Aprīlis 11., 2019
 | 13:18
|
Comments:
From: | (Anonymous) |
Date: | 11. Aprīlis 2019 - 13:56 |
---|
| | | (Link) |
|
Nu, paga, man līdz tam pagāja ļoti daudz laika. Līdz tam viss bija garlaicīgs; ideja par rāmām attiecībām bija garlaicīga (pieņēmu, ka visi mani draugi, kas tādās ir, patiesībā ir nelaimīgi), vidējais cilvēks bija garlaicīgs, vajadzēja tā, lai ir bohēma un plīst trauki, ir izsmēķiem pilni pelnutrauki, vīns priekšā pakaļā un ir sarežģīti. Saprast, ka tāda lieta kā "mainstream" pēc būtības neeksistē – ir tikai kaut kāda lielāka iekļaušanās kaut kādā stereotipā vai mazāka - man tas bija reāls darbs ar ego atmešanu un joprojām ne vienmēr tas izdodas. Gribēju tikai padalīties pieredzē, ka es garlaicības cēloni saskatu egocentrismā (pie kura var strādāt), bet laikam ne tur trāpīju. Varbūt ieraksts nav nemaz par to. Atvainojos, ja kādā veidā aizskāru vai izklausījos pamācošs.
es tikai gribēju norādīt, ka, ja tavā komentārā parādījās lielisks un ilgā darbā izcīnīts progress no vīzdegunības un sevis uzskatīšanas par ekstra-special-human-being, tad, emm, izejas stāvoklis varētu būt bijis diezgan unikāla grāda pūslis :)
also tevis aprakstītais dzīvesveids in no fucking way būtu tāds, ko es uztvertu kā interesantu vai pat īpaši sarežģītu. been there, done that, ilgtermiņā tur ir tik maz opciju kaut kam jaunam, ka negarlaikoties varētu būt diezgan tricky
ego atmešana ir fun fun fun for a while, bet nu, kā zīmējumā redzams, cilvēki, kas cītīgi atmet savu ego, tāpat visu skatās caur perspektīvu "man šitā bija značit tas attiecas uz visiem". gadījumā nav jēgpilnāk ego kā reiz paturēt un drīzāk iespringt, lai censtos ņemt vērā tā ieviestās korekcijas pasaules skatījumā?
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/171561/3860) | From: | iive |
Date: | 11. Aprīlis 2019 - 14:27 |
---|
| | | (Link) |
|
ideja pētnieciskai esejai: paralēles starp dry drinkers un zināma žanra ego atmetējiem
kas ir dry drinking un kāpēc es to vēl neesmu izmēģinājusi?
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/171561/3860) | From: | iive |
Date: | 11. Aprīlis 2019 - 14:55 |
---|
| | | (Link) |
|
Oi, nē, tas nav nekas feins. Tas bija no This Naked mind, ja nemaldos, apzīmējums cilvēkiem, kas atmet dzeršanu ar apziņu, ka atsakās no kaut kā būtiska un izjūt trūkumu. Ennijas grāmata ir par perspektīvas maiņu kā nedzeršanas pamatu, tā pati metode, kas Karram ar smēķēšanu.
Ā, skaidrs, atbilde uz abiem jautājumiem vienlaikus :)
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/171561/3860) | From: | iive |
Date: | 11. Aprīlis 2019 - 14:58 |
---|
| | | (Link) |
|
Paralēle man izveidojās ar cilvēkiem, kas tik baudpilni ņemas ap sava ego atmešanu, ka šīs atmešanas slavinājums kļūst līdzīgs egomaniakalitātei. Nesaku to par anonīmo cibiņu, par kuru neko nezinu, šādā fāzē esmu redzējusi ļoti spēcīgus cilvēkus.
Man liekas, ka es sāku centīgi atmest ego, ja esmu nomācošās un apspiedošās attiecībās, no kurām neredzu izeju
(protams, apvienojumā ar "I'm a motherfucking Buddha, kāpēc neviens to nenovērtē" :D)
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/171561/3860) | From: | iive |
Date: | 11. Aprīlis 2019 - 16:22 |
---|
| | | (Link) |
|
Jes, pie kam "Siddhartha is said to have spent 29 years as a prince in Kapilavastu," saka Wiki. Ir liela atšķirība, kad tu atmet veselīgu un izkoptu ego, kam bijis iespēja izdīlot ar varas un atbildības uzdevumiem, pasaules izpratnes un saplūšanas vārdā un kad tu pasper kaktā dubļos izvazātu ego, jo citiem viņš nav ērts – un most probably pašam arī grūti pieņemt, ka vispār tādu atļāvies – un tad gaidi, ka tā ārējā tukšuma zona strādās kā tevis paplašinājums, jo tu nobrucinājies.
