kanariņš [entries|archive|friends|userinfo] helvetica [ userinfo | sc userinfo ] [ archive | journal archive ]

[Apr. 6th, 2011|05:40 pm] [Tags | cinematogrāfs ] Kamēr padomju cilvēks slāpa sapņos par to, kas un kā notiek tur tālajā amērikā (lasīt čikāgas piecīšu balsī:), paši amīši filmē filmas. ne gluži tīru reālismu un socreālismu (ir arī tādas, bet par to ne šoreiz), bet mākslinieciski apstrādātas un izrotātas sociālo un politisko aktualitāšu epizodes a ļa īzīraideri, Serpiko, Dog Day Afternoon u.tml. vēl komplektam klat: Blue collar ar jauniņu Hārviju Keitelu par sūro autōrūpniecības darbinieku dzīvi, arodbiedrībām etc. Intro daļa vienkārši zelts (katram sūram virpas griezējam un vesera cilātājam silti iesaku noziedot 6 minūtes dzīves laika kultūrizglītībai. vēlams ar kvalitatīvu un skaļu audio:) The hospital ar streindžlava trako militāristu Džordžu Skotu kā pusmūža krīzes, izjukušas ģimenes dzīves, erektilās disfunkcijas māktu slimnīcas galveno ārstu iestādē, kuru, šķiet, nav iespējams kontrolēt. 70' gados kinošņiki prata taisīt filmu prelūdijas pa smuko - domā paskatīsi 5 minūtes, kas tas tāds vispār ir, abet attopies, kad beigu titri jau iet. Filmas varonis, komentējot to, ko varētu saukt par "The hospital" intro, lieto vāŗdu savienojumu "what is this? Some kind of Roman farce?" btw, lai netaisītu spoleri, neteikšu, kāpēc, bet Skota sōlō aktierspēle vienā epizodē tik pamatīga, ka man pat varētu sākt patikt sirmi, no stresa impotenti, noguruši veci vīri :DDD link 7 comments|post comment

[Apr. 5th, 2011|11:38 pm] [Tags | cinematogrāfs ] divas versijas par tēmu: "mēs viens otram nepatīkam, bet prom tikt nevaram", pie nosacījuma, ka darbības lauks ir ierobežota, militāra rakstura telpa. Abas dramatiskas (pirmā vairāk), abas humōrīgas (otrā vairāk). Tunes of glory, ja patīk īru kolorīts, WWII eiropas versija un lieliskais, lieliskais Aleks Giness un Džons Mills. un Mister Roberts, ja patīk WWII ASV motīvs, Henrijs Fonda, un superlieliskie Viljams Pauels ("The thin man" a ļa seriāls ir must-see, duetā ar Mirnu Loy, nebīstaties, ka tas ir 30' gadu materiāls, i nepateiksi! "My man Godfray" komēdija (30' versija, ar WP) arī nebūs velti zemē nomests laiks, hailī rekomended) + Džeims Kegnijs un Džeks Lemons! link post comment

