skatāmies ar draudzeni bildes iz pagājušajiem Jāņiem, nonākam pie kādas, kurā redzama mūsu kopīgā draudzene, smuks 24.g.v. skuķis, drusku saviebtu seju.

draudzene: "mjāāā, viņai tas vainadziņš jau tāds pavītis..."

nākamo pusstundu tālākā saruna ir grūti iespējama, jo ik pa laikam jāapraujas pusvārdā, jāgārdz smieklos un jāsit sev pa celi. Kultūras akadēmija tas saucas.

šodien Rimčikā izklaidīgi klimstot sieru virzienā, neviļus pa skatienam patrāpījās vidējā izmēra Cielaviņa. pirmā doma - OMNOMNOM, otrā - steigšus jāuzstāda sev ne pārāk grūti sasniedzams mērķis, lai par tā sasniegšanu tuvākajā laikā varētu sevi apbalvot ar obj. nu, un tā nu plāniņā tagad ir līdz nedēļas beigām izpīpēt ne vairāk kā trīs cigaretes :) two more to go, that is :)

vēl par ēdienu un sievietēm runājot, laba filma ir "Adriena Pāla", ko rādīs vēl tikai vienā Arsenāla seansā. skatītāju balsojumlapiņu ieplēsu iepretim vērtējumam "4" (no 5), un, kamēr rakājos pa somiņu pildspalvas meklējumos, lai uz balsojumlapiņas norādītu savu e-pastu, uz kuru viņiem man vēstīt, ka esmu laimējusi lidojumu divām personām (es jau esmu izlēmusi, ka tādā gadījumā braukšu nevis uz savām otrajām mājām, bet gan vai nu uz Parīzi pie franču brālīša, vai uz Amsterdamu pie deloveja_kundze, hehe), tikmēr uz skatuves pavisam negaidīti uzpeldēja pati ungāru režisore ar diviem nedaudz neveikliem intervētājiem, tāds sakarīgs skuķis likās, pastāstīja, ka daudzi aktieri slimnīcas ainās bijuši bomži. nu, un ko es vēl no Arsenāla esmu redzējusi - gandrīz neko pagaidām, vēl tikai to japāņu "Piepūšamo lelli", kas izpelnījās tikai negribīgu ieplēsienu iepretīm vērtējumam "3", un likās kārtējā režisores-sievietes gaudu dziesma par to, ka visi vīrieši ir cūkas or smth. a nē - tikko apskatījos ĪEmDēBā, ka režisors tomēr ir vīrietis, un tad nu vispār nesaprotu, ko domāt, kas viņam tur galvā darās. katrā ziņā, labi, ka vairs nerādīs, varu iztikt bez neieteikšanas.

pff. no rīta ņirdzu, klausīdamās, kā Artūrs Mednis radio 101 stāsta par tvitera listēm; nu tur, esot visādas programmas, kuras pašas tev sataisa tās listes, tur, a la "cilvēki, kam es nesekoju, bet ko esmu retvītojis", "cilvēki, kam es sekoju un kas ir mani retvītojuši", "cilvēki, kuri man neseko, un kam es nesekoju, bet mēs tipa esam reiz čurājuši krustiņā", etc, etc. nu, un aiziet tur jau pa tādām šaibām, ka džeks pilnā nopietnībā piezīmē, ka tur tanīs listēs tikai līdz piecsimt cilvēkiem varot pievienot katrā, šņukšņuk. tanī brīdī man jau vairs nelikās smieklīgi (vai tas maniakālais cilvēks vispār SAPROT, KA PAŠAM VIEN TĀS MILJONS LISTES BŪS KATRU DIENU JĀLASA, KO?! VAI VIŅŠ IR PAZĪSTAMS AR SAMĒRĪBAS KONCEPTU? VAI VIŅŠ IR PAZĪSTAMS AR DZĪĪĪVES KONCEPTU?) un aizgāju izslēgt to blarkšķi. pēc kādām stundām ieeju tviterī, skatos, kāds mani jaunā listē pievienojis. pareizi, tas ir Artūrs Mednis, un listes nosaukums ir "@arturs/par-ko-citi-runa-nesekoju", un paskaidrojumā: "A self-updating list of people who talk with the people I talk to, from Riga."
...
( rekur vēl dažas listes; es domāju, viņš ir jucis, ievērojiet sekojamo skaitus! )

