Februāris 26., 2015
| 08:35 Are delusion and sanity to be rigidly separated or, on the contrary, could the former be not only consistent with but even a condition of the latter? Those are not abstract intellectual questions, and they have a real bearing on the way in which psychosis is treated in society today. Our attitudes to madness will shape our response to it, in terms of both our everyday interactions and in the choice of therapies that are available.
/Darian Leader. "What is madness"/
Ir pagājuši apmēram 3 gadi, kopš es pirmo reizi lasīju šo grāmatu. Trīs gadi testa brauciena iz sērijas "hmmmm, kā būtu, ja tu pieņemtu, ka ārprāts ir nevis stigma un lāsts, bet kaut kas tāds, kas piemīt plusmīnus visiem cilvēkiem, nevis nelielai daļai?" Un, es teikšu, ļoti labi ir.
Protams, var jautāt, kāda tad galu galā ir atšķirība starp ārprāta definīciju "viss, kas traucē dzīvot pašam un citiem, ir ierakstāms zem diagnozes, bet, ja tu netraucē ne sev, ne citiem, značit diagnozes nav, značit tu esi psihiski vesels cilvēks" un manu daudz plūstošāko "praktiski visiem cilvēkiem ir psihiskas novirzes, lielākajai daļai pat vairākas, lielākoties tās ir pozitīvas un palīdzošas, un tikai retos gadījumos - slikta menedžmenta gadījumā - sāk traucēt sev un pārējiem"; jo sausais atlikums ir viens un tas pats, ne?
Bet tas ir tikpat tizli kā strikta seksualitātes definīcija, nu tipa "4-5 % no sabiedrības ir pilnīgi homoseksuāli cilvēki. Ja tu neesi viens no viņiem - t.i., cilvēks, kas drāžas tikai ar sava dzimuma pārstāvjiem un nespēj just uzbudinājumu saskarsmē ar pretējā dzimuma pārstāvjiem, - tad tu esi pilnīgi heteroseksuāls un visa tava flirtēšana ar sava dzimuma pārstāvjiem ir vienkārši izrādīšanās, uzmanības pieprasīšana un izvirtība".
Strikta psihiskās veselības definēšana ir principiāli kaitīga. Tolaik, kad es stingri nošķīru "saprātu" no "ārprāta", katra reize, kad parādījās kaut kādas uztveres/domāšanas/identitātes nobīdes, mani uztrauca nemērā, man šķiet, ka vismaz 25-50 % stresa manā dzīvē bija no tā, ka man pastāvīgi 1) bija bail sajukt prātā 2) bija bail, ka es jau esmu sajukusi prātā, vienkārši pati to ne visai labi zinu 3) bija bail, ka sabruks mana rūpīgi būvētā normālā fasāde 4) bija bail, ka atnāks kāds un mani izārstēs un es zaudēšu visu, kas man sevī jebkad ir šķitis interesants un uzmanības vērts. Un, piezīmēsim, panikas lēkme, kuras laikā tu paniski baidies, ka neatgriezeniski sajuksi prātā, ir neiedomājami nepatīkamāka par panikas lēkmi, kurā tu domā "oh, sasodīts, panikas lēkme, labi, ka tu necik daudz vairāk vairs nevari sajukt prātā" Un, novērojot dabā kādu no savām psihuma izpausmēm, ir dafiga foršāk nevis domāt "fakfakfak es esmu traka tūlīt ņemšu cirvi un sacirtīšu gabalos savus kolēģus", bet gan konstatēt "oh, nice, viņa arī ir pieaugusi kopš iepriekšējās reizes, kad tikāmies, un viņai vēl joprojām piemīt spēja atrisināt manas problēmas in the most screwed-up way possible - bet nu zato nav garlaicīgi". Nemaz jau nerunājot par to, ka, novērojot kāda cita psihuma izpausmes, ir ļoti jauki nevis padomāt "fakfakfak viņš ir traks jāturas pa gabalu fakfakfak viņš aizgāja uz virtuvi noteikti pēc naža", bet "o, forši, psihotiķis, man patīk psihotiķi, interesanti, kā tieši viņam tā domāšana iekārtota". Nevis padomāt "fakfakfak viņš pieturā sarunājas ar sevi un ēd kaķu konservus, noteikti tūlīt mani izvaros, jo viņš ir traks!", bet gan... well, džīzas, kāda tev daļa, ar ko viņš runā un ko ēd?
