Manuprāt, simptomu pazušana no konkrētiem medikamentiem galīgi nav obligāts nosacījums, lai uzstādītu kaut kādas diagnozes. Es domāju, ka man manējo uzstādīja no tā, ko es izstāstīju, un tas izklausījās gana baisi. Patiesībā pēc būtības man tāda pieeja liktos pat ļoti ok, jo tiek balstīta paša pacienta vērtējumā, cik ļoti tas viss negatīvi ietekmē viņa dzīvi, bet zinātniskuma tur nav nekāda. Par cēloņiem arī neviens neinteresējas, ja neskaita, vai neesi kaut kad sasitis galvu. Kad panākts, ka esi mierīgs (nevis pazuduši simptomi, bet esi gana truls, lai potenciāli nebūtu spējīgs kaitēt ne sev, ne citiem), izraksta no slimnīcas un pasaka, ka psihoterapiju nevajag, jo tā ir lieka naudas izmešana. :) Tā kā es esmu piedzīvojusi psihiatrijas prognozes attiecībā uz sevi un man nav ilūziju, ka esmu unikāls gadījums, es domāju, ka ļoti liela sabiedrības daļa nesaņem adekvātu palīdzību, turklāt tiek maldināti attiecībā uz iespējām, kas ir pieejamas.

/L.

(Reply to this) (Thread)

yeah, kkā tā.

(Reply to this) (Parent)