|
Aprīlis 11., 2019
| (Anonymous) | 13:41
Man kļuva vieglāk, kad sapratu, ka mana eksistenciālā garlaicība nav īsti nekas vairāk kā nepatīkama pašcentrēšanās, aļa, esmu sev tik svarīgs un viss sarežģītais man ir tik interesants, ka parastie cilvēki un parastā dzīve (lai arī kas tas nebūtu) mani garlaiko. Kad sāku saprast, ka interesants ir pilnīgi jebkurš cilvēks un jebkura dzīve (vismaz līdz noteiktam brīdim), tikai savā dimensijā, turklāt pasaulei nav mani jāizklaidē – man pašam ir jārūpējas par savu nodarbināšanu – kaut kā atlaide. Atmetu to iedomību "interesanta man ir tikai šāda un šāda pasaule" un sāku skatīties uz savu eksistenci kopumā kā patīkamu ceļojumu, kur pilnīgi jebkas - arī kreklu locīšana, poda nolaišana un īres rēķina apmaksa - ir apskates objekts. Parādījās vieta sportam, veselīgai ēstgatavošanai, brīvākai komunikācijai ar "mainstream" cilvēkiem, nevīzdegunīga attieksme pret popkultūru, un kļuva.. interesantāk!
|
Reply
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |