|
||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Vasara un dūmi - sarkanais burbulis
Comments:reizēm bij' tā, ka latgalieši, lai izsistos Rīgā, stājās partijā.
bet citādi nepakam. mans vectēvs bija docents un katedras vadītājs, viņu visu dzīvi visādos veidos lauza iestāties, bet ni un ni. un krievu okupācija dažiem ir padomju laiki vai pat Padomju Latvija. Vēstures muzejā pat apgalvoja, ka komunālie dzīvokļi bija fragmentāra parādība, Limbažos tādi nebija, tamdēļ nav jāpiemin vispār. (Reply)
Pilnīgas muļķības. Vienai radiniecei pirmskara Jelgavā bija frizētava, pēc krievu ienākšanas viņa arodu aizklapēja ciet un faktiski vairs legāli nestrādāja, jo "utainajiem matus ne par ko negriezīšu". Un neko, dzīvoja tādā kā iekšējā trimdā, gāja uz Annas baznīcu, dziedāja draudzes korī.
Vienā folkloras ekspedīcijā dziļi laukos satikām vienu 90gadīgu salmu vīriņu, kurš teica, ka nekādos kolhoza maršos, gājienos, parādēs un "sazin kādos tur oktobru, maiju svētkos" nekad neesot principiāli piedalījies. Utt. Šādu gadījumu ir bariem. Kam ir izdevīgi to ignorēt? Man ģimenē bija cilvēki, kuriem ideoloģiskas neuzticamības dēļ neļāva turpināt strādāt par skolotājiem, bet nav dzirdēts, ka viņi mēģinājuši sistēmai pielabināties, lai ļautu.
nē, mēs no nabadzīga proletariāta
(Reply)
Nebija ne vectēvs, ne tēvs, visticamāk vienkārši tāpēc, ka vectēvam bija pavēste un jāiet leģionāros 17 gadu vecumā. Vectēvs man ir stāstījis,ka tais pēckara laikos, nu, vispār okupācijas gados esot bijis jāuzmanās, ar ko iedzer un ar ko runā. Viņš zināja, ka darba vietā, mopēdu fabrikā Sarkanā zvaigzne sper tos mopēdu prototipus no ārzemēm, viņš teica, ka arī tajā rūpnīcā cilvēki bieži esot zaguši detaļas, pat parastas detaļas. Ar kaut kādu sajūsmu vai nostaļģiju par padomju gadiem vectēvs tikpat kā nekad nerunāja, pārsvarā atcerējās, ka rindas ļoti garas pēc pārtikas. Par pirmskara gadiem, kad vēl bija puika, gan daudz ko stāstīja un ar prieku atcerējās.
(Reply)
Ja tu to jautājumu domāji nopietni, atbilde:
1967. gadā Latvijas Komunistiskās partijas biedru un biedru kandidātu skaits bija aptuveni 107 000, bet 1988. gadā Latvijas Komunistiskās partijas biedru un biedru kandidātu skaits bija aptuveni 182 000. http://vesture.eu/Latvijas_Komunist Latvijas iedzīvotāju skaits ap to laiku 1 670 000 https://www.letonika.lv/groups/defa Atbilde: drusku vairāk par 10 % Vai arī, pēc p.s. spriežot, tas, kas tevi interesēja, bija tas, cik atnāks pastāstīt par to, kādi viņi visi tīri un balti paaudžu paaudzēs, un ka tiem citiem gan vajadzētu par sevi padomāt, pirms lien diskusijās? Man liekas, ka pohuj par tiem, kuri atnāk pastāstīt - lai taču cilvēki izbauda to, kas viņiem patīk, nu, nodročī mazliet uz savu latviskumu. Tas ir skaidrs, ka mēs visi esam aizspriedumaini kaut kādā mērā (un es to saku nevis konkrēti par kādu aizspriedumu šeit, bet kā vispārīgu secinājumu).
Drīzāk jau heda interesējas par to, vai cilvēki patiesi tā domā (kā viņas piemērā minētais cilvēks). Protams, echo chamber efekta dēļ šis jautājums būtībā ir bezjēdzīgs, jo atbildes ir diezgan paredzamas - es arī atbildētu, ka manā ģimenē tā nebija, utt. Pieņemu, ka hedu lasa cilvēki, kuri pārsvarā piekrīt viņas viedoklim, gan tādi, kuriem pofig, gan arī noteikti kāds, kura sencis bija komunists, tāpēc tas tiek noklusēts. Jo 10% - tas nav nemaz tik maz. Interesanti, kā ir ar tautības statistiku šo procentu ziņā - cik daudzi no tiem 10% bija krievi un cik latvieši? Atvainojos par savu wording, kvalitī z. Vot tehniski, ja cilvēkam tik ļoti riebjas, ka kāds var tā pakļauties vadošajām režīmam, ka stājas vadošajā partijā, kā var būt pieņemami, ka dročī uz savu latviskumu? Sanāk tāds jautājums uz iekrišanu, lai atkostu šīs nācijas pakalpiņus. :D
Ja neredz atšķirību, tad kļūst skaidrāks, kāpēc dažiem tā patīk totalitāras islamistānas un citi analogi.
Ne jau es izliekos, ka neredzu atšķirību starp neatkarīgu demokrātisku valsti un okupētu totalitāru valsti.