blablabla [Mar. 30th, 2011|09:06 pm] [Tags | cinematogrāfs, fizō, kultūra, māksla, veselība, vēsture ] sveiki, mans vārds ir sarkanrīklīte. Diždadzis sarkanrīklīte. pārtieku tikai no samtainas persiku sulas un sapņoju par tādu foršu, siltu, jūrsāļu misō. Sensen atpakaļ, kad bija iespēja doties uz UK mācīties, neizmantoju šo iespēju un pat nejutos vainīga, jo ap to laiku UK man riebās principā. Jau skolas laikā apgūtā vēsture sašāva mani ar to, cik nesakarīga un - zināmā mērā - arī abšaubāmi leģitīma ir Anglijas karaliskā vēsture. vēl klāt viss tas šķiriskums, appelējušas tradīcijas un stīvums pilnīgi un absolūti atgrūda. Jebkurā gadījumā, tas netraucē attālināti priecāties par kultūras un mākslas vēstures faktiem. protams, protams, par superpopulāro Henrija VIII sievu/meitu epopeju (vai kads vispāŗ var nosaukt arī viņa kā valdnieka sasniegumus, nu, tur politikā u,tml,? :D ). Ķinīšos var skatīties The Other Boleyn Girl mēslu, kur Skārleta Johansone izskatās pēc slima sivēna ar drausmīgu saru parūku galvā un Portmane izskatās pēc 30gadnieces, kas viņa arī ir, bet Anna B. problematizētajā laika periodā bija 20gadniece un Eriks Bana, kas ir jobana vai hujbana, bet līdz karalim viņam kā līdz Everestam četrrāpus. Bet interesantas ir interpretācijas, piemēram, par Boleinu ģimenes nabadziņu vai tomēr dirsas caurumiņu stāvokli visas varkas sakatā, vai arī, nu, Anna bija vnk ķerta mātīte, kurai galvā kkāds īssavienojums un hipertrofēta patmīla (otra boleinu meita), vai arī ne ar pirkstu taisīta shēmotāja, kurā ir gan intelekts, gan emocijas (skat. lielisko lielisko Anne of thousand days, par kuru Ričards Bērtons tā arī nedabūja ļoti gaidīto un paredzēto osīti, bet viņš ir lieliskākais H8, kadu man ir kīnō nācies redzēt, karalisks un vīrišķīgi cilvēcisks vienlaicīgi + vēl 16.gs., nevis 20 gs. versijā, jo vispār jau interesanti, kas tā cilvēka galvā ir darījies, kas spējis rīkoties kā H8, es savas likmes lieku uz vnk braucošu jumtu.... kardināls Vulzijs ideāls un vispār viss viss tajā filmā forši (izņemot pāris Annas epizōdes, bet tas tā, sīka vienība)). un vēl man mulsina Tomasa Mora statuss, jo, piemēram, Freda Zinemana foršā filma a man for all seasons, kurā tiek attēlota TM sāga H8 un Annas laulību epizodes sakarā, tēlo viņu kā tādu sirsnīgu, vienkāršu, prātīgu vīru, kas stāv un krīt par taisnību. Abet, piemēram, Hilary Mantell "Wolfhall", ko es tieši tagad lasu, un kas apraksta visu šo pašu varku, bet no Kromvela-Vulzija-nedaudz Tomasa Mora pozīcijām, raksturojot jamo kā ne tikai katoli-fundamentālistu, kurš, diršoties ar M.Luteru, esot "pacēlis lamāšanos latīniski vēl nepieredzētos augstumos", bet arī ar zināmu kaislību uz biznesu u.tml. naudas lietām. Arī Rodžers Fraijs akcentē šo Mora "cieti!" pozīciju savā intelligence² runā. Tjūdōru sērijas neskatīšos principā, jo Dž.R.Meijers ir kā rōzā posters no Seksa un Lielpilsētas, varētu vien, protams, O'Tūla dēļ, bet, nu, O'Tūls ir pa divi lāgi izspēlējies Henrija II lomā brīnišķīgās filmās Becket un The lion in winter ar superlielisku aktieru komandu līdzās, līdz ar ko es tiešām pass. ja gribas sērijas, tad labāk klausaities The lady in the tower audiogrāmatu, lieliska, izvērsta šī pati H8 sāga no Annas pozīcijām, apdarinātām ar vēstnieku, diplomātu un vietējo parazītu liecībām link 5 comments|post comment

[Mar. 27th, 2011|09:25 pm] [Tags | cinematogrāfs, dēku kīnō ] The Manchurian candidate Amīšu propagandas filma par sliktajiem komunistiem un labajiem pašiem. attiecīgajā laikā gana daudz šitāda krepa sataisīts, bet, nu, paskatīties interesanti (tiesa, vidu nogulēju, bet nedomāju, ka baigi iešu pār-skatīties izlaisto..). Mis Mārpla jaunībā un nezinu-kāpēc-par-arī-krutu-aktieri-uzskatītais Frenks Sinatra. The great escape Vēl viena zināmā mērā sevi slavinoša amīšu filma. tikai iepretim sliktajiem nacistiem. taču šoreiz izdevies kā dēku stāsts, diezgan dēkains un aizraujošs, man patika. aktieru sastāvs arī foršs. Papillon Vēl viens dēku stāsts ar atkal Stīvu Makkvīnu, arī gana aizraujoši un izklaidējoši. Īpaši patika geju estētika. Viens tur tāds aktieris, kas filmā spēlē vnk skaistu un labu cilvēku, lai gan konotācijas nepārprotami homoseksuālas. tik mīlīgi viņš guļ tikai baltās apenēs naktī savā gultā ar moskītu tīku kā plīvuru un uz galda noliktu sārtu ziedu vāzīti un dienas laikā tik jutekliski skatās un tik cītīgi ar stroķi mērķē. kā to nosaukt, emm, par "centību" un visu maksimāli lieliski izdarīšanu, kas varētu raksturot šo homo estētiku? Sievietes, protams, nav, vai arī ir tikai vāŗda pēc un arī tad kā evil :) link 4 comments|post comment

