*

beidzot arī Salaspilī snieg. milzīgas ķepīgas pikas. un daļēji izkūst piezemējoties.

šorīt, paskatoties pa logu, pirmais kas ienāca prātā - pa nakti mūs ir apciemojusi milzonīga morra un nosēdējusi visu salti baltu. vai varbūt vesela morru armija.
bet rīts bija tik tik tik ļoti skaists, viss sastinguša ūdens margotās mežģīnēs. ir tik jocīgi domāt, ka tas viss radies no visparastākā ūdens.
trīs skaistākie šīrīta skati:
viens) braucu pāri hesam. abās pusēs biezumbieza migla. to, ka tur kaut kur ir Daugava vispār nevarēja redzēt, pat nojaust ne. bet no augšas ļoti spocīgi tam visam cauri spīd saule. un pats ceļš no miglas tīrs. tāds kā tunelis starp miglas sienām;
divi) pie apļa, kur nobrauc no hesa - latvāņu lauks un viņi visi tā cēli un vareni vizuļo sarmas aptamborēti;
trīs) smilgota pļava. tik trausls viss. katra smildziņa, katrs zirnekļtīkliņš ar mirdzošiem dimantiņiem uzmanīgi apkarināts.



redzkāds vēl labums no tā, ka ir zirgs - nebūtu man Rada, nekur nebūtu braukusi un neko tādu nebūtu redzējusi. bet tas viennozīmīgi bija nesalīdzināmi labāk nekā kaukāda Trīra Melanholija vai Mōna Līza.

netieku un netieku ar tām aitām galā.

ja vasarā visas domas, kā aitu bars bij palaistas brīvās ganībās, ta tagad ir sajūta, ka rudens lēnām, bet noteikti dzen tās atpakaļ aplokā. galvā.
uz ziemošanu. cirpšanu, bet varbūt arī uz kaušanu.

bet jūs tikai neaizmirstat, ka šonakt/rītnakt ir jāskatās kā zvaigznes krīt un jau laikus izdomājiet, ko vēlēties!


p.s. kopš es tā ikgadēji cenšos tai vērošanai pievērsties, man ir izveidojies kaukāds tāds priekšstats kā tam visideālāk būtu jānotiek:
neliela, bet izmeklēta un ārkārtīgi patīkama kompānija;
sutīgi tveicīga nakts;
Daugavmala, tepat pie Salaspils;
un dienas saulē kārtīgi izsilis un sakarsis dambja malas slīpais betons, uz kura visiem rindiņā jāsaguļas uz muguras un jāskatās debesīs.

Maggie Taylor

labrīt, mani sauc Inese un man ir pilnmēness!

šodien ļoti kruta diena. pāris stundas (droš jau ka mazāk, bet man likās baigi ilgi) vazājāmies pa mežu - es ar Radiku un Renāte ar Volframu. sajūta tāda kā Džārmuša Dedmen un Koenu Trūgrit krustojumā. mežs, viss pelēks, nemitīgi sijājošs lietus, biezi miglas vāli tinas ap kokiem, vietām vēl pamatīgs sniegs, pārsvarā dubļi, bet dažviet milzīgas lāmas, kur zirgiem ūdens pāri vēzīšiem. drūma vesterna sajūtu vēl pastiprināja tas, ka Renāte bij uzcirtusi savu jauno jāšanas lietusmēteli (apmēram šādu, tikai brūnu un mazliet savādāku), kā arī grāvjmalā redzējām mētajamies paliela zvēra apakšžokli. diezgan daudz rikšojām un divās vietās arī palēkšojām. pirmajā gana daudz, lai es beidzot kautcik saprastu kā īsti Radiks lēkšo un es jums saku - viņš ir ļoti ātrs (vasarā tiek plānoti dragreisi pa auļojamo ceļu un mums ir reālas izredzes uzvarēt). šīsdienas lēkši gan tādi diezgan ekstrēmi - pa dubļiem un peļķēm un sniega šļuru, sejā sitas lietus, vējš un smiltis, ko met gaisā pa priekšu lēkšojošā Volframa nagi. varēja just, ka puikam pavasaris galvā un gribas izskrieties, bet uzvedās godīgi un nekādus ekscesus netaisīja. ā bija gan nelieli ekscesi, kad ejot pāri grāvim, zem ceļa esošā notektruba taisīja ārkārtīgi jocīgas skaņas, nu tādas it kā podā ūdeni norautu. Volframs sāka bolīties, dīžāties, kāpties atpakaļ, Radiks viņa panikai pamazām pievienojās un es ar sāku raut stresu par to, ka krūmos moš guļ ievainots un ļoti nikns lācis. mīcījāmies, mīcījāmies, līdz Renāte neizturēja, nokāpa un pārveda tam grāvim pāri pie rokas. beigās izsecinājām, ka tā skaņa rodas, kad pārplūdušais grāvis kopā ar ūdeni sarauj caurtekā gaisu un ta viņš kaukā iznāk ārā, taisot to trako zirgus (un mūs) biedējošo skaņu. Renātei gan gadījās vēl viena izkāpšana no segliem - rikšojām jau uz mājupusi, kad Volframs ar vienu pakaļkāju pamatīgi iestiga dubļos, pakrita uz ceļiem un vēl sašķiebās, kā rezultātā Renāte zemē, tomēr par laimi piezemējoties uz kājām.
karoč viss baigi forši. lieliska izjāde tieši tādās noskaņās, kādas man šodien gribējās.