(Nemaz nerunājot par to dilemmu, kurā faktiski nonāk katrs psih*, kura pacients sūdzas par kaut kādiem simptomiem. Ņemot vērā to, ka psih. veselība = nekas tev netraucē, bet pie galvas daktera cilvēki tomēr iet tad, kad viņiem kaut kas traucē, tātad sanāk tā, ka praktiski katram, kurš aiziet pie psih*, būtu jādabū diagnoze par to vien, ka viņš iet pie psih*.)
Un man ir slikti katru reizi, kad mēs klusējam, kad mēs slēpjamies, kad mēs nejautājam. Kad mēs aizliekam aiz atslēgas aiz actiņas aiz kabineta durvīm aiz diagnozes vai "tev taču tas netraucē, vai ne?" mūsu dīvainās zamaškas, to mūsu personības daļu, kas nav atrodama vikipēdijā un izskaidrojama ar standarta diagnozēm. Danunafig mums tas vajadzīgs.
|
Comments:
Man šķiet, ka tas stāsts ir totāli false premise un vispār sūds. :)
Bet nu, spēlējot šajā lauciņā - tā, kā es saprotu madness, es teiktu, ka ar viņa psihi viss ir lieliski gan pirms, gan pēc, jo viņš spēj gan saglabāt kontaktu ar "sevi" tad, kad visi "others" totāli nemeiko sensu, gan arī adaptēt savu domāšanu/pasaules uztveri atbilstoši situācijai (pie tam ir spējīgs ieklausīties cita padomā, kas arī ir pozitīvs rādītājs). T.i., stingri ņemot, sūdi sākas tad, kad tu nespēj palaist vaļā iepriekš uzbūvēto realitāti, lai dīlotu ar jaunu.
| From: | uldris |
Date: | 27. Februāris 2015 - 09:08 |
---|
| | | (Link) |
|
"sūdi sākas tad, kad tu nespēj palaist vaļā iepriekš uzbūvēto realitāti, lai dīlotu ar jaunu."
šito vajag uz reklāmas plakātiem ielās un visur!
ļoti releitoju, lai gan neesmu lasījis par tēmu, vienkārši pats to sev defoltā pirms pāris gadiem pieņēmu
Gribētu arī teikt, ka definēt normalitāti, now, that would be a tad presumptious.
| From: | ctulhu |
Date: | 26. Februāris 2015 - 11:34 |
---|
| | | (Link) |
|
Man šķiet, ka vajag izšķirt 2 lietas: Smadzeņu hārda vai softa (smadzenēs gan tas pārklājas) bojājumus un doto smadzeņu/ saprāta stāvokli jeb koordinātes visu saprātu telpā. Konkrētāk: Solārisa okeāns vai atnācēji Pītera Vatsa ``Blindsight`` stāstā ir normāli vai nav? Jautājumam nav jēgas, jo viņi ir diezgan tālu no mums saprātu telpā. No reāli eksistējošām būtnēm tas pats ir teiksim ar zobenvaļiem. Iespējams, kaut kādā mērā - ar kolektīvo insektu grupām - spietiem, skudru saimēm.
Protams, ka jautājumam ir jēga. Kāpēc lai Solārisa okeāns nebūtu drusku traks? Man šķiet, ka Solārisa okeāns pilnīgi noteikti ir drusku traks. Tāpat kā visi cilvēki, kas ar viņu komunicē. Nu tbš tas stāsts manā skatījumā vispār ir (arī) par to, ka, tikko tu konfrontē savu psihi, tā neizbēgami atklāj, ka tur ir kaut kas deeply wrong - & deeply wonderful, jautājums tikai par to, vai tu ar to "kaut ko" spēj sarunāties.
| From: | ctulhu |
Date: | 26. Februāris 2015 - 11:51 |
---|
| | | (Link) |
|
Nu bet lai atbildētu uz jautājumu ``vai politērija ir traka`` vajag zināt, kāda politērijām ir norma, ja mums ir zināms tikai viens eksemplārs - tad ir švaki.