[Mar. 27th, 2011|02:57 am] [Tags | bandas, cinematogrāfs, dēku kīnō ] The league of gentelmen Oušena ducis 60' gadu versijā. stāsts par ideālo noziegumu. bankas aplaupīšanu ar pēc-IIPK atmosfairu un tipāžiem. tīri tā neko, dēku kīnō (un sievietes atkal parādās gandrīz nemaz. "is that your wife"? yes. "Is she dead?". No, no. I regret to say the bitch is still going strong. Toties ir geji. vai pat drag-queeni vairāk) filmēšanas maniere diezgan forša, kaut kā kvalitatīvāka izskatās. link 2 comments|post comment

[Mar. 27th, 2011|12:31 am] [Tags | cinematogrāfs, distopija, nākotne ] Soylent green mīlīga filmiņa. sākot jau ar to, ka aukstais karš un īpaši tā 70' gadu daļa nebeidz pāŗsteigt ar lieliskām lietām, tuprinot ar neticamo - nēģeriem galvenā izmeklētāja, kā arī mācītāja lomās 73 gada kīnō, turpretī ļoti ticams ir sieviešu statuss, kas ļoti skaidri un gaiši ir "mēbele" (nāk komplektā ar dzīvokli, ir bez emōcijām un dodas uz guļamistabu izģērbties katru reizi, kā telpā ienāk kāds vīrietis / vīrieši mīlestībā atzīstas tikai saviem labākajiem draugiem:) un tas viss līdz pat uzvarošajām beigām, kas no vienas puses varētu būt veģetāriešu slapjais sapnis: sojas pupiņas rulz ze vorld un pārstrādāta tiek gaļa, kas neprotestē un ir ļoti pozitīvi noskaņota pirms miršanas, no otras puses tā ir 70' gadu vīzija par laiku 2015-2022 un to raksturo viens vārds: "distopija". tā kā sanāk gandrīz "šodiena", ir mīlīgi salīdzināt, cik labi ko ļaudīm ir sanācis iztēloties pus gadsimtu atpakaļ. izdevies ir ok (vismaz nav triko un ar foliju apdarinātu ķiveru). bunakti link 1 comment|post comment

