| |
[Apr. 24th, 2011|11:29 am] |
boi ou boi, pirms vasaras iesākuma tikšu pie Džeremija Aironsa lasītas Lolitas audiogrāmatas. jēēēi.
14 gadu vecumā ar klases biedrenēm aizgājām uz kīnō un attiecīgajā brīdī rādīja tikai lolitu (protams, pamatīgi rediģētu), uz kuru mums negribēja pāŗdot biļetes, jo "līdz 14 neiesaka". Pēc vārdu apmaiņas, ka "neiesaka" nav tas pats, kas "nedrīkst", tikām ielaistas un pēc seansa vēl ar savu biļeti viena no biedrenēm paguva piedalīties loterijā un vinnēt (arī dabūt) 1L Smirnoff šņabi :DD Bet tas brīdis, kad Dž. bērnības liketnīgās loves jauniemiesojums brauc uz nometni un viņš ir nokavējis un tad šamā skrien iekšā un dipadu dapadu solīši tuvojas otrā stāva istabiņai un Dž. pagūst tikai nervozi piekārtot savu pidžamu un jamā ir iekšā, lec opā un dupsis notrīc tik mīļi, buča pa īstam un uzreiz dipdipdip soļi attālinās prom, bet līdz ar šo mirkli nekas vairs nav kā bijis. cerību un sapņu piepildījums un Dž. tik mulss, ka nevar neiemīlēties :D
mīla tika apdeitota pagājušajā gadā, noskatoties Eragonu (Aragona, Erogēna, Estrogēna ???) - filmu, kuru grūti skatīties, jo visu laiku jālauza galva, ar ko un kā galvenais aktieris ir gulējis, lai tiktu pie šīs galvenās lomas. Bet ne galvenajā lomā tur ir arī Dž. Jaunu gadu ģīmis viņam mūždien tāds kā nobijies, tāds kā izmisis, tāds kā neirotiskam pervertam, abet uz vecumu līdz ar to sirmo apmatojumu, kas noslēpj neglīto muti un ļauj izcelt vārnkājiņas ap acīm, viņš kkā tāds rāms un priecīgs izskatās. patīk. |
|
|
| |
[Jan. 20th, 2011|03:50 pm] |
tātad, eku ir naktsmūzikas īstā daļa:
iedomā, ņem tāds Verners Hercōgs un aiziet uz WInter&Winter un saka, āreče, man te divas filmas nāk augšā (The wild blue yonder un The white diamond), muzīciņ vajag noformējumam, jūs džeki tā labāk muzīkas scēnu zināt, moš varat man kko feinu piespēlēt? un piespēlē ar! komplektiņu, kādu citādāk i prātā ļaužiem neienāktu sakomplektēt. un viss kopā iznāk total success
Hendelis, Reijsegers, Requiem for a dying planet, Dank sei dir gott
jāatzīst, ka, šķiet, kļūst skaidrāks, kas un kāpēc man patīk. Laswela "Imaginary Cuba" skaņdarbs (Loungin with F.E.), kuru klausoties ir tāda sajūta, ka sēdi džungļos un cauri bušiņu lapotnei veries uz kādu koloniālisma laika fazendu, kurā rit saviesīgs vakars, lustru gaismas un klavieru mūzika, čalas. tāda being in two places at the same time sajūta. primordinālais ar civilizēto kopā. fascinējoši. te tas pats |
|
|
| |
[Jan. 19th, 2011|03:22 pm] |
kad nakts vidū uzmosties, sapņi nerādās labi un miegs vairs nenāknenāk, tad ir forši, ja blakus ir kāds, kas vēl nav aizgājis gulēt un var uzlikt tādu mūziku kā, piemēram, maiju impērijas bojā ejas tēmu, vai arī rekviēmu mirstošajai planētai u.tml. Vēlajai nakts stundai piemērotus tematiskus (khm khm) skaņdarbus:
- Erik Truffaz (Avant L'aube no tā paša albuma arī jumtu rauj nost)
- Ernst Reijseger u.c. (šito es jūsu vietā neklausīties, jo īstenībā te būtu jābūt ER, Mola Sylla un voches de Sardinna interpretētajai Hendeļa "dank sei dir Gott" (no tā paša albuma though), bet šo izcilo gabalu es jūtūbē atrast neprotu un kabināt no personīgajiem failiem netā slinkums)
- uaxuctum džakinto šelsi. te par tiem maijiem, kas iet bojā. 1966. gadā komponēts, iedomājieties!!
- kreizī japāņi šitie vienmēr labi
pēc tam jau pelīte miega līķīti zem spilventiņa atvilkusi un pabāzusi, salda dusa |
|
|