Jā, liela daļa progresa, nav svarīgi kādā jomā, ir atkarīga no konkrētiem cilvēkiem, konkrēto cilvēku personīgajām īpašībām + veiksmes īstajā brīdī satikt citus konkrētos cilvēkus vai darba, kas ieguldīts, lai šos speciālos cilvēkus atrastu. Proti, veiksmi tomēr var mēģināt aizstāt ar darbu vai zināšanām par darbu deleģēšanu.

(Reply to this) (Thread)

Grahamam bija piemērs par viduslaiku Florenci un Milānu. Līdzīgas pilsētas, relatīvi tuvu. No vienas nākuši visi renesanses slavenie mākslinieki, no otras nekas ievērības cienīgs tajā periodā. Secinājums bija aptuveni tāds, ka ar būšanu pareizajam cilvēkam nepietiek, ja apkārt nav pareizā vide.

(Reply to this) (Parent)

Vai tad šāds spriedums nekontrastē ar mūsdienu 'visu var iemācīt' ideoloģiju?

(Reply to this) (Thread)

Visu noteikti nevar iemācīt, neviens ko tādu nesaka. Pat tīri faktus ne, jo atmiņas apjoms /bez mehāniskiem palīglīdzekļiem/ nesniedzas petabaitos.
Radoša, kreatīva domāšana ja vispār ir iemācāma, tad tikai nelielā mērā. Bet lai normāli funkcionētu sabiedrībā vai labi veiktu gandrīz jebkuru darbu izcilība jaunradē jau nav vajadzīga. Liberāļu points jau ir tāds, ka cilvēki varētu iemācīties daudz vairāk, nekā viņi iedomājas esam spējīgi, nevis pilnīgi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, šam piekrītu.

(Reply to this) (Parent)

Man ir drusk aizdomas, ka arī vis-vis ģeniālākā komponista/rakstnieka/etc (ja tāds visp ir iespējams) personībai un vēlmēm ir visnotaļ neliela nozīme tajā iespaidā, ko viš atstāj uz pasauli

Nu, precīzāk, *apzinātajai* personībai un vēlmēm ir salīdzinosī maza nozīme (ibo, no vienas puses, radošā ideja var iet konkrēti šķērsām "iecerei", un, no otras puses, cilvēki uztver/interpretē darbu konkrēti šķērsām tam, kā tas ir "domāts").

Kaut kāds interešu, domāšanas veida etc rasklads ir svarīgi, bet apmēram tādā pašā "kanāla" formā kā zinātnes/tehnoloģiju attīstībā, idejas ir gaisā, jautājums tikai, kuru tu notver un kuru palaid garām.

(Reply to this) (Thread)

No personības jau arī ir atkarīgs, kurš kādu ideju "notver". (Vai drīzāk kādu noskaņu notver, jo parasti mākslā jau idejas nav tās galvenās.)

"Interpretācija konkrēti šķērsām" manuprāt ir postmodernas muļķības, ja tā būtu, komunikācija vispār nebūtu iespējama.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

No personības jau arī ir atkarīgs, kurš kādu ideju "notver".
=> jā, un tieši tā arī tehnoloģijās, viens pavelkas uz nanorobotiem, cits uz kosmosa tūrismu, bet vēl kāds uz masu iznīcināšanas ieročiem

(Vai drīzāk kādu noskaņu notver, jo parasti mākslā jau idejas nav tās galvenās.)
=> asj? ne nu tā, ka "galvenās", bet laba māksla parasti satur "ideju", arī ja šī ideja ir "dirsā es tās jūsu idejas redzēju". nu katrā ziņā "noskaņu" es točna nesauktu par galveno

"Interpretācija konkrēti šķērsām" manuprāt ir postmodernas muļķības, ja tā būtu, komunikācija vispār nebūtu iespējama.
=> nunez, komunikācija kā "precīza domas nodošana" ir iespējama, ka ir šaurs un labi definēts konteksts + kopīga valoda, pie augsta abstrakcijas/tēlainības līmeņa un būtiskas distances starp radītāju un uztvērēju (kā tas parasti ir mākslā) precīza komunikācija ir drīzāk izņēmums, nevis likumsakarība. vsm mana pieredze ar mākslu ir šāda, ja tu pretendē uz to, ka precīzi saproti visu mākslu, 1) good for you 2) iedod piemēru, paskatīsimies :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Un citi uz proktoloģiju, zobārstniecību, vai plakantārpu kustības modeļu pētīšanu? Absolūti lielākais vairums tehnoloģiju nav interesantas popkultūrai šādā līmenī. Veiksmīgi cilvēki ar retiem izņēmumiem neizvēlas strādāt pie tā, kas viņiem bērnībā ir licies "kruti", bet pie tā, kur paveras iespēja un kur viņi var dot reālu ieguldījumu.