[Mar. 13th, 2011|07:04 pm] [Tags | cinematogrāfs, populāri cilvēki ] ja Bērts Lankāsters iekš "The train" spēlē nacistu okupētās parīzes dzelzceļa strādnieku, tipa, franči un viņu pretošanās kustības, tā šajā filmā viņš spēlē tēlu tieši no pretējās nometnes - Hitleriskās Vācijas tiesnesi, kurš pats pēc II PK nonāk tiesas priekšā. Forši būt aktierim, ne? Vari būt gan māte, gan meita, gan kleita. Marlēnas Dītrihas fenomenu es tiešām nesaprotu, diezgan baismīga paskata sievietīte (nepareizajā leņķī pamatīgs knābis, acis, ko nevar pilnībā nedz atvērt, nedz aizvērt, mute savilkta tā, ka nedaudz atgādina, emmm, būtu baigi rupji teikt, ko, un visam pāri dikcijas problēmas) ar apšaubāmu aktiermeistarību (izņemot, manuprāt, lielisko Billija Vaildera "Witness for the Prosecution"). Bet esot tādas sava laika dīvas, mūzas, kuru dēļ visi zaudē veselo saprātu, pat mūsu pašu nacionālajā mākslas muzejā, fondos ir redzama sava laika ap-mazā-pirkstiņa-tinēja, kas ne vienam vien māksliniekam iedvesmu radījusi, pōzējusi un nu gleznās skatāma, no šodienas perspektīves gan anonīma vārdu neviens pat neatmin, fien tāds fakts - ja īpaši nezinātu, nepateiktu... izskatās, ka "mūzas" fenomenam tā teikt ir problēmas ar ilgtermiņa atdevi.. vienu vārdu sakot, solidarizējos ar Nurijevu, kurš, ieraugot uz viņu kā aptrakušo Marlēnu Dītrihu, noprasīja "Kas ir šī padzīvojusī šovbiza metene?" un, piespiedu kāŗtā pavadot viņu uz mājām, draugiem piekodinājis "nākt mani glābt no viņas, ja pusstundas laikā neesmu atpakaļ". Arī šajā filmā tāds kā krabis visādi citādi feinā aktieru kolektīvā (Lankāsters, Treisijs, Klifts, Gārlenda u.c.). betbetbet, vislieliskākais visā tajā sāgā ir Spensers Treisijs. Šis aktieris ir zeltu zelts! šķiet, savā karjerā nominēts gandrīz tikai labākā galvenā aktiera nominācijā, no 9 pretendētajiem oskariem divi arī dabūti, tad vēl plejāde citu nomināciju arī citu balvu. No tām filmām, ko es esmu redzējusi, šķiet, jams spēlē galvenokārt tiesnešus vai ar tiesībsargājošām iestādēm saistītus personāžus (vīrs/vīrietis prokurors vs sieva/sieviete advokāte iekš "Adam's rib", skolotāja evolucionista advokāts kādā ASV reliģiska miesteļa skolā iekš "Inherit the wind", izmeklētājs, krāsaino un redneku problēmu risinātājs iekš "bad day at black rock", tiesnesis "Judgment at Nuremberg" u.t.t.), bet viņš to dara tīīīk lielīīīski!!! Jebkurā gadījumā, forša un izklaidējoša filma, pat ja veca. link 7 comments|post comment

ģenealōģiju [Mar. 1st, 2011|04:24 pm] [Tags | cinematogrāfs ] ja es gribētu kko teikt vai zināt par kīnō, tad tas noteikti būtu par tēmu "kāpēc kīnō nav jaunu seju?". Proti, ja skatās filmas lineārā progresijā no kkur 40', 50' lielākoties ir vairāki "tipi", kuri ir klāt ar 60'70'80'90 etc. gadu kīnō, bieži vien aktieriem viena tipa ietvaros esot diezgan līdzīgiem. Tagad arī, skaties filmas ar kkādiem jaunajiem stāriem iekšā un, ahā, lūk nākamā tilda svintōne, lūk, Džordžs klūnijs u.t.t., ņemot vērā, ka paši Tilda vai Džordžs ir līdzīgi kkam, kas ir bijis jau iepriekš. Tik vien tās atšķirības, cik nianses un laimeta stils modē, interjēros, scenārijos etc. Ja nebūtu ko darīt, varētu pilnīgi zvejot bildes un likt strīpā. link 1 comment|post comment

paši pūta, paši dega [Feb. 28th, 2011|07:00 am] [Tags | cinematogrāfs, popšovs ] The Train. Filma, kas sākas it kā par mākslu, īpaši tās "deģenerēto" daļu okupētajā Francijā un turpinās/beidzas kā politiski iekrāsota dēku filma ar dzelzceļu galvenajā lomā. man jau patika, kvalitatīva izklaide. abet oskari.. oskari. Mana mīlestība uz tiem sāka plēnēt tajā gadā, kad ļoti neuzkrītoši daudzdaudz afroamerikāņu (šis ir pareizs vārds?) pēkšņi dabūja statuetītes, tā, it kā pēkšņi visi talantu būtu iemantojuši (tādā nozīmē, ka tas visu laiku tur jau ir bijis) un ik pa brīdim rodas tāds neizdzēšams iespaids, ka līdz ar nodevu kīnō tiek maksāta arī nodeva visādiem citādiem dzīves un sadzīves aspektiem, kam ar kīnō tāds attālāks sakars. Lai gan no otras puses - tā ir ASV kinō balva, līdz ar ko visai lokāls (pat ja resursu ziņā milzīgs) pasākums un kamdēļ gan domāt, ka tas piedāvās kādas neapstrīdamas vērtības mūžībā? Tāpat kā domāt, ka bankas ir iestādes, kas nesavtīgi nododas individuālo klientu labklājības celšanai. haha. Laikam tā ir postpadomju cilvēku ticība utōpiskajam (labajam). link post comment