Par komunikāciju, Ok, šķiet, ka tas ir svarīgs nosacījums. Tikai - kābēc deeply wrong, varbūt deeply different? Ne viss atšķirīgais ir slikts. Mēģinam saprast, kas ir ``slikts``? Tas nav vienkārši un patreiz vistuvāk man šķiet doma, ka slikts ir tas, kas liek zaudēt struktūru - informāciju - zināšanas. Tāpēc piemēram alcheimers ir psihiska saslimšana, bet teiksim relatīvi nosķirti apgabali individa smadzenēs, ar kuriem viņš var sarunāties - var būt arī priekšrocība nevis trūkums.
Mans punkts bija par to, ka vispār ideja par to, ka pastāv "normāls" saprāts, ir ļoti virspusēja.
/"wrong" vairāk kā "aplams", nevis kā "slikts". "Aplams" kā "whoa, this is something weird that doesn't fit the rest of my psyche the way I thought of it". Vai Solaris gadījumā jau nu konkrēti bija runa par tiem psihes/identitātes/atmiņas apgabaliem, ar kuriem mēs ikdienā negribam runāt un kurus negribam citiem rādīt.
| From: | ctulhu |
Date: | 26. Februāris 2015 - 12:33 |
---|
| | | (Link) |
|
Aha, ja viņi nebūtu tik fatāli raustījušies no savas psihes nostūriem, tad problēmu būtu bijis daudz mazāk. Kelvins jau nu konkrēti - skatamies, kas notiek - tā vietā lai normāli komunicētu ar radušos būtni, viņš no sākuma izveic virkni destruktīvu cunduru, radot ciešanas abām iesaistītām personām.
(Un es šajā kontekstā noteikti nesauktu alcheimeru kā psihisku "saslimšanu", nu tb alcheimera pacienti, manuprāt, nav "traki", tas ir pilnīgi cits verķis. Ir milzīga atšķirība starp "daļa no manām smadzenēm fiziski nefunkcionē vispār" un "manas smadzenes kopumā funkcionē dīvaini")
| From: | ctulhu |
Date: | 26. Februāris 2015 - 12:28 |
---|
| | | (Link) |
|
Kur pirmais viennozīmīgi ir slimība, otrais - ne vienmēr. Pirmais ir zaudējums - slikti. Otrais ir atšķirība - atšķirīgi.
Mani 2 procenti būtu tādi, ka Solaris līdzīgas entitātes ir tik ļoti no mums (stāsta varoņiem, lasītāja, whatever) atšķirīgas, un par to modus cogitandi mēs zinām tik maz, ka visa veida diagnozes labākajā gadījumā ir ekstrapolācija no mūsu pašu prātiem, sliktākajā - iedomāšanās, ka mūsu prātā notiekošo lietu kategorijas un to specifiskā kauzalitāte noteikti ir tā veidne, pēc kuras ir tapuši visi prāti visā universumā.
To pašu es pamanu zemākas kvalitātes Lovkrafta darbu atvasinājumos, kur mītošie unspeakable things tiek raksturoti vai nu kā "ļauni", vai kā "jukuši", instead of recognising these as value-judgements from our own very-different-from-theirs perspective.
Viena veida saprātu robežās diagnozes, protams, darbojas.
| From: | ctulhu |
Date: | 26. Februāris 2015 - 12:01 |
---|
| | | (Link) |
|
//Viena veida saprātu robežās diagnozes, protams, darbojas.//
Arī mēdz noiet greizi, kā ar seksuālo minoritāšu cilvēku bāšanu psihenēs un tml. Vai atkal otrādi - dziļi ticīgs cilvēks tehniski skaitās normāls un bērnus viņam nost neņem, lai gan nav teikts, ka šāda persona viņus nesačakarē vairāk par teiksim viegli psihotisku vai šizofrēnisku personu.
