revidēju savu mjūzikkolekciju, kas bija aktuāla vecumā aptuveni no 17 līdz 21. tolaik mūziku rakstīju DISKOS, un, šķiet, postroks bija tas, kas tolaik man šķita "dziļi" un "dvēseliski", savukārt indīpops - tas, kas "jautri" un "dzīvi apliecinoši".

a interesanti, vai mans tagadējais ironiskums attiecībā pret šiem faktiem kaut ko pasaka par to mani, kāda biju tad, vai tomēr - to, kāda esmu tagad. meh, īstenībā vienkārši vajadzētu mazāk domāt, tas tā kā būtu skaidrs :), vienīgi to ir drusku grūti nedarīt, kad tiec konfrontēts ar tām pašām skaņām un atceries, ko tajās saskatīji agrāk, unnn tagad tajās saskati kaut ko galīgi citu.

viena no visazartiskākajām sajūtām mani pārņem, kad dzenu pēdas kādai mūzikai, kas īsti nekur vēl nav ne izlaista, ne dabonama. tā bija ar Sleigh Bells, pirms viņiem vēl bija iznācis albums, tā bija ar Karlu Morisoni, tā bija ar King Charles. tu it kā saproti, ka vēl nekas nav nolīkots, un ar to tad arī vajadzētu samierināties, - bet nē, tā nenotiks, jo tu, redz', esi atradis, ka last.fm'ā šim ārtistam figurē vēl viena dziesma (OMG! OMG!), kura ir klausīta vien kādas desmit reizes pasaules vēsturē, bet tas nozīmē ko - ka Kādam Tā Ir. un NAV svarīgi, ka varbūt tā statistika uzrāda to, ka to songiju ir klausījies vienīgi pats Kings Čārlzs vai Morisone, kas pēc tam to nobāzis zem miljonz atslēgām, lai viltīgie līkotāji netiek nolīkot,  - nāāāi! svarīgi ir tikai tikai tas, ka man to Vajag, un Cauri, tāpēc tiek uzrakti visi iespējāmie internāti ar velēnām uz augšu, atkostas par ķeksīšiem nomaskējušās transkripcijas zīmes, un parasti visi vajadzīgie songiji, kas vien ierakstīti, tiek arī atrasti. jo tas ir tikai taisnīgi, haha.

not šõr, vai tas nozīmē to, ka no man te tagad no slinkas potenciālās kultūrfilosofes vajadzētu pārkvalificēties par privātdetektīvu, vai tomēr pielietāt šito maniakālismu tepatās kulķūrs lauciņā, bet šõr ir tas, ka King Charles ir viens sasodīts mīļukiņš, kuru jānoklausās ir visiem-visiem, kam sirdī ildziņas pēc hipijlaika un tā vienkāršības, un vienlaikus arī tāda smeldzīga apjausmiņa, ka, nē, redz', tas hipijlaiks bija tomēr dikti sen, un tagad to varētu tikai nofeikot, tāpēc, davaj, labāk uzdosim arī nedaudz pa popsas, roķa un barokāli noplukuša imidža podziņām.

rekur viņa hitdziesmiņš, pie kura visi bungā pa galdu un saka jes

rekur viņš ripinās ar skrituļdēli, vicinot matus, tādā apģērbā, kas noteikti patiks milkijam, haha

un TE viņš sūta mājāspalicējiem sveikas ar dziesmiņu no Kenijas pļažas, un vējš nezaudē humora izjūtu, vislaik aizpūšot džekiņam seju ar matiem, pilnīgs kaut kāds absurda humors, bet lieliski :) sākas 0:50

nu, āv, nu! :))))

gigi, a es īstenībā nemaz neesmu indie dūdiņa, es tikai izliekos, - jo man patiesībā ļoti patīk šitais dziesmiņš:
Bijonsī akustiski dzied savu 'Halo' bezmaz māju atmosfērā uz sofiņas ar miljonz nēģerietēm bekvokālā!

uzdūros šim pēc Florences Velšas 'Halo' kavera izčekošanas, - kurš, lai cik ļoti man arī simpatizētu Florence, uzskatāmi parādīja viņas spēcīgās balss - tomēr - nenoslīpētību. nu, neizvelk, nu. lūk, un savukārt Bijonsī viņai šaiziņā saliek, ne aci nepamirkšķinot. i can feel your halo, halo, halo, i can see your halo, halo, halooo!!

aīī, viens no labumiem no draudziņiem-dīdžejiem ir tas, ka tu vari nokopēt viņu pārķī mjūzikfolderi un pēc tam likt viņu randomā un priecāties; un tad tur līdzās visādiem beznosacījumiski labiem grupējumiem tev skan arī 50cent un Kailija Minoga, un joku dziesmas no astoņdesmitajiem, bet tas viss kopumā izklausās labi, ironiski un tre-sī-ja-mi!! :)) jes!

un tad tu tā iehevo savu vienpersonas ballīti savā Rīgas dzīvoklī un nonāc pie secinājuma, ka, hmmmm, tu pat tīri tā vari identificēties ar to, ko tur Nellija Furtado savā 'Turn Off The Light' dzied, ..bet tā taču ir, nu, un viss ir labi un pareizi!

ntā, peruāņu draudziņš šodien izlaidis albumu, a man veltītā dziesma, izstās, nav iekļauta. kas ir šit, jo gribētos jau noklausīties, a prasīt štota neērti - ņemot vērā, ka par tādas eksistenci vispār uzzināju, tikai uzduroties tai lāstefemā. nukastasirnu. :) ai.

bet vēl, par mjūziku runājoti, tas, ka The XX te stundiņatpakaļ to Merkūrijpraizu dabūja, man liekas labi un pareizi. tikko noskatījos miljonz interviju ar viņiem jūtjūbā, saatcerējos arī pēdējo Primaverasaundu'n'stuff; gribētos par to visu arī tagad kaut ko pierakstīt, bet, tā kā miegs jau sāk noēst galvu, pateikšu tikai to, ka viņiem taču vienkārši ir skaistākās balsis ciemā un prasme praksē realizēt less is more, par ko arī cienu un atbalstu.

šodien vispārnekurnegribs iet un vulkānot, gribs tikai ieritināties sedziņā un dziedāt šo:

Aterrorizas
me simplificas
y dando vueltas
me respiras
eres mi caricia
toda una delicia
tu eres, pura buena malicia
tu eres pura buena malicia.

maigums un mieriņš.

vai, šī gan ir jauka meksikāņdūdiņa. Natāliju Lafourkadi, ko viņa tur iesilda, saliek vienā setā.

rekur vēl viņa dzied par mīlas putniņu,
rekur koverē Lafourkadi,
tad vēl šitais - valsītim vienatnē,
un šitais - saldākai čučiņai!

ai ai, lūk, arī mana pēdējo dienu uz riņķi rotējamā dziesma. ar katru reizi labāk.

É pau, é pedra, é o fim do caminho, é um resto de toco, é um pouco sozinho..

bet vispār - vidējā termiņa plānā derētu sakrāt navdu un aizbraukt pie draudziņiem uz Hiū di Žaneirū un Kampu Grandži, hihi. ballīte! :)

lūk, piedziedājums, no kura atkauties NAV iespējams - http://www.youtube.com/watch?v=3DpDLwEJwxs&feature=player_embedded
(tha real shit ir no pirmās minūtītes!)