Imho, ego atmešana tieši nozīmē "man šitā bija, bet tā, kā bija man, bija tikai man un katram ir savā unikālā veidā un man nav nekādas daļas, kā ir bijis citam". Un es domāju, ka varam droši nošķirt vairāku tipu ego - to vienu veselīgo, nobriedušo kas ciena sevi tikpat, cik visus cilvēkus apkārt (un kurš veido personību, līdz ar to ir arī ar daudzām nepilnībām), un to otru - bailīgo, bērnišķīgo, kurš, pirmkārt, raustās pats no sevis un līdz ar to nespēj arī bez bremzēm pieslēgties apkārtējiem.

Un izejas punkts manā gadījumā, bez šaubām, bija unikāla grāda pūslis. Tā tiešām bija. Pat pašam nenojaušot. Visu laiku vajadzēja spiest no eksistences kaut ko laukā, bet nevis tādā foršā, rāmi pārliecinātā veidā, bet tā, ka realitāte nekad neapmierina. Nekas nekad nebija gana labs un interesants. Vienā brīdī apradu, ka dzīve būs tieši tik interesanta / garlaicīga, kādu to sev radīšu, un sāku ap to spēlēties, padarīt savā ziņā par videospēli, kur ik pa laikam parādās, kāds jauns character, nomainās līmenis, ir kāds uzdevums. Ļoti iemīlēju kā sevi, tā arī citus. Es joprojām ātri nogarlaikojos, bet pilnīgi neviens, izņemot mani pašu, nav pie tā vainojams.

(Reply to this) (Parent)