos, ka pēda nav saplīsusi vēl. lietus it kā kļūst stiprāks, bet joprojām ne pietiekami, lai tiešām traucētu. vējš gan kaitina un traucē. kaut kādā brīdī uzrodas veļikotāja un aizveļiko mums garām. VZ pauž cerību, ka brauks kalnā. bet nē, nogriežas, lame. kāpt kalnā tiešām nav nekāda leisurely pastaiga parkā, bet nu. pretī nāk zajas vispār bez maskām un mūs pasveicina. VZ noburkšķ, ka mūsdienās pareizais sveiciens ir uzlikt masku nevis izdot skaņas. kāpjam un kāpjam. lietus traucē mazāk, jo zem kokiem nelīst, vēl arī nepil no. kaut kādā brīdī tas sāk kļūt grūtāk nekā gribētos, bet, par laimi, te jau gandrīz uzkāpts. atliek iziet cauri mežam un uzkāpt pļavā. mana pēda joprojām nav saplīsusi. VZ salūza celis, bet tas paguva atlūzt, kamēr viņš vokalizēja šo notikumu.

pļava atkal ir a bit of a bitch, bet ir vieglāk nekā iepriekšējās reizes. diez gan ievērojami. piezīmēju, ka šoreiz nenogājām 30 km. bet ir tāda improvement sajūta, ko mums neatņemt.
overall 13 km un apm ņurd.

toties vakar ballītes orgkomiteja bija uz Pie Riepas, iemalkoja sidrus un sajutās, ka pa diez gan ilgiem laikiem varētu kaut ko uzgeimot. ballīte nopērk vīntonika sastāvdaļas, pasūta picas, atver Steam un iegādājas The Stanley Parable. piebīda dīvānu pie komputātōra, lai kaķītis var piedalīties un time flies when laughing your arse off.

vēl tika secināts, ka, pirms te sāka būvēt jaunas dzīvojamās mājas un aiz loga ir nebeidzams troksnis (gan jau no speciālā trokšņa devaisa, jo kas tā par būvēšanu, ja nav nesaprotama trokšņa), iekšā esošajās mājās urba vairāk. not that tagad nekad neurbj, kādreiz vienkārši bija vairāk. bet kopumā ņemot, skaidrs ir tas, ka troksnis nekad nebeidzas un nevienam nepienākas dzīrdēt pašam savas domas.

EB: I'm surprised I can't smell that yellow thing (**rāda uz rapšu lauku**) I don't like the smell usually, but I can't smell it now,
kaķ: oh, I can't smell anything these days.
EB: why?
kaķ: my organism is being too busy being allergic to it all, no headspace to smell it.

lietas, kas nestas uz barčiku liste ir tāda dīvaina lieta, jo mūsdienās eksistē tikai PieRiepas, bet uzstāju, ka tas totāli skaitās.

pirmkārt, es atcerējos, kas trūkst no pagājušā saraksta, kas bija tas, ko es nevarēju atcerēties.
. mērlenta!

vēl ir iets uz barčiku ar:
. keyboard,
. jaunu mugursomu, ko atpakot un pielikt lietošanā,
. tualetes papīra rullis (ja nemaldos, divreiz).

protams, Pie Riepas ir arī barčiks, kas strādā pēc BYOB principa. līdz ar to, atklāts, ka no vienas sidra bodes Johannes Cyder delivery ir next business day. tad nu tas ir ticis nests pietiekami.

nu un nebeidzamā apmaiņa ar skrūvgriežiem, tas te ir populāri.
kā arī random javčiki - nu tur sīpoli, daļa cukini, paprikas, pašgatavotas marinādes, svaigi čilīši, y'know, stuff.
rokā turamais putekļusūcējs vēl.

citās ziņās, esmu sākusi griezt pati sev matus. visi, kas redzējuši, visi atzīst, ka tīri la sanācis. nesaprotu, kāpēc visi tā ņirgājas un šeimo par pašrocīgu matu griešanu. process tho, is a bitch. ir diez gan apnicīgi. also, man, kā labrocei, neiet viegli ar matiem aiz kreisās auss. un pakausis gan ir a bit of a mess, bet to es pati neredzu, man pohuj, lai tie citi cieš, ja vajag tur baigi lūrēt.

