Man kļuva vieglāk, kad sapratu, ka mana eksistenciālā garlaicība nav īsti nekas vairāk kā nepatīkama pašcentrēšanās, aļa, esmu sev tik svarīgs un viss sarežģītais man ir tik interesants, ka parastie cilvēki un parastā dzīve (lai arī kas tas nebūtu) mani garlaiko. Kad sāku saprast, ka interesants ir pilnīgi jebkurš cilvēks un jebkura dzīve (vismaz līdz noteiktam brīdim), tikai savā dimensijā, turklāt pasaulei nav mani jāizklaidē – man pašam ir jārūpējas par savu nodarbināšanu – kaut kā atlaide. Atmetu to iedomību "interesanta man ir tikai šāda un šāda pasaule" un sāku skatīties uz savu eksistenci kopumā kā patīkamu ceļojumu, kur pilnīgi jebkas - arī kreklu locīšana, poda nolaišana un īres rēķina apmaksa - ir apskates objekts. Parādījās vieta sportam, veselīgai ēstgatavošanai, brīvākai komunikācijai ar "mainstream" cilvēkiem, nevīzdegunīga attieksme pret popkultūru, un kļuva.. interesantāk!

(Reply to this) (Thread)

Cik ārkārtīgi interesanta pamācība, kā lielisks, Dzīvi Beidzot Sapratis Un Ar Pašcentrēšanos Nenodarbināts Cilvēks var kļūt Nevīzdegunīgs, un, pārsteidzošā kārtā... GASP! Ēst veselīgi un komunicēt ar Mainstream cilvēkiem!!! Kāds Viņš, protams, Nav!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, paga, man līdz tam pagāja ļoti daudz laika. Līdz tam viss bija garlaicīgs; ideja par rāmām attiecībām bija garlaicīga (pieņēmu, ka visi mani draugi, kas tādās ir, patiesībā ir nelaimīgi), vidējais cilvēks bija garlaicīgs, vajadzēja tā, lai ir bohēma un plīst trauki, ir izsmēķiem pilni pelnutrauki, vīns priekšā pakaļā un ir sarežģīti. Saprast, ka tāda lieta kā "mainstream" pēc būtības neeksistē – ir tikai kaut kāda lielāka iekļaušanās kaut kādā stereotipā vai mazāka - man tas bija reāls darbs ar ego atmešanu un joprojām ne vienmēr tas izdodas. Gribēju tikai padalīties pieredzē, ka es garlaicības cēloni saskatu egocentrismā (pie kura var strādāt), bet laikam ne tur trāpīju. Varbūt ieraksts nav nemaz par to. Atvainojos, ja kādā veidā aizskāru vai izklausījos pamācošs.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es tikai gribēju norādīt, ka, ja tavā komentārā parādījās lielisks un ilgā darbā izcīnīts progress no vīzdegunības un sevis uzskatīšanas par ekstra-special-human-being, tad, emm, izejas stāvoklis varētu būt bijis diezgan unikāla grāda pūslis :)

also tevis aprakstītais dzīvesveids in no fucking way būtu tāds, ko es uztvertu kā interesantu vai pat īpaši sarežģītu. been there, done that, ilgtermiņā tur ir tik maz opciju kaut kam jaunam, ka negarlaikoties varētu būt diezgan tricky

ego atmešana ir fun fun fun for a while, bet nu, kā zīmējumā redzams, cilvēki, kas cītīgi atmet savu ego, tāpat visu skatās caur perspektīvu "man šitā bija značit tas attiecas uz visiem". gadījumā nav jēgpilnāk ego kā reiz paturēt un drīzāk iespringt, lai censtos ņemt vērā tā ieviestās korekcijas pasaules skatījumā?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ideja pētnieciskai esejai: paralēles starp dry drinkers un zināma žanra ego atmetējiem

(Reply to this) (Parent) (Thread)

kas ir dry drinking un kāpēc es to vēl neesmu izmēģinājusi?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Oi, nē, tas nav nekas feins. Tas bija no This Naked mind, ja nemaldos, apzīmējums cilvēkiem, kas atmet dzeršanu ar apziņu, ka atsakās no kaut kā būtiska un izjūt trūkumu. Ennijas grāmata ir par perspektīvas maiņu kā nedzeršanas pamatu, tā pati metode, kas Karram ar smēķēšanu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ā, skaidrs, atbilde uz abiem jautājumiem vienlaikus :)

(Reply to this) (Parent)

Paralēle man izveidojās ar cilvēkiem, kas tik baudpilni ņemas ap sava ego atmešanu, ka šīs atmešanas slavinājums kļūst līdzīgs egomaniakalitātei. Nesaku to par anonīmo cibiņu, par kuru neko nezinu, šādā fāzē esmu redzējusi ļoti spēcīgus cilvēkus.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Man liekas, ka es sāku centīgi atmest ego, ja esmu nomācošās un apspiedošās attiecībās, no kurām neredzu izeju

(Reply to this) (Parent)

(protams, apvienojumā ar "I'm a motherfucking Buddha, kāpēc neviens to nenovērtē" :D)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jes, pie kam "Siddhartha is said to have spent 29 years as a prince in Kapilavastu," saka Wiki. Ir liela atšķirība, kad tu atmet veselīgu un izkoptu ego, kam bijis iespēja izdīlot ar varas un atbildības uzdevumiem, pasaules izpratnes un saplūšanas vārdā un kad tu pasper kaktā dubļos izvazātu ego, jo citiem viņš nav ērts – un most probably pašam arī grūti pieņemt, ka vispār tādu atļāvies – un tad gaidi, ka tā ārējā tukšuma zona strādās kā tevis paplašinājums, jo tu nobrucinājies.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nezin vai atmest tik labu un izkoptu ego kā bija tam princim ir racionāli, nu tādā ziņā ka bez ego viš diezvai ir derīgāks citiem kā palīgs, organizētājs etc

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu jā, Jēzus bija galdnieks, tos gan jau vieglāk aizvietot. Kristietība: budisms; 1:0.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

labāk būtu palicis pie galdniecības :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

:D

(Reply to this) (Parent)

Ego kā tāds taču nav nepieciešams, lai kaut ko darītu, turklāt budisma gadījumā clearly runa ir par "aptvert, ka ego ir ilūzija, tāpat kā daudz kas cits", which is just fine un nekam īsti netraucē (ja netiek izmantots kā attaisnojums kretīnismam)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Hm man šķiet ka ego vispār ir tas pats kas mērķu/ vērtību sistēma atiecīgi labs verķis, derīgs priekš viskautkā plānošanas, tipa koordinācijas mezgls, iespējams ka strādā arī cita arhitektūra, bet tad viņa izskatās ka nav tik daudzuzdevumu, tb universāla, bez ego ir specializētie intelekti ar fiksētu lietderības funkciju, kuru viņi paši mainīt nevar.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es esmu diezgan pārliecināta, ka ego tādā nozīmē, kā tu par to runā, atmest nevar. Analizēt un kompensēt var, bet ne atmest

(Reply to this) (Parent) (Thread)

+1, tā izskatās, iespējams ka var pastāvēt/ tikt uztaisīti tādi kam nav, bet tad tie ir pavisam citādi nekā mēs.

(Reply to this) (Parent)

Imho, ego atmešana tieši nozīmē "man šitā bija, bet tā, kā bija man, bija tikai man un katram ir savā unikālā veidā un man nav nekādas daļas, kā ir bijis citam". Un es domāju, ka varam droši nošķirt vairāku tipu ego - to vienu veselīgo, nobriedušo kas ciena sevi tikpat, cik visus cilvēkus apkārt (un kurš veido personību, līdz ar to ir arī ar daudzām nepilnībām), un to otru - bailīgo, bērnišķīgo, kurš, pirmkārt, raustās pats no sevis un līdz ar to nespēj arī bez bremzēm pieslēgties apkārtējiem.

Un izejas punkts manā gadījumā, bez šaubām, bija unikāla grāda pūslis. Tā tiešām bija. Pat pašam nenojaušot. Visu laiku vajadzēja spiest no eksistences kaut ko laukā, bet nevis tādā foršā, rāmi pārliecinātā veidā, bet tā, ka realitāte nekad neapmierina. Nekas nekad nebija gana labs un interesants. Vienā brīdī apradu, ka dzīve būs tieši tik interesanta / garlaicīga, kādu to sev radīšu, un sāku ap to spēlēties, padarīt savā ziņā par videospēli, kur ik pa laikam parādās, kāds jauns character, nomainās līmenis, ir kāds uzdevums. Ļoti iemīlēju kā sevi, tā arī citus. Es joprojām ātri nogarlaikojos, bet pilnīgi neviens, izņemot mani pašu, nav pie tā vainojams.

(Reply to this) (Parent)

kkā liekas, ka pēc 30 g.v. arī 'jocīgie' kļūst par meinstrīmistiem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ne visi, bet lielais vairums

(Reply to this) (Parent)

domā? es pazīstu gana daudz jokainu cilvēku arī pēc 30, man šķiet

nu zem 30 tādu ir vairāk, trū

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nuu, Tu vairāk ar īstenajiem radošajiem pinies. bet tautā kā tādā - jaunībā jocīgie, īpašie, bet vēlāk - mietpilsoņi. neesmu veikusi pētījumu, tas tā - uz aci ;)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu vai arī cilvēkam ir jābūt stipri jocīgam, lai gribētu pīties ar mani, tas arī nav izslēgts :D

(Reply to this) (Parent) (Thread)

hehe :))

(Reply to this) (Parent)

Un es īsti nesaprotu, kur ir tās nošķīrums starp meistrīma un nemeistrīma cilvēkiem? Spēja izdzīvot sabiedrībā un nenomirt badā?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

spēja un iedoma klasificēt citus meinstrīmniekos un nē, saprotams.

(Reply to this) (Parent)