[Feb. 22nd, 2011|11:03 pm] [Tags | cinematogrāfs ] The killing fields Salvador pirmkārt man patīk, ka amīši mēdz taisīt aktuālas filmas aktuālos laikos (kemēr letiņi, šķiet, nekad neizaugs no sentimentālās metafizikas, kur māksla tik ar skatu mūžīgajās zvaigznēs) otrkārt, The killing fields ir šedevrs. un džonam malkovičam tur ir tādas brilles, kādas es tagad gribu. Salvador ievērojami saraustītāka, bet msg diezgan līdzīgs. Noskaties šīs filmas un kaut kā atnāk apjausma, kāpēc, klausoties Sandija Semjonova varoņsāgās par "karstajiem punktiem" (no kuriem viņš reportē ar ieželētu pričeni un jaunā bruņvestē), gribas iedot viņam pa purnu. Killingfīldos ir skaista gandrīz noslēguma epizōde, kur ( spoileris ) treškārt, kā jau cilvēkam, kas ar likumu, politkas un ekonomikas mācību pēdējo reizi saskārās vidusskolā un pēc tam tikai ar "viena tante teica" sazvērestības teorijām, mana mīļākā kabatas grāmatiņa ir Pōla Viriljo "Strategy of deception". brīnišķīga esejiņa par next level kara darbību, kurā nav vis field of glory, nedz arī Machinen schlacht, bet gan pretinieka uzraudzīšana (esi sveikts kosmoss, satelīti u.tml.!) un "anestezēšana", feinākais jēdziens: "wasteland", kurā - ņemot vērā grāmatas objektu - satikušies sveši spēki, visu - cīnoties par savām interesēm - sapisuši un pēc tam tādu, no likumiskā un sadzīviskā viedokļa noplicinātu teritoriju atstājot vietējiem, lai tie nu tur dzīvojas kā nu prot. un tad paskatās uz pēdējā ceturtdaļgadsimta neatrisinātākajiem konfliktiem un tās teritorijas vēl joprojām nav pārāk stabilas, kur nu vēl attīstītas, un, smejies vai ne, ASV tajās lielā mērā ir klātesoša. Tā kā šlesers, kas skaļi sāk savas akcijas, bet nespēj nevienu līdz galam jēdzīgi novest.. link 2 comments|post comment

[Feb. 14th, 2011|10:57 pm] [Tags | ceļotneprieks, cinematogrāfs ] kāds man ir priekšstats par austrāliju? apart from veciem imigrantiem, kas laundžojas šortos un rij garneles/augļus pa 2dolāri kilogramā un austrālzvēriņiem, šis saulainais kontinents manā apziņā eksistē ar ziemas apaviem (4 firmas, kas ražo Zemeslodes ziemeļgalā iecienītus apavus) un īpatnējām multenēm, piemēram, Harvy Krumpet (balss: mans visumīļākais Džefrijs Rašs) vai Mary&Max (ar brīnišķo Filipa Seimūra Hofmaņa balsi) link 10 comments|post comment

[Feb. 3rd, 2011|10:01 pm] [Tags | cinematogrāfs ] nebanāla filma par politisko konspirācijas teorijām, 70' gadu skaistajā estētikā ar dažiem ideāliem jociņiem. man ļoti patika. KLIK link 3 comments|post comment

[Jan. 30th, 2011|03:41 pm] [Tags | cinematogrāfs, multenes ] 7. ieraksts. KLIK link 5 comments|post comment

