|
Februāris 26., 2015
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 08:35
Are delusion and sanity to be rigidly separated or, on the contrary, could the former be not only consistent with but even a condition of the latter?
Those are not abstract intellectual questions, and they have a real bearing on the way in which psychosis is treated in society today. Our attitudes to madness will shape our response to it, in terms of both our everyday interactions and in the choice of therapies that are available.
/Darian Leader. "What is madness"/
Ir pagājuši apmēram 3 gadi, kopš es pirmo reizi lasīju šo grāmatu. Trīs gadi testa brauciena iz sērijas "hmmmm, kā būtu, ja tu pieņemtu, ka ārprāts ir nevis stigma un lāsts, bet kaut kas tāds, kas piemīt plusmīnus visiem cilvēkiem, nevis nelielai daļai?"
Un, es teikšu, ļoti labi ir.
Protams, var jautāt, kāda tad galu galā ir atšķirība starp ārprāta definīciju "viss, kas traucē dzīvot pašam un citiem, ir ierakstāms zem diagnozes, bet, ja tu netraucē ne sev, ne citiem, značit diagnozes nav, značit tu esi psihiski vesels cilvēks" un manu daudz plūstošāko "praktiski visiem cilvēkiem ir psihiskas novirzes, lielākajai daļai pat vairākas, lielākoties tās ir pozitīvas un palīdzošas, un tikai retos gadījumos - slikta menedžmenta gadījumā - sāk traucēt sev un pārējiem"; jo sausais atlikums ir viens un tas pats, ne?
Bet tas ir tikpat tizli kā strikta seksualitātes definīcija, nu tipa "4-5 % no sabiedrības ir pilnīgi homoseksuāli cilvēki. Ja tu neesi viens no viņiem - t.i., cilvēks, kas drāžas tikai ar sava dzimuma pārstāvjiem un nespēj just uzbudinājumu saskarsmē ar pretējā dzimuma pārstāvjiem, - tad tu esi pilnīgi heteroseksuāls un visa tava flirtēšana ar sava dzimuma pārstāvjiem ir vienkārši izrādīšanās, uzmanības pieprasīšana un izvirtība".
Strikta psihiskās veselības definēšana ir principiāli kaitīga. Tolaik, kad es stingri nošķīru "saprātu" no "ārprāta", katra reize, kad parādījās kaut kādas uztveres/domāšanas/identitātes nobīdes, mani uztrauca nemērā, man šķiet, ka vismaz 25-50 % stresa manā dzīvē bija no tā, ka man pastāvīgi 1) bija bail sajukt prātā 2) bija bail, ka es jau esmu sajukusi prātā, vienkārši pati to ne visai labi zinu 3) bija bail, ka sabruks mana rūpīgi būvētā normālā fasāde 4) bija bail, ka atnāks kāds un mani izārstēs un es zaudēšu visu, kas man sevī jebkad ir šķitis interesants un uzmanības vērts.
Un, piezīmēsim, panikas lēkme, kuras laikā tu paniski baidies, ka neatgriezeniski sajuksi prātā, ir neiedomājami nepatīkamāka par panikas lēkmi, kurā tu domā "oh, sasodīts, panikas lēkme, labi, ka tu necik daudz vairāk vairs nevari sajukt prātā"
Un, novērojot dabā kādu no savām psihuma izpausmēm, ir dafiga foršāk nevis domāt "fakfakfak es esmu traka tūlīt ņemšu cirvi un sacirtīšu gabalos savus kolēģus", bet gan konstatēt "oh, nice, viņa arī ir pieaugusi kopš iepriekšējās reizes, kad tikāmies, un viņai vēl joprojām piemīt spēja atrisināt manas problēmas in the most screwed-up way possible - bet nu zato nav garlaicīgi".
Nemaz jau nerunājot par to, ka, novērojot kāda cita psihuma izpausmes, ir ļoti jauki nevis padomāt "fakfakfak viņš ir traks jāturas pa gabalu fakfakfak viņš aizgāja uz virtuvi noteikti pēc naža", bet "o, forši, psihotiķis, man patīk psihotiķi, interesanti, kā tieši viņam tā domāšana iekārtota". Nevis padomāt "fakfakfak viņš pieturā sarunājas ar sevi un ēd kaķu konservus, noteikti tūlīt mani izvaros, jo viņš ir traks!", bet gan... well, džīzas, kāda tev daļa, ar ko viņš runā un ko ēd?
(Nemaz nerunājot par to dilemmu, kurā faktiski nonāk katrs psih*, kura pacients sūdzas par kaut kādiem simptomiem. Ņemot vērā to, ka psih. veselība = nekas tev netraucē, bet pie galvas daktera cilvēki tomēr iet tad, kad viņiem kaut kas traucē, tātad sanāk tā, ka praktiski katram, kurš aiziet pie psih*, būtu jādabū diagnoze par to vien, ka viņš iet pie psih*.)
Un man ir slikti katru reizi, kad mēs klusējam, kad mēs slēpjamies, kad mēs nejautājam. Kad mēs aizliekam aiz atslēgas aiz actiņas aiz kabineta durvīm aiz diagnozes vai "tev taču tas netraucē, vai ne?" mūsu dīvainās zamaškas, to mūsu personības daļu, kas nav atrodama vikipēdijā un izskaidrojama ar standarta diagnozēm. Danunafig mums tas vajadzīgs.
|
Reply
|
|
|