( ilustrācijas ) (tieši tik pelēkas, izplūdušas un pikseļainas kā šī diena)

Bija brīnišķīgi atkal tīrīt. Viņa zināja, kur bija paslēpušies putekļi, - mīksti, pelēki un pašapmierināti tie bija iekārtojušies kaktos. Viņa izdzenāja ikvienu putekļu kumšķi, kas bija savēlies liels, trekns un matu pilns un domāja, ka atrodas drošībā, ha ha! Svilpastes lielā slota uzgāja kožu kāpurus, zirnekļus un simtkājus, visvisādus rāpojošos un ložņājošos; un tur nāca burvīgas silta ūdens un ziepju putu upes, aizskalodamas visu prom, - tas, nudien, nebija maz, kas pilnajos spaiņos - citā pēc cita - izlīgoja ārā pa durvīm; dzīvot patiešām bija jautri.
/T. J./

sēžu, klausos Latvijas dziedātājputnus Rudbāržos un ilgojos pēc pavasara dubļu smaržas, sniegpulksteņiem un sausa asfalta.



vismaz hiacinte smaržo tepat man blakus

šito manliekas, ka iekodeets bij kaukad licis. atcerējos par tādu, kad te nesen skatījāmies visādus dokumentārijus par melnajiem caurumiem.



šodien kkāda drūmpūžņojamā diena - dzīvesbiedrs prom komandējumā, kaulos iekrājies nogurums pēc pāris ļoti intensīvām darbdienām un rīt pašai jābrauc komandējumā uz Ventspili. tāpēc atcēlu braukšanas nodarbību, neaizgāju uz Sirmā dzēdē pārsteigumballīti, pat gultu nevīžoju saklāt un atdevu šo dienu internetam, kurš gan no rīta nemaz negāja.

fūūū, beidzot ir sniegs!!! citādi man šis rudens asociējas ar bezgalīgiem dubļiem. pirmkārt tāpēc, ka īsi pirms sūdīgā laika sākuma, viņi izpostīja visu Raiņielu - nocirta kokus, sāka rakt grāvi, bāzt tur iekšā caurules un bērt to visu ciet. līdz ar to iela pilna ar ekskavatoriem, traķiem, smilts un šķembu čupām. kamēr tas nebija izpleties pa visu ielu, varēja vēl kaukā pa citām ielām apkārt apiet, bet nu jau labu laiku tādas iespējas vairs nav un izskatās ka tie dubļudarbi tur vilksies vēl veselu mūžību. brien tik pa pāris centimetru biezu, slapju un slidenu mālu kārtu. krutākais bij, kad viņi mainīja apgaismes stabus - vecās laternas bija noņemtas, jaunās vēl nebija uzliktas un ta vairākas dienas pēc kārtas jaklumburē pēc darba pilnīgā tumsā pa to pārrakto ielu mājās. otrkārt tāpēc, ka treniņi arī visi dubļu pielieti. neatceros, ka pagājšruden būtu bijis tik traki. un treškārt tā dubļu daudzuma, ko iekšā sanes suns pat pēc pāris minūšu izskriešanas pagalmā, dēļ. bet nu jā, nu jau ir labāk. tik tas sniegs varētu kļūt mazāk slapjs un kūstošs pēc iespējas ātrāk.