Protams, neviena diagnostika nav nemaldīga, un visām zinātnes jomām ir jāprot mācīties no evidences (tajā skaitā arī no savām kļūdām). Runa ir tikai par to, ka pie prātiem, kurus pazīstam samērā labi un arvien labāk, diagnostika darbojas, jo pietiek datu, kuros to balstīt.
Nu, vispār jau šobrīd diagnostika darbojas pēc principa "iedosim tev zāles, ja tās novāks simptomus, značit tava diagnoze ir xxx" :)
Vispāri tā darbojas diagnostika postpadomju valstiņās (un visur citur aptuveni 40 gadu tālā pagātnē). Evidence-based medicine attīstītākos kontekstos tomēr strauji kļūst par normu un status quo.
Vispār šīs grāmatas autors par to lamājas kā reiz štatu kontekstā. :) Šeit arī citātos (starp blogera paša lamāšanos ;)) var palasīt tieši šāda veida diagnostiku, "whoa, viņam palika labāk no x, značit tomēr bipolārs, nevis šizofrēniķis" http://thelastpsychiatrist.com/2010/06/a_diagnosis_of_schizophrenia.html(Es zinu, ka es skatos visādos dīvainos resursos, kad domāju par psihumu, bet davaj ka iedod man labāku resursu, kurš meikotu sensu ne tikai "tur tos psihos sazāļo un viņi paliek mierīgi" kontekstā, bet arī "bet kāpēc, teiksim, Parādnieks ir pilnīgi psihs un viņa sieva arī, un kādas zāles mēs viņiem izrakstītu?" vai arī "ok, tieši kā Parādnieks ir loģiskāk domājošs un spriestspējīgāks par Nešu?"
Labāki resursi būtu specializētā periodika un rokasgrāmatas. Tā, kā ar smadzenēm un to pētīšanu darbojos stipri citā rakursā, tad uz rokas man tādu nav, bet varu pakonsultēties ar domēna ekspertiem un piesūtīt kaut ko reasonably lasāmu.
es tagad svārstos starp naturālo "jā, dod šurp, vairāk burtiņu!!!" un "pfff, iešu nu es te lasīt visādu sūdu, kam tāpat nav taisnība" :) Bet nu nopietni, šāds citāts: [The] overly broad use of the term schizoaffective was illustrated in a patient referred to one of us as schizoaffective. However, his manic and depressive episodes, both of which included periods of florid psychosis, responded prohylactically to a combination of lithium and valproate... When the lithium dose fell below 75 mg/day, psychotic symptoms recurred; when lithium was reestablished at only 75 mg, the psychotic symptoms disappeared. Clearly, this patient is not schizoaffective but rather has severe psychotic symptoms integral to bipolar illness. Avots norādīts nopietnsNu kas tad tas ir, ja ne diagnozes noteikšana atkarībā no tā, kā attiecīgais pacients reaģē uz zālēm?
Otrais (staigāt ar aprioru "zinātniekiem tāpat nav taisnība, jo man viņu secinājumi nepatīk!" attieksmi) gan ir ļoti bīstama parādība. If science is removed from the seat of authority, it becames vacant and will be in no time taken by something lesser, though more appealing to the uninformed.
Un jā, pati par sevi datu iegūšana pēc reakcijas uz preparātiem, kuru specifiskie mehānismi smadzenēs ir samērā labi izpētīti, ir normāla un adekvāta pētījumu metode un palīginstruments diagnostikā. Tai ir daudzas labi zināmas problēmas (piemēram, bieži vien mentālie dizorderi rodas no bioķīmijas izmaiņām ļoti specifiskos smadzeņu apgabalos vai to starpsavienojumos, taču asinsritē ievadīti ķīmiski savienojumi ietekmēs neironus visās smadzenēs, padarot diagnostiku un ārstēšanu grūtāku un potenciāli bīstamāku), taču šobrīd tā ir un paliek viens no vispraktiskākajiem instrumentiem medicīnā.