Ideja ir galvenā maz žanros, zinātniskajā fantastikā jā.

Vai tev nav tāds kā "profesionālais kretīnisms" attiecībā uz to domas nodošanas neiespējamību iestājies? Zinu, ka tādas lietas mūsdienās māca literatūras teorijā utt. Sanāk, ka ja miljons cilvēku uzskata kādu autoru vai komponistu par ģēniju, katrs no viņiem to dara savu iemeslu dēļ, jo īsto darba vērtību (to, ko autors gribēja teikt) neviens no viņiem patiesībā nav spējīgs saredzēt? Absurds secinājums manuprāt. Vai tas nozīmē arī to, ka ģeniāli darbi patiesībā rodas nejauši - autors gribēja teikt A, tikai viņam tā vietā sanāca pateikt (ģeniālu) B? Kā tad izskaidrot, ka vieniem un tiem pašiem autoriem atkārtojās un atkārtojās izcili darbi. Tā nevar būt nejaušība.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Piesaukt proktoloģiju/zobārstniecību/plakantārpu kustību ir drusk nekošer imo, jo ģenialitāte/ekstrēms talants pēc būtības pieprasa nevis ārkārtīgi šauru specializāciju, bet spēju redzēt arī lielo bildi. Ja, teiksim, cilvēks ir ģeniāls mediķis vai biologs, tad droši vien izdarīs izpēti/atklājumus, kam ir nozīme vairāk nekā salīdzinoši šaurā sfērā (nu tb nevar izdarīt ģeniālus atklājumus proktoloģijā, nepabīdot uz priekšu visu medicīnu). Liela daļa patiesi kruto zinātnieku ganjau ir tur nonākuši, risinot šķietami specializētas/triviālas problēmas. (Einšteins, teiksim, sāka ar divām šķībām teorijām par molekulu savstarpējo mijiedarbību.)

Beeeet ko tu tieši domā ar žanriem, kuros nav svarīga ideja? Šekspīra lugās ideja ir svarīga. Vēsturiskos romānos arī. Krutos detektīvos arī. Šausmu romānos arī. Dzejā arī (paskaties tikai uz daudzu kruto virzienu manifestiem). Pat ģeniālā satīrā ir ideja, kaut vai "parādīt, cik sabiedrība ir absurda".

Bet, protams, tu vari saukt to, ka es esmu profesionāli darbojusies literatūrā no visādām pusēm par "profesionālo kretīnismu", vajadzētu tikai izdomāt atbilstošo terminu "amatieriskais kretīnisms", lai raksturotu paštaisnu maukšanu uz priekšu pilnā pārliecībā, ka nezināšana ir bonuss :)
Ja man būtu jānoformulē, kāpēc ģeniāli darbi ir ģeniāli, tad es teiktu, ka to ģenialitāte slēpjas tieši tur, ka tie ir sevī noslēgta sistēma, kas "meiko sensu" ārkārtīgi plašā interpretāciju spektrā. "Hamlets" ir ģeniāla luga, jo to var saprast ļoti dažādi, sākot ar "kā pareizi nožmiegt sliktu cilvēku" un beidzot ar "ko darīt, ja karaļdēls ir suicidāls šizofrēniķis", un šie dažādie lasījumi ir iespējami paralēli - tātad ir ļoti plašs dažādu cilvēku/situāciju loks, kurās "Hamlets" ir relevants, kamēr vienkāršāks teksts "strādā" tikai ierobežotā laika/interpretācijas kontekstā un zaudē aktualitāti, ja tiek izcelts ārpus tā. Attiecīgi autori, kas var radīt šādas "iekšēji noslēgtas, plaši interpetējamas" sistēmas, tās rada ar zināmu konsistenci.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu kā tad Einšteina personība izpaudās viņa teorijās?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Sk., piemēram, Nešu. Game theory un Neša ekvilibrs sakrīt ar laiku, kad viņam bija visgrūtāk ar paranoidālo šizofrēniju.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es tomēr nesaskatu saistību arī šajā piemērā (kā tas vispār domāts?), vismaz ne reāli pierādāmu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu kas tev skaitītos pierādāmi?

"the development of game theory, with particular reference to the work of John Nash, who believed that all humans are inherently suspicious and selfish creatures that strategize constantly. Building on his theory, Nash constructed logically consistent and mathematically verifiable models, for which he won the Bank of Sweden Prize in Economic Sciences, commonly referred to as the Nobel Prize in Economics. He invented system games that reflected his beliefs about human behaviour, including one he called 'Fuck You Buddy' (later published as "So Long Sucker"), in which the only way to win was to betray your playing partner, and it is from this game that the episode's title is taken. These games were internally coherent and worked correctly as long as the players obeyed the ground rules that they should behave selfishly and try to outwit their opponents, but when RAND's analysts tried the games on their own secretaries, they were surprised to find that instead betraying each other, the secretaries cooperated every time. This did not, in the eyes of the analysts, discredit the models, but proved that the secretaries were unfit subjects.