ballītes orgkomiteja vispār generally speaking neatbalsta Plānošanu. Plānošana ir huiņa, never works un totally is doomed. best laid plans, all that. tam dzīvē ir bijis ļ daudz piemēru un situāciju. bet šorīt bija The Pierādījums, if I've ever had one.

nevar pat paļauties, ka Ieplānotā brokastu maize būs tieši tā, kuru tu esi Ieplānojis. arī tad, ja es esmu to maizi pašrocīgi paņēmusi bodes plauktā un iegādājusies iepriekšējā vakarā. jo es paņēmu dzeltenā iepakojuma maizi, VZ paņēma zaļā. pēc tam gājām pie manis iemalkot pivčus ķiķinot līdzi House MD pirmajai sezonai. atnākot te, izņēmu no somas sapirktos priekšmetus incl. maizi, ieliku tos tiem atbilstošajos mēbeļu un tech risinājumos. VZ no savas somas izņēma tikai pivčus, pārējo atstājot somā. vēlāk ar visu somu VZ aizgāja uz savu mā.

šodien, kad beidzot savācos uz brokastīm (tas nebija viegli, necik! eww, sustenance, y'know), ņēmu maizi no plaukta un secināju, ka pie manis ir zaļā maize, nevis dzeltenā.

neko nav vērts Plānot, neko. bet nu, **parausta plecus**, dažādojam ēdienkarti, teica VZ.

ejam pāri upei pa tiltu, tāds koka, diez gan pavecs, norm. besī tilti. anyway. ne par to šoreiz. nu kā, tur upe, visādi augi, sasvīduši ļauži, viss kas. un loģiski, ka visādi jobani kukaiņi lido gaisā. spieto tā, ka maz neliekas. kaut kādi moths, mana kukaiņu nepazinēja prāt. tie moths tur ņirb visur apkārt un priekšā un visur.

VZ: labi, ka tās maskas.
kaķ: vispār zinko? tas ir kā tajās romantiskajās filmās, kur romantiskie pāri iet cauri spīguļojošiem kukaiņiem. kā viņiem nesalien viņi acīs un ausīs?
VZ: tas jau ķinī mums romantiski izskatās, bet patiesībā tur bija take 17 pēc tam, kad zaja no acs izvilkusi kārtējo.
kaķ: ahaha, jā, ja paveicas, var nofilmēt brīdi, kad nevienam nekas nekur nav ielīdis.
VZ: nav viegli.
kaķ: vispār domāju, ka mūsdienās gan jau tas ir... emm..
VZ: CG?
kaķ: m? jā! vot! šitas. liekas, ka varētu būt lētāk.
VZ: jā nu, filma ietaupās, nav tik daudz laika jāpavada.
kaķ: gan jau vieglāk uzreiz mirguļojošus uztaisīt arī.
VZ: jā, citādi katru to jobanu kukaini nopūst spīdīgu..
kaķ: nu vai ne?
VZ: vispār, rekur ideja holivudas svarīgajiem, uztaisīt romantisko ķini, kurā viss ir kā dzīvē. bez izskaistinājumiem un efektiem.
kaķ: ahah, bet.. man liekas, ka tad tas vairs nebūtu romantisks.
VZ: jā nu. beigās čuvaks ghosto zaju un zajai vispār pohuj, titri.
kaķ: ahahah, protams.
VZ: nē, beigās zaja uzinstalē tinderi, tad titri, vo!

ballīte ir similar insanity levels.
jeb, sestdien Rollijs atbrauca pēc urbja, kas nozīmēja, ka svētdienas iešanas iet visa premise kļuva flexiblāka. man bija ģeniālā ideja - let's do a round trip! aizejam uz Zbraslav, pāri upei uz Radotin un tad atpakaļ uz mūsu kalnu. jo nu. pfft! also, we've never done that before.

aha.

neviens, protams, nepadomāja par to posmu kā vienu gājiena gabalu. visiem prātā stāv, ka tak neskaitāmas reizes bijis aiziets līdz Zbraslavai, tas tak sūds jautājums. tāda pati doma par to, ka aiziets tak līdz Radotin arī. katrs gājiens gan ir bijis atsevišķs notikums. bet nu. kurš domā par tādām lietām? sīkumi vien!