[Jan. 26th, 2011|11:43 pm] [Tags | ciba, cinematogrāfs, erōtika, multenes, pedo ] šķurinot cauri pzrk izsniegto linku un meklējot tajā to, ko nu es tur gribu atrast, uzgāju vienu citu brīnišķīgu lietu - pasaku par "krūzīti un stabulīti", vājprātā freidiska multene, savā laikā uzlikām skatīties E un neatejot no kases ar visu ģimeni nozviedzāmies līki, tā teikt, pirmā PSRS pedō-erōtika KLIK link post comment

[Jan. 26th, 2011|06:52 pm] [Tags | cinematogrāfs, meklēt, māksla, psrs, saturs, ārtisti ] pa krievu multeņu kanālu redzēju fantastisku multeni, diemžēl ne no paša sākuma, līdz ar ko nezinu, kas tā tāda ir un līdz ar to arī neprotu uzmeklēt neta plašajās ārēs. Tāda riktīga padomju skarbā stila estētika krāsās un formās. saturs tāds, ka bērns redz Tv kkādus strādnieku varoņus, spēlējas ar savu dzelzceļu un arī sajūtas, ka vēlas būt varonis. aiziet prom no mātes un mājām un piedalās visādos padomju komunisma celtniecības darbos, izglābj krītošu ceļamkrānu, kad visi lielie vīri stāv malā mutes atkāruši un neko nespēj pasākt. tad viņš veic vēl kko tml., līdz beigās saskumst pēc māmiņas un viņa atlido ar lidmašīnu un lidostā viņi abi satiekas, beigas. pirmārt, tā estētika nenormāli atsit mūsmāju Miervalža Poļa un Līgas Purmales 70' gadu gleznas. laikmets drošvien? lai gan pēdejais kadrs bija Maskava 1950 (bet nedomāju, ka 1950 gadā varētu tādu uztaisīt. a moš?) otrkārt, es domāju, ka tā multene ir kkāds mākslinieka darbs, jo, nu, tik perfekti visa tā estētika un saturs, gribētu zināt to taisījušo komandu. kā lai atrod? link 1 comment|post comment

programma [Jan. 23rd, 2011|10:34 pm] [Tags | cinematogrāfs ] ir tādas visādas foršas sūdu filmas, kuras ir iegājusies tradīcija kolektīvi skatīties, pat ja visi teksti un viss sen jau kā zināms no galvas. tipa, Svešie, Dobermans, Leons, Braiena dzīve u.tml. un tad ir tādas filmas, kuras arī ir redzētas miljōns reižu un nav tā, ka drausmīgi patiktu, bet tik un tā pievelk. tādas mājīgās filmas. īpaši, ja skatās vienatnē. piemēram, The royal tennenbaums. vai The darjeeling limited link 3 comments|post comment

das leben der anderen [Jan. 21st, 2011|06:52 pm] [Tags | belle, cinematogrāfs, grāmatas, intervijas, kosmetoloģija, lasīt, moi, oldgal, popšovs, zināt ] skērī šit. šodien paģiru rītā sēžu kosmētoloģijas kkāda tur centra uzgaidāmajā telpā. apkārt cirkulē supergarkājainas beibes medmāsiņu mini-uzsvārčos (kas man šķiet nedaudz par īsu tomēr, bet, nu, ko man daudz zināt), ēmm, kā to sauc - likras zeķbiksēs, nu, tajās, kas ar spīdumu un liek kājām izskatīties resnākām un bezformīgām, ondulētiem matiem garumā aš līdz pēcpusei. Pie sienām attēli ar ekstātiska paskata kailām sievietēm, šķiet, postkoitālajā stāvoklī. pārējās dāmas, kas apsēž citus pufiņus, šķirsta Cosmo, Forbes style u.tml. izvelku savu brīnišķīgo MIT semiotext(e) "The German issue". un tur lieliska intervija ar Volkeru Šlōndorfu par Stasi un terōristiem, un vēsturi, un kultūru, un viņa paša, kā arī sievas (Margarethe von Trotta) filmām (The lost honor of katharina Blum ir vnk fantastiska! tagad būs bekgraunds noskatīt arī pārējās "Die Bleierne zeit" aka Marianne&Juliane un "Germany in autumn" u.c., šķiet, to pirmo esu pa teļļuku jau kkad bērnībā skatījusies) Es nesaprotu, kamdēļ katru reizi, kā es nonāku darīšanās ar skaistumkopšanas impēriju, man pretī stājas tādas rudmates, kkur nenosakāmā vecumā starp 35-50 (īstenībā ir 50, bet grib izskatīties uz 35) ar solārijos pārsauļoti brūnu ādu, uzondulētu pačku, dekoltētiem sintētikas topiņiem, kas maigi aptver krūštura un svārku stingrās jostas pievilktās miesas miniriepiņas, lūpeni parasti oranžā krāsā, pārsmērētu pāri mutes kontūrām (īpaši kaktiņos), runā tādā spiedzīgā meitenīšu balstiņā, lieto deminutīvus un vispār iznesas tā, it kā sekss viņām būtu 4xdienā un, ja nav šobrīd, tad tikko ir bijis vai tūdaļ būs. nē, nav jau tā, ka man nepatiktu, esmu estētiskā ekstāzē īstenībā. rudens zelts sou tu sei link 6 comments|post comment