Nezin vai atmest tik labu un izkoptu ego kā bija tam princim ir racionāli, nu tādā ziņā ka bez ego viš diezvai ir derīgāks citiem kā palīgs, organizētājs etc
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/171561/3860) | From: | iive |
Date: | 11. Aprīlis 2019 - 17:01 |
---|
| | | (Link) |
|
Nu jā, Jēzus bija galdnieks, tos gan jau vieglāk aizvietot. Kristietība: budisms; 1:0.
labāk būtu palicis pie galdniecības :)
Ego kā tāds taču nav nepieciešams, lai kaut ko darītu, turklāt budisma gadījumā clearly runa ir par "aptvert, ka ego ir ilūzija, tāpat kā daudz kas cits", which is just fine un nekam īsti netraucē (ja netiek izmantots kā attaisnojums kretīnismam)
Hm man šķiet ka ego vispār ir tas pats kas mērķu/ vērtību sistēma atiecīgi labs verķis, derīgs priekš viskautkā plānošanas, tipa koordinācijas mezgls, iespējams ka strādā arī cita arhitektūra, bet tad viņa izskatās ka nav tik daudzuzdevumu, tb universāla, bez ego ir specializētie intelekti ar fiksētu lietderības funkciju, kuru viņi paši mainīt nevar.
Es esmu diezgan pārliecināta, ka ego tādā nozīmē, kā tu par to runā, atmest nevar. Analizēt un kompensēt var, bet ne atmest
+1, tā izskatās, iespējams ka var pastāvēt/ tikt uztaisīti tādi kam nav, bet tad tie ir pavisam citādi nekā mēs.
From: | (Anonymous) |
Date: | 11. Aprīlis 2019 - 15:28 |
---|
| | | (Link) |
|
Imho, ego atmešana tieši nozīmē "man šitā bija, bet tā, kā bija man, bija tikai man un katram ir savā unikālā veidā un man nav nekādas daļas, kā ir bijis citam". Un es domāju, ka varam droši nošķirt vairāku tipu ego - to vienu veselīgo, nobriedušo kas ciena sevi tikpat, cik visus cilvēkus apkārt (un kurš veido personību, līdz ar to ir arī ar daudzām nepilnībām), un to otru - bailīgo, bērnišķīgo, kurš, pirmkārt, raustās pats no sevis un līdz ar to nespēj arī bez bremzēm pieslēgties apkārtējiem.
Un izejas punkts manā gadījumā, bez šaubām, bija unikāla grāda pūslis. Tā tiešām bija. Pat pašam nenojaušot. Visu laiku vajadzēja spiest no eksistences kaut ko laukā, bet nevis tādā foršā, rāmi pārliecinātā veidā, bet tā, ka realitāte nekad neapmierina. Nekas nekad nebija gana labs un interesants. Vienā brīdī apradu, ka dzīve būs tieši tik interesanta / garlaicīga, kādu to sev radīšu, un sāku ap to spēlēties, padarīt savā ziņā par videospēli, kur ik pa laikam parādās, kāds jauns character, nomainās līmenis, ir kāds uzdevums. Ļoti iemīlēju kā sevi, tā arī citus. Es joprojām ātri nogarlaikojos, bet pilnīgi neviens, izņemot mani pašu, nav pie tā vainojams.
kkā liekas, ka pēc 30 g.v. arī 'jocīgie' kļūst par meinstrīmistiem.
ne visi, bet lielais vairums
domā? es pazīstu gana daudz jokainu cilvēku arī pēc 30, man šķiet
nu zem 30 tādu ir vairāk, trū
nuu, Tu vairāk ar īstenajiem radošajiem pinies. bet tautā kā tādā - jaunībā jocīgie, īpašie, bet vēlāk - mietpilsoņi. neesmu veikusi pētījumu, tas tā - uz aci ;)
nu vai arī cilvēkam ir jābūt stipri jocīgam, lai gribētu pīties ar mani, tas arī nav izslēgts :D
Un es īsti nesaprotu, kur ir tās nošķīrums starp meistrīma un nemeistrīma cilvēkiem? Spēja izdzīvot sabiedrībā un nenomirt badā?
spēja un iedoma klasificēt citus meinstrīmniekos un nē, saprotams. |
|
|