Tieši šajā sakarā es ar visai augstām ekspektācijām skatos uz optoģenētiskajiem un dispersajiem elektroniskajiem interfeisiem, kas ļauj minimāli invazīvā ceļā ļoti precīzi un abos virzienos strādāt ar konkrētām neironu grupām, tā vietā, lai mazgātu visas smadzenes lamiktāla vai valproāta šķīdumā.
| From: | ctulhu |
Date: | 26. Februāris 2015 - 14:17 |
---|
| | | (Link) |
|
un fMRI
Kā diagnostikas līdzeklis - jā, MRI, PET/CAT, nereti pat EEG un MEG. Un, protams, pašreiz vēl tikai no autiņiem kāpt laukā sākušās simulācijas.
| From: | ctulhu |
Date: | 26. Februāris 2015 - 14:23 |
---|
| | | (Link) |
|
Nujā, mazmolekulārā ķīmija šeit ir apmēram tas pats, kas diagnosticēt un regulēt kādu komplicētu aparatūru, ja tev ir pieejami tikai tādi regulatori, kas darbojas uz visu shēmu kopumā, nu tur barošanas spriegums, takts frekvence un tā.
kaut ko jau var tā.
Tāpēc jau tur bija smailijs :) Protams, sūti.
1) so tad tavs iepriekšējais arguments par to, ka diagnoze, balstoties uz reakciju uz medikamentiem, notiek tikai postsociālisma valstīs pirms 40 gadiem, anulējas? 2) are you really really sure it is the best solution? Teiksim, es pie šādas obstanovkas staigātu ar kādiem pieciem elektrodiem galvā un būtu pilnīgi normalizēta. Es no tā kļūtu par labāku cilvēku?
Apvaicāšos, noskaidrošu, sūtīšu. :> - Mans iepriekšējais arguments bija par to, ka postsociālisma valstīs tagadnē ir aptuveni tas līmenis, kas citur bija pirms 40 gadiem - gan pieejamo tehnoloģiju, gan metodoloģijas ziņā, un ka šeit medikamenti joprojām bieži ir vienīgais risinājums gan pie diagnostikas, gan terapijas.
- What is, medication? Of course not, but it is one that works at least to some degree and we have it. "Labākais" droši vien nav arī optoģenētika vai korektīvie BCI, bet es varu saredzēt daudzas vietas, kurās tie būs masīvs uzlabojums esošajai paradigmai.
Droši vien optimālus risinājumus varēs izstrādāt tikai tad, kad būs pieejama smadzeņu digitizācija, un psihoterapijas līdzekļu vidū parādīsies "psihoķirurģija", nepastarpināta smadzeņu darbības rediģēšana un "debagošana" vairākos līmeņos vienlaikus (bioķīmija, kognitīvās izpausmes, abstrakti mentāli stāvokļi utt.).
| From: | ctulhu |
Date: | 26. Februāris 2015 - 15:09 |
---|
| | | (Link) |
|
Enīvej tur būs baigi jāuzmanās, jo ``normalizējot`` tādus kā Perelmans vai Grothendieck, mēs varam viņus pazaudēt, no otras puses ir Kačinska gadījums, kas liek domāt, ka dažās situacijās neko nedarīt arī ir garām.
Well, pie smadzeņu modificēšanas un/vai augmentācijas jelkurā gadījumā ir jāuzmanās, par to šaubu nav jau šobrīd (pie TMS/TDCS, advancētākajiem un efektīvākajiem nootropiķiem utt.).
I mean, es nevienā brīdī neapgalvoju, ka psihopatoloģijas vai klīniskās neiroloģijas izpratne par smadzenēs notiekošo ir pabeigta. If anything, it's far from it. Es tikai uzskatu, ka tas vismaz ir virziens uz labākas izpratnes pusi, atšķirībā no, well, faktiski visiem citiem virzieniem, par kuriem es esmu informēts. Tāpat es uzskatu, ka šī izpratnes nepabeigtība nenozīmē, ka atšķirības starp slimām un veselām smadzenēm ir neeksistējošas, un ka tas viss patiesībā ir tikai viens liels apliecinājums cilvēku brīnišķīgajai dažādībai, kumbayah.
Kāpēc "protams"?
Tb kāpēc pieņemt, ka visiem cilvēkiem piemīt kaut kāds viens "saprāts", kuram ir kaut kāda "normālā" forma? Ja mēs nesakām "cilvēks ir baltādains heteroseksuāls vīrietis, un viss pārējais ir diagnoze", tad kāpēc teikt, ka ir "normāls" saprāts un attiecīgi "diagnozes"?
