Nu, kopš izlasīju to rakstu pie jūzerneima kautskis, ļoti saspringti domāju, cik esmu nostaļģiska. Nē nu, pat man ir skaistas atmiņas, nenoliegšu. Bet gribētos ticēt, ka tomēr kaut kā virzos uz priekšu nevis "Mēs vārtāmies krampjos renstelē ar putām uz lūpām un pārgrieztām acīm, un rokā mums nodevīgi rēgojas nuostaļģijas adata." Protams, reizēm patīk paklausīties apšaubāmas kvalitātes mūziku, jo drusku un uz mirkli sajūties it kā jūra atkal tikai līdz ceļiem. Bet tai pat laikā, esmu saskaitījusi, ka 5 nedēļas līdz nākamajam lidojumam. Un vispār jau gaidu rītvakara došanos pie neoplasm uz cibas dāmu pieredzes apmaiņas pļēgurošanu. Un citas reizes pa retam izdodas noķert dzīvošanu tagadnē, kā, piemēram, tai Lazarus mūziklā. Bet nepamet sajūta, ka esmu kaut ko palaidusi garām par to nostaļģiju.
Enīvei, ļauži, šovakar ballīte, rīt pirmās boozy Christmas pusdienas ar darbu (vienu no team'iem, kurā esmu). Zsvētki muļķības, toties ballīšu sezona up to it, jūtu, būs laba.
P.S. ļoti nāk miegs.