http://www.youtube.com/watch#!v=w6l8zrs
Então, vem cá me dá a sua língua
Então vem, eu quero abraçar você
Seu poder vem do sol
Minha medida
Então vem, vamos viver a vida
Então vem, senão eu vou perder quem sou
Vou querer me mudar para uma life on mars
ko es vēl šovakar varu pateikt par mūziku: Grizzly Bear-os man patīk viņu plašums un episkums, savukārt Beach Hous-ā - viņu rezignētā melanholija. un dziesmā 'Slow Life' satiekas viņi abi un viņu kvalitātes. patīk. :)
tas ir tik vēderu kutinoši, kā reizēm nostrādā audiāla/taustes/smaržas/garšas atmiņa.
tagad, piem., klausos dziesmu no Džoannas Ņūsamas satriecošā pirmā albuma The Milk-Eyed Minder, un, sasodīts, - pilnīgs šortkats laikā un telpā. es esmu atkal nepilnu gadu atpakaļ savā kabatas formāta istabiņā Barselonā, ir baigie puņķi and the like, jo oktobra sākumā esmu mēģinājusi spītēt gadalaikam un tomēr drusku pasauļoties pludmalē; nav īsti vietas, kur izstiept kājas, jo visa gulta ir noklāta ar papīriem, kuriem nav citas vietas, kur manā mazajā istabiņā izklāties. ir drausmīgs aukstums, jo Gotiskajā kvartālā reti kurai mājai ir apkure, un manējā nav izņēmums; mēģinu sasildīties, dzerot savu ekoloģisko rooibos tēju ar kanēli, bet siltums neaiziet līdz pēdām, un es drusciņ trīcu. ir viegls pastāvīgs stress, jo šķiet, ka tik daudz ir iespēju kaut ko darīt, un ir steigšus jāsameklē jauns darbs, bet vienlaikus ir pamatīgs enerģijas trūkums, kas liec pie zemes; un, no vienas puses, ir ārkārtīga eksistenciāla vientulība, un, no otras, apziņa, ka man atliktu tikai piezvanīt, lai to pārtrauktu. es prātoju, kurā koferī varētu būt nobēdzinājusi vilnas zeķes un klausos Ņūsamu.
un tas viss tikko pilnīgi sataustāmi un neapgāžami iestājās jūlija tveicē Rīgā. ar visu žūstošas veļas smaržu un kaimiņu spāniskajiem izkliedzieniem pa logu, drēgnuma sajūtu, vientulību, visu. magic.
nepatīk, kad labas grupas 'attīstās', maina savu kursu un saraksta sev netipiskus albumus. ne jau tādā ziņā, ka tām uz to nebūtu tiesību, nē. vienkārši tas sarežģī komunikāciju - es, piem., gribētu teikt, kā iepriekš, ka 'man ļoti patīk, kā grupa Arcade Fire savās dziesmās diezgan konsekventi ievēro principu, ka dziesma sākas un beidzas kā divas strukturāli dažādas kompozīcijas, vienlaikus tomēr organiski saplūstot', taču tagad man tam visam vēl jāpiebilst, ka, hei, 'protams, es šeit runāju par pirmajiem diviem albumiem, par trešo ne'. nu sarežģīti, nu! :) tad jau bieži labāk neko nepateikt vispār; bet tas nozīmē - ko, - to, ka izpaliek daudz interesantu sarunu.
ai, un vispār es šīs un pagājušās nakts atkratīšanos no ballīšielūgumiem un mājas tīrīšanu tā vietā redzu teju kā varoņdarbu. šitā, lūk.
guļu gultā plika, dzeru kafiju, klausos Leonardu Koenu, un ir sajūta, ka atkal viss ir tepat priekšā un sasniedzams.
kas man ļoti patiktos - aiziet uz Filipa Glāsa koncīti, vot, kas man ļoti patiktos.
un lai kāds man mājās spēlētu klavieres: http://www.youtube.com/watch?v=9bPlOFUg
jāatzīst, ka Beach House iepriekšējie albumi pirms 'Teen Dream' krīt uz nerviem pat man. :) tā viš i ar tām visa veida lietām - vienmēr ir bīstami paziņot, ka, lūk, šitentā grupa/režisors/etc ir afigeķ un the one, ha, kamēr nav izpētīts viss pieejamais šī materiāls.
kaut gannn.. tur tā ļoti viltīgi. Teen Dream pirmajā klausīšanās reizē mani arī neaizrāva over and out, šķita tās dziesmas visas pluss/mīnuss vienādas, un šis tiešām ir gadījums, kad it grows on you, un tagad tas ir viens no maniem mīļākajiem albumiem. sanāk bez maz, ka sevi jāpiespiež paklausīties vēlreiz, jo ir iespējams, ka transcendence, kā jau tas smalkām lietām piedienas, iestāsies pēc nelielas pagaidīšanas. bet, no otras puses, tas jau drusciņ pēc Stokholmas sindroma izklausās, hah.
from now on,
when i'll get sad, i'll stop being sad and be awesome instead.
true story. :)
upd: un uzvedīšos apmēram šitā.
es zināju, ka manam diplomdarbam būs tālāks pielietojums.
tiesa gan, pretēji aizstāvēšanā apgalvotajam, ka, nedaudz piepulējot, es to varētu izdot kā grāmatu, pagaidām tas ir vienkārši lielisks portatīvā paliktnis. paldies Dievam, man pietika prāta to iesiet cietajos vākos.
ja par citām lietām, šī gan ir satriecoša dziesma. un laikam es tomēr esmu diezgan laimīga meitene.
ja kāds mans draudziņš tagad ieietu manā last.fm profiliņā, viņš izbolītu acis milzonīgas un domātu, ka noteikti ir kļūdījies un iegājis pavisam cita cilvēka profiliņā. šodien beidzot papētīju pazīstamas dūdiņas kustinošāko regetona dziesmu ieteikumus, un smaids ir izstiepies pa 3/4 sejas. ('kādi viņiem jancīgi akcenti! par ko viņi vispār tur dzied! gigigi!')
a stāsts par mani un regetonu arī interesants. priekš manis regetons sen jau ir pārstājis būt tikai regetons, - regetons ir Simbols. visam, kas manā uztverē ir 'regetonisks'. :)
bet nu par to varbūt citreiz. tagad ēterā - dziesma par benzīnu (vai 'benzīnu', men's milk, - tur domas par semiotisko pildījumu dalās): http://www.youtube.com/watch?v=OHiHz2pw