ziniet, kas ir labais dzīvošanai kalnā? ka ejot ārā sanāk iet lejā. nevis augšā. sāc iešanu sprigans, nevis nogursti pirmajos km.

ok. bet, lai aizietu uz Zbraslavu ir tāds sīkums kā... jātiek uz veloceļu. kas nozīmē kāpšanu gar studiju uz Braņīku un tā. ok. vairāki papildus km. huiņa, vane? sprigani ejam. endo zaja visu laiku līksmi stāsta, ka mūsu steady pace ātrums nupat jau ir nevis vairs 9 min 32 sec, bet 8 min 52 sec. runājām, kāpēc tik ļoti ātrāk. nu. it kā te ir nevis pa nelīdzenām takām, akmeņiem un čiekuriem, bet asfaltu. dēļ maskām īsti nepīpējam, tur ietaupās. nemākam to pace ourselves. also, a lot of downhill. ok. bet vienalga dīvaini.

aizejam uz Braņīku, aizejam uz A2, soļojam. ballīte bijusi vismaz divos gigos šajā gadā. neviens no mums nav redzējis tik daudz hjūmaņu vienkopus visa gada laikā, kā šajā pastaigā. un tas ir par hjūmaņiem, kuri sēdēja zālājos pie upes vairākās konkrētās vietās, kur ir āra alus takeaway,, biezā masā un malkoja dziras. gājēji iet, veļikotāji un skrituļotāji, tas savādāk, mēs visi dodamies un šas nebūsim tuvu viens otram. jajebu. izolācija at its finest indeed. bet nu, ejam garām un pohuj. pēc tam runājām, ka labāk patika zvēriņus skatīties nevis.

anyway, aizejam uz Zbraslavu. un tur tagad jāiet uz Radotin. es biju totāli aizmirsusi, ka tur ir pamatīgs ejams gabals vēl. ok, nav pamatīgs, pamatīgs, bet garāks nekā manā atmiņā bija. VZ ieminas, ka bija doma pēc tam iet pie viņa un es grieztu sev matus pakausī. (te der laikam piebilde, ka man nav movable spoguļu mājās, lai apgraizītu sev pakausi. make all the jokes you want, mani mati izskatās pietiekami labi.) nospriežam, ka visticamāk nē, bet izlems, kad būs atpakaļ kalnā.

aizgājām līdz Radotin. so far so good. tho, pushing 20 km. worrying. netrenēti organismi, tas viss. pohuj, ejam. Radotin nevienam pat nerodas jautājums, ka varētu kāpt vlakā. ejot no Radotin uz Velka Chuchle ir tā, ka ceļa posmi, kuri parasti likušies bezgalīgi, tagad liekas sūds jautājums. un nevis tāpēc, ka nav noguruma, bet, jo procentuāli uz visa tā jau noietā fōna liekas totāli nothing. un par maskām runājot. ir tā, ka man ir pollen allergies. vispār ar masku ar tām ir vieglāk. bet, kas interesantāk, ka dealošana ar kukaiņiem ir vieglāka. it kā. viņi vismaz nelido degunā un mutē. tikai acīs un matos. one would think. bet tie tricky bastards cenšas, un pa retam kādam sanāk, iekrist iekšā maskā. besī. tas ir jaunais akmentiņš kedā. par sarunu par romantisko ķini un mirguļojošajiem kukaiņiem, cerams, ka uzrakstīšu atsevišķi.

pret šo brīdi visi secina, ka mana doma par 4 stundām, ko šis trips aizņems, es biju nevis generous, bet lacking. neko. ejam. kaut kur Velka Chuchle man atkal saplīst mazliet pēda. paiet var, bet kļūst skaidrs, ka man vajag soliņu, piesēst un apdeitot plāksteru situāciju. atrodam pie sliedēm divus soliņus, mazā uzkalniņā, nost no ielas. tas labi, jo var uz brīdi noņemt masku. piezīmēšu, ka maska vispār arī traucē redzēt lietas, īpaši pie pēdām. izdaram to, uzpīpējam. neko, ies kāpt kalnā. tagad vairs tādas norm opt out opcijas nav anyway.