Kas tā par pasīvi agresīvu huiņu no ķipa akadēmiķes puses bļe? Vai vari atbildēt uz vienkāršu jautājumu ar jā vai nē - entitātes "neatkarīga Latvijas republika" un "LPSR" ir ekvivalentas?
Kā redzi augstāk, varu, tikai izliekos, ka nevaru. Cilvēkiem šajā "diskusijā" nav problēmu pierakstīt man viedoklīti, tagad es gribētu zināt viņējo
Ja vadošā režīma partija un latviskums ir pretstati, tad tas nav nemaz tik nesaprotami. Tad padročīt uz latviskumu, iespējams, nozīmē nostiprināt savu "ja ņi špion!" stāvokli biedru vidū, heh. Es tikai spekulēju.
Protams, nominālisma/relatīvisma kulta laikmetā, kur vārdiem un jēdzieniem nav iherentas nozīmes, katra parādība ir sociāls konstrukts utt. cilvēki, kas atšķir totalitāra okupācijas režīma varas partiju un tās politisko platformu no Latvijas Republikas politiskās platformas, ir kaut kādi bigoti un komunistofobi, kas iestrēguši pagātnē piekopj ļaunu ksenofobisku un 'mūsu demokrātijai' naidīgu ķecerību.
Kāpēc būtu jāsaka, ka nebija? Lai nepārpratu, uzrakstīju pēdējo rindkopu, jo ne jau par būšanu runa, bet par iemeslu un seku apjēgšanu. Zinu cilvēkus, kuri vismaz saviem bērniem ir pastāstījuši, kas un kāpēc, un tie stāsti ir ļoti saprotami.
Nav jau tā, ka tev nav taisnība. Es vēlētos, lai cilvēki tā domātu. Taču dažreiz, īpaši tādās pusnepazīstamu cilvēku virtuālajās vidēs, labāk tādas lietas neatklāt, manuneciloprāt. Daži cilvēki ir ļoti uzstājīgi un nepieklājīgi savā komunikācijā, tāpēc, ticu, viņi varētu sākt šo info izmantot kā kārtējo ķengu.
Procenti gan jau tomēr ap 7, nevis virs 10, jo 1988. gadā iedzīvotāju bija virs 2,5 miljoniem. Tā Letonikas tabula šķiet stipri aplama.
Atbilde uz puksta jautājumu: nē, pirmās, otrās vai trešās pakāpes rados nebija neviens, tālākos gan jau kādu var atrast. Mani vecāki nebija un negribēja būt. Mātei ārstei tas, cik zinu, neko daudz nemainīja; tēvam fiziķim tas lika zināmus šķēršļus zinātnieka karjerā. Lai arī tāpat viņš beigu beigās izcīnīja sev laboratorijas vadītāju, cik saprotu, nepartejiskums viņam krietni kavēja disertācijas aizstāvēšanu, ko viņam izdevās tikai pēc ~50g.v.
(Reply)
Cik atceros, komunistos bija pamatā tikai tie, kas gribēja ieņemt augstus amatus vai tikt uz ārzemēm.
(Reply)
Oktobrēnos, pionieros un komjaunatnē praktiski visi bija. Ja kāds principiāli iestājās pret, tas jau bija notikums. I.Ziedonim pat bija dzejolis- vakar pie jaungada eglītes uzņēma komjaunatnē visu devīto klasi, vai kaut kā tā... Es, kad gribēju cīnīties pret pastāvošo iekārtu, sacerējumā citēju Ļeņinu, ka komjaunatnē drīkst uzņemt tikai labākos un ka mēs šo Ļeņina norādījumu esam diskreditējuši. Vārdsakot, Ļeņins labi noderēja, lai pamatotu jebkuru domu :D Bet par partiju- nezinu nevienu manu tuvinieku, kurš būtu bijis partijā.
Paldies par plašāku skatu. Pieaugušajiem tā tomēr bija pašu izvēle (jā, apstākļu noteikta, bet reti kura izvēle tāda nav), bet bērnus "ieskaitīja, lai pierod", un daži tā pierada, ka vēl tagad šo ideoloģiju uzskata par normu.
Jā, bērniem bija bez jautājumiem- pēc nedēļas uzņemšana pionieros. Tāpat kā
jebkurš plānotais pasākums :) Par prātā neienāca, ka var būt savādāk. Lai gan, šķiet, ka reizēm kādam divnieku karalim piedraudēja, ja slikti mācīsies, neuzņemsim, tas bija kā sods. Nav gan palicis atmiņā, ka kādu neuzņemtu tāpēc. Mūsu klasē kādu pārīti tik tiešām pionieros uzņēma gadu vēlāk kā pārējos. Pasākums bija tieši tā arī pozicionēts - sak, ja jau jums ir labas sekmes un uzvedība, tad te ir bōnuss un promoušns. Starp citu, arī oktobrēnos pāris autsaideri netika. Atlase darbojās jau no pirmās skolas dienas. :)
Par komjaunatni jau bija skaidra apziņa, ka jāizvairās, un bija arī iespēja novilcināt līdz pēdējam (apkārt klīda stāsti, ka komjaunatne esot priekšnosacījums, lai iekļūtu augstskolā), bet tas pēdējais brīdis tā arī nepienāca. |
||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||