aīī, viens no labumiem no draudziņiem-dīdžejiem ir tas, ka tu vari nokopēt viņu pārķī mjūzikfolderi un pēc tam likt viņu randomā un priecāties; un tad tur līdzās visādiem beznosacījumiski labiem grupējumiem tev skan arī 50cent un Kailija Minoga, un joku dziesmas no astoņdesmitajiem, bet tas viss kopumā izklausās labi, ironiski un tre-sī-ja-mi!! :)) jes!

un tad tu tā iehevo savu vienpersonas ballīti savā Rīgas dzīvoklī un nonāc pie secinājuma, ka, hmmmm, tu pat tīri tā vari identificēties ar to, ko tur Nellija Furtado savā 'Turn Off The Light' dzied, ..bet tā taču ir, nu, un viss ir labi un pareizi!

pēc manu sūro žēlabu par pazudušajiem seksojošajiem kaimiņiem uzklausīšanas providence, acīmredzot nevēlēdamās likt manām ausīm garlaikoties šajā saltajā ziloņkaula tronī, uzsūtījusi jaunus līdzcilvēkus, kurus ar mani vieno iekšpagalma logi, bet ne visai vieno bojeviku skatīšanās pilnā skaļumā. (srsly, vienubrīd nedaudz satrūkos pie tādiem efektīgākiem kliedzieniem un sitieniem un, kā jau apzinīga pilsone, teju apsvēru zvanīšanu policijai. bet tad ieskanējās draudelīga filmmūzika, haha.)

un tā nu, kamēr pa manu iekšpagalmlogu ieplūst kārtējās sišanas skaņas un uz mani ar savu Bella-es-tevi-gribu skatienu no plakāta nolūkojas neviens cits kā pats Tvailaita Edvards, ko uzdāvināja un pie sienas pieklēbēja manas lieliskās draudzenes, es mēģinu uzfrišināt savas grammar nazi prasmītes, lai beidzot pieteiktos normālā darbā. ..draudelīga filmmūzika atkal, šoreiz ar nelielu heroisma piesitienu :)

skērī šit, pa radio Klasika sāka skanēt menuets (deja), nu, un es pa tām pāris sekundēm jau pamanījos iegremdēties atmiņu atvariņos par savu baletisko pagātni - nu tur, rozā tilla svārki, galvā kodošās matu sprādzes, kad bija jātaisa štengrā cope koncertos, ar kuru kāju man tur menuetā kura fiška labāk sanāca, skolotājas un tamlīdzīgi.

a te pēkšņi izrādās, ka tas tikai sampls kaut kāds, un nākošajā mirklī ierunājas mana skolotāja pate, sakot, tipa, helou, helou, radio Klasika, rekur jums raidījums 'Uz puantēm un pilnas pēdas'. a man tas izklausījās kā - IMPLOZIJ, DONT JŪ TRAI TU BERĪ MĪ, AI EM VERĪ ALAIV!

pilnīgi sametās tā, it kā paši densingšūzi sauktu atpakaļ. purpinu.

ieeju Narvesenā, prasu camel light un šķiltavas.

meitene: kuras ir light?
impl: tās zilās
meitene: un šķiltavas - kādā krāsā vēlaties?
impl: ēē, nu dodiet vienalga, kuras
meitene brīdi paskatās uz šķiltavu kastīti, padomā un iedod tās, kas pieskaņotas manai somiņai un kurpēm.

vot, to es saprotu, tas ir sieviešu serviss! :)