kāpt tajā jobanā kalnā nav tas, ko gribas saukt par viegli. bet, tāpat kā iepriekš, vispār ir mazāk mokoši nekā likās, ka būs. cilvēku apkārt vispār īsti vairs nav, kāpjam un kāpjam. pret to brīdi, kad mega zajebala, tad arī jau vispār uzkāpts. bet tā iešana cauri pļavai un kāpiens tur, tas gan atkal ir grūtāk nekā pierasts. bet viss beidzas laimīgi, picērijā paņemam havčiku, pie vjetnamieša pivčus un iegrimstam sōfā un dīvainā no-mind serčikā. endorfīni ir bliss.

30 km. feispalms un lepnums vienlaicīgi. jūs pamēģiniet! also, endo kartē redzamais ir vienkārši bezgala iedvesmojoši.

ko dara ballītes orgkomiteja, kad izplānojusi, ka vajag ieurbt 4 caurumus manā sienā, lai pieliktu tieši tur vienu galdu, bet nevienam no nav ne urbja, ne vāgena? also, ciest nevar the bus replacement service, kas mums te tagad uz kalnu ved? uzminējāt! aiziet uz Černošici pie Rollija pakaļ urbim.

doma ir tāda, nokāps cauri mežam uz Velka Chuchle un aizies uz Hornbach tur nopirkt vajadzīgās skrūves un tos priekšmetus, tad domās tālāk. Rollijam ir pateikts, ka dos zināt, kā tur. Rollijs, protams, manas ziņas nelasa. neko, jestri caur Zoo nokāpjam lejā, nesaprastami, ko tur google maps iesaka, bet tas tak lokālais mežs, tur nav gūglei jāklausa. atrodam Hornbach. tur ilgi un dikti neko nesaprotam, bet nu.. laikam nopirkām visu. cilvēku nebija pārāk daudz. nu, bodē, jo mežā bija dahuja. anyway.

aizejam tagad līdz brīdim, kurā jāpieņem lēmums, iet gar upi tālāk, vai iet uz staciju un lekt vlakā uz. Rollijs joprojām nelasa un neatbild uz manām ziņām. VZ nav pārāk grūti mani pierunāt, ka jāiet iet tomēr. ejot gar upi, tuvāk vēl Velka Chuchle ieraugam bezmaz pilsētā pie kanāla aitu baru. viss laikam norm. ies tālāk, vai. tiek secināts, ka uz veloceļa ir daudz, ļoti daudz cilvēku. un kaut kad vēlāk varēs skatīt cilvēkus un vērtēt viņu horizontālos tanlines uz sejas.

kaut kur 8 km pirms Č Rollijs uzrodas beidzot sakaros. kaut ko tur mani sastrjomī un sanīgro mazliet, bet beigās tiekam galā ar organizāciju. ejot bik tālāk, tur jau, kur sākas vairāk mežs atkal nevis pilsēta, tur ūdenstilpnē ieraugam jau laikam ūdru, kurš sparīgi ņammā savas pusdienas. nežēlīgā daba ir nežēlīga. ir diez gan patīkami silti, bet ne pārāk, lai nebūtu, ko elpot. tralalā, iet iet.

lielākā daļa šī veloceļa, ja kas, ir tieši gar upi. kaut ko ejam, katrs aizdomājušies. līdz tiek ieraudzīts romantiskais māklsinieku klubiņš - pārītis, kuri sēž upes krastā un nodarbojas ar mākslu. zajai laikam bija akvareļi un čuvaks arī kaut kā vizuāli tur darbojās. nešķiet it kā the times, lai šeimotu kādu par viņu hobijiem, bet liekas, ka tur kaut kas nebija līdz galam pārdomāts tajā setup. runājot par ko, viens veļikotājs arī nebija laikam izvērtējis visas darbības, kuras vēlējās veikt vienlaicīgi. viņš tātad brauca ar veļiku, uz muguras viņam bija pilna mugursoma un vienā rokā turēja papīra maisu, kam nebija rokturu. nu, to papīra turzu, bet tādā diez gan palielā izmērā. still, no shaming, bet liekas, ka kaut kas tur bija nepārdomāts līdz galam, īpaši, jo viņam hujova vispār sanāca ar stūrēšanu un braukšanu taisni.