It was not known at the time that Nash was suffering from paranoid schizophrenia, and as a result, he was deeply suspicious of everyone around him—including his colleagues—and was convinced that many were involved in conspiracies against him. It was this mistaken belief that led to his view of people as a whole that formed the basis for his theories. Footage of an older and wiser Nash was shown in which he acknowledges that his paranoid views of other people at the time were false."

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Interesants pavērsiens, jo reizēm dzirdēts secinājums no spēļu teorijas ir tāds, ka tā pierāda - pat nedraudzīgā pasaulē ir labāk kooperēties, nevis izveikt sociāldarvinistisku "stiprākais apēd vājāko" stratēģiju. Pēc Davkinsa, spēļu teorija izskaidro, kāpēc dzīvnieki reizēm uzvedas altruistiski, t.i, arī mūsu iedzimtos morāles pamatus. Tas tāda atkāpe.

(Reply to this) (Parent)

''Ja man būtu jānoformulē, kāpēc ģeniāli darbi ir ģeniāli, tad es teiktu, ka to ģenialitāte slēpjas tieši tur, ka tie ir sevī noslēgta sistēma, kas "meiko sensu" ārkārtīgi plašā interpretāciju spektrā.''

Ignorējot visu pārējo postmoderno buļļkaku, ko tu te esi sarunājusi, šī īstenībā ir patiesība. Tikai ne gluži tajā nozīmē kā tu to skaidro tālāk. Ģeniāls darbs nav ģeniāls, tāpēc, ka katrs tajā atrod ''kaut ko savu''. Tieši otrādi. Tas tāds ir, jo visi tajā atrod tieši to, ko autors gribēja atrodam un viņam sanāca. Ģeniāli darbi sašauj publiku no zemnieka līdz aristokrātam ar to pieejamību un pašsaprotamo ''jā, tas ir kruta'', bet nekādā veidā ne ar savu relativitāti.
Es nezinu kur tu mācies, bet Raven koments par literatūras teoriju man liek domāt, ka kādā Rietumu univerā, kur ne tādas vien absurditātes un idiotismus mūsdienās māca.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nudavaj, intereses pēc, pastāsti, kas ir šī vienkāršā un vienīgā patiesība "Hamletā", tb ko tieši Šekspīrs ar to domājis.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Hamlets ir stāsts par nodevību un atriebību.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

1) imo darba interpretācijai ir drusku par maz nosaukt 1-2 vārdus no "20 sižetu" sarakstiņa, ibo ar šiem pašiem vārdiem tu būtu varējis raksturot "Grāfu Monte Kristo" un būtu trāpījis daudz tuvāk mērķim
2) pat ja mēs pieņemam šo kā atbildi, tā ir ekstrēmi margināla interpretācija - tb "stāsts par nodevību un atriebību" tas ir tikai no Hamleta tēva gara puses, Hamletu pašu neviens nenodod, plus šī atbilde, manuprāt, ignorē svarīgo Ofēlijas līniju
3) klasiskā interpretācija, ja es nemaldos, ir "kā noskaidrot patiesību un panākt taisnīgumu, ja tu esi racionālists da humānists, bet atrodies pilnīgi sapuvušā situācijā, kur gandrīz visi ir kaut kādi ķirzakcilvēki" (nu tb Hamlets pēc būtības ir cēls un traģisks tēls, kas izmisīgi cenšas atrast ētiski vislabāko ceļu, kā atjaunot taisnīgumu galmā, bet tas viņam īsti neizdodas)
4) kamēr man tuvāka interpretācija ir "protams, ir nenormāli smieklīgi episki iztrollēt visu karaļa galmu, tostarp sev vistuvākos cilvēkus, bet tu tiešām esi pārliecināts, ka gribi piedzīvot sekas?"
5) ...kas jau dod 3 interpretācijas vienā komentārā, un vienīgā interpretācija, kura man šeit šķiet aiz ausīm pievilkta, ir tavējā, bet nu fine.

Protams, es nevienā brīdī neesmu apgalvojusi - un neplānoju apgalvot - ka Hamleta interpretācijas iespējas būtu *neierobežotas* vai ka tajā var ielasīt *jebko*, bet tam ir iespējamas vairākas interpretācijas, kas strādā dažādu laiku/kultūru/problemātiku kontekstā - un viens cilvēks var uztvert šīs dažādās interpretācijas, t.i., tās nav unikālas/ekskluzīvas. Ļoti iespējams, vismaz daļu no tām Šekspīrs ir paredzējis jau sākotnēji un attiecīgi taisījis tekstu "lai strādā tā un arī šitā" (plus droši vien viņš ir tur iebliezis kaut kādu tā brīža aktualitātes slāni, kuru