[Jan. 20th, 2011|03:50 pm] [Tags | cinematogrāfs, klausīties, muzīka, nakts, populāri cilvēki ] tātad, eku ir naktsmūzikas īstā daļa: iedomā, ņem tāds Verners Hercōgs un aiziet uz WInter&Winter un saka, āreče, man te divas filmas nāk augšā (The wild blue yonder un The white diamond), muzīciņ vajag noformējumam, jūs džeki tā labāk muzīkas scēnu zināt, moš varat man kko feinu piespēlēt? un piespēlē ar! komplektiņu, kādu citādāk i prātā ļaužiem neienāktu sakomplektēt. un viss kopā iznāk total success Hendelis, Reijsegers, Requiem for a dying planet, Dank sei dir gott jāatzīst, ka, šķiet, kļūst skaidrāks, kas un kāpēc man patīk. Laswela "Imaginary Cuba" skaņdarbs (Loungin with F.E.), kuru klausoties ir tāda sajūta, ka sēdi džungļos un cauri bušiņu lapotnei veries uz kādu koloniālisma laika fazendu, kurā rit saviesīgs vakars, lustru gaismas un klavieru mūzika, čalas. tāda being in two places at the same time sajūta. primordinālais ar civilizēto kopā. fascinējoši. te tas pats link post comment

[Jan. 19th, 2011|01:33 am] [Tags | cinematogrāfs ] Ja iepriekšējās divas filmas bija par fiziski iesprostotiem amerikāņu vīriešiem, tad šīs divas ir par psiholoģiski iesprostotiem franču vīriešiem. valstī, kurā pēc globālās finanšu krīzes no darba atlaistie korporatīvie ļaudis darīja pašnāvības, jo līdz ar darbu bija zudusi viņu dzīves jēga, šķiet, šādas filmas un šāda problemātika ir aktuāla. īpaši vīriešu sakarā, no kuriem, šķiet, kkas tiek gaidīts tādā spēju un darbīgās varēšanas ziņā: 1) L'emploi du temps 2) Le couperet link post comment

[Jan. 17th, 2011|12:12 am] [Tags | cinematogrāfs ] turpinot skrollēt cauri 2010 gada listi: 1) 127 hours 2) Buried lower middle class izklaidējošas un nedaudz iesprindzinošas filmeles. pirmajā puisis spēlē labāk nekā otrajā, otrajā skati un vispār vides estētika kūlāka, nekā pirmajā. pirmajā ticamības momentu maitā tik biežā šķiļeņu dedzināšana un tomēr nebeidzamais skābeklis zāka tipa kastītē, otrajā atkal ar minimālām priekšzināšanām krīzes-izdzīvošanas situācijās esi soli-divus priekšā filmas sižeta risināšanās etapiem, kas ir diezgan bōring un vēl tas murgaino vīziju banaļņiks... bet, nu, es zinu cilvēkus, kuriem šitas (dažādu iemeslu dēļ) reāli iegrieztu. link post comment

navigation [ viewing | 20 entries back ] [ go | earlier/later ]