aizgājām uz Č, Rollijs solījās novest no urbi lejā uz staciju. bet nu, mēs, protamska, aizgājām ātrāk nekā prognozēts. lai nu ko, bet iet tak māk! gaidot Rolliju, noskaidrojam, ka pagaidām ir noieti ap 15 km. visi apm smaida. pavērojām cilvēkus, kuri ļoti dīvaini materilizējās no kaut kāda pagalma, kaut tur sākumā bija tikai viens. bet tad jau uzrodas Rollijs. vispār bija forši viņu redzēt, ja arī uz pāris minūtēm. uzzinājām jaunāko drāmu, savācām urbi, noskumām, ka nevar sahugoties un laidām Rolliju doties atpakaļ mājās.

bet te atkal rodas tāda situācija, ka vispār visa tā iešana bija, lai varētu izvairīties no sab. transporta lietošanas. bet tagad visi ir mazliet saguruši (give us some credit, pirmais norm izgājiens šogad!) un papildus somā ir urbis. pa visiem kopsapulcē tiek nolemts, ka brauciens vlakā ir ok, bet buss - nav. tad nu, vlak uz Velka Chuchle un kāps kalnā.

kā jums liekas, kas ir galvenais mīnuss dzīvošanai kalnā? nu, ja neskaita to, ka visu laiku pūš. pareizi, tas, ka kalnā ir jātiek augšā, ja gribas mājās. VZ uzdod visādas dilemmas, pa kuru ceļu kāpt - to, kas lēzenāks, bet garāks, vai to, kas stāvāks, bet īsāks. abi ceļi sākas vienā vietā, tiek nolemts risināt situāciju, kad tā pienāks. vēl tikai ejot gar mājām, lai tiktu uz mežu un kāpienu, ir tāds lēzenāks kāpiens. pa priekšu mums brauc veļikotājs. kaut kur šī, salīdzinoši lēzenā, kāpiena vidū, viņš padodas, nokāpj no veļika un stumj to augšā. man tam nav uzrādāmu pierādījumu konkrēti šajā kāpienā, bet vispār ballītes orgkomitejai ir normāls steady pace lielākajā daļā situāciju, tie tādi historiski fakti, un mēs to veļikotāju, protamska, apdzenam. kāpjam, kāpjam. kaut kādā salīdzinoši lēzenākā vietā veļikotājs mūs gandrīz panāk minoties uz veļika. bet tad atkal atpaliek konkrēti. šajā brīdī mums aiz muguras ari ir zaja, kura lēni skrien. vispār liekas, ka arī viņai ir steady pace. ejot gar stāvāko kāpumu, saskatamies un turpinam pa lēzeno. tad ir brīdis, kurā grīda ir plakana, tur veļikotājs mūs lepni apdzen, viss tāds minoties. ok, sure, eyeroll. protams, ka ne sevišķi tālāk, viņš atkal ir nokāpis un stumj veļiku, kamēr mēs viņu panākam. anyway šitas te turpinājās kādu posmu, it was really good for morale, turpināt kāpt. un liekas, ka nebija nemaz _tik_ grūti, kā likās, ka būs.

kurš zināja, ka grūtākais būs tas posms gar pļavu, lai izietu no meža uz ielas? tas posms, kas parasti nekā nav licies grūts vai kā. bet nu, neko. viss norm. aizgājām pēc pivčiem, dabūjām burgerus no CikCaka un apm baudījām nogurumu, kas iešanas iet izraisīts. urbšanu nolēmām atlikt uz šodienu.

20 km.

viss plūst un mainās. arī ballītes orgkomitejas nomaļajā meža bring your own booze barčikā PieRiepas, kādi labvēļi aizvākuši riepu. un tas gandrīz, gandriz izraisīja jaunu beigto zirgu lingvistisko strīdu. labi, ka bija sidrs, kas distraktēja.