Nu tb man vispār nav skaidrs, nahren vārds "jucis" ir value-judgement.
Vismaz man "jucis" kā value-judgement balstās uz observed ability (to reason, to make decisions etc.). Kā pie katra mehānisma, arī pie smadzenēm var runāt par atšķirībām starp function un malfunction.
| From: | ctulhu |
Date: | 26. Februāris 2015 - 12:23 |
---|
| | | (Link) |
|
Izskatās ka tiešām nav konkrētas ``normas``, ir saprāti, kuri ir pietiekami līdzīgi lai komunicētu. Un no otras puses ir konkrēti bojājumi, kā lieka hromosoma, pārāk maz nervu ceļu starp amigdalu un perfrontālo daļu, cauri galvai izdūries metāla stienis, amiloīdu uzkrāšanās.
Tātad ko mēs varam? Mēs varam atrast un novērst (ja protam) un pētīt kā novērst (ja neprotam vēl) konkrētus bojājumus. Ko nevajag? Nevajag mēģināt visus saprātus piedzīt kaut kādai normai. Jo - mums visiem noteikti vajadzīgāks ir spilgts oriģināls domātājs, kurš izturas citādi nekā pieņemts, nevis vēl viens tāds pats kā visi/ vairākums.
From: | dzeina |
Date: | 26. Februāris 2015 - 11:36 |
---|
| | | (Link) |
|
Tā. Man bija, ko piebilst pie viena no iepriekšējiem ierakstiem (par visādām personībām), taču tagad, kad beidzot ir laiks, paša ieraksta nav. Meh.
Nu es taču neiešu ar tevi aprunāt citus cilvēkus! Vēl jo mazāk tad, ja viņi dzīvo manā ķermenī!!! :)
/kautkad savākšos, sakoncentrēšos un piefiksēšu, bet vispār jau tu vari runāt, es ta atceros, par ko bija runa.
From: | dzeina |
Date: | 26. Februāris 2015 - 11:44 |
---|
| | | (Link) |
|
ne jau nu bezatslēgas ierakstā! :D
Nu, man būtu vai nu kādi pāris cilvēki jāatfriendo, vai arī jāuztaisa mazā grupa, lai par to no sirds parunātos, meh.
From: | dzeina |
Date: | 26. Februāris 2015 - 12:40 |
---|
| | | (Link) |
|
Man šķiet, vienkāršāk būtu satikties.
| From: | kants |
Date: | 26. Februāris 2015 - 12:33 |
---|
| | | (Link) |
|
o! Beidzot būs jāpapildina sava intelbeņķa bagāža ar Fuko ;)
From: | (Anonymous) |
Date: | 3. Marts 2015 - 13:32 |
---|
| | | (Link) |
|
Manuprāt, simptomu pazušana no konkrētiem medikamentiem galīgi nav obligāts nosacījums, lai uzstādītu kaut kādas diagnozes. Es domāju, ka man manējo uzstādīja no tā, ko es izstāstīju, un tas izklausījās gana baisi. Patiesībā pēc būtības man tāda pieeja liktos pat ļoti ok, jo tiek balstīta paša pacienta vērtējumā, cik ļoti tas viss negatīvi ietekmē viņa dzīvi, bet zinātniskuma tur nav nekāda. Par cēloņiem arī neviens neinteresējas, ja neskaita, vai neesi kaut kad sasitis galvu. Kad panākts, ka esi mierīgs (nevis pazuduši simptomi, bet esi gana truls, lai potenciāli nebūtu spējīgs kaitēt ne sev, ne citiem), izraksta no slimnīcas un pasaka, ka psihoterapiju nevajag, jo tā ir lieka naudas izmešana. :) Tā kā es esmu piedzīvojusi psihiatrijas prognozes attiecībā uz sevi un man nav ilūziju, ka esmu unikāls gadījums, es domāju, ka ļoti liela sabiedrības daļa nesaņem adekvātu palīdzību, turklāt tiek maldināti attiecībā uz iespējām, kas ir pieejamas.
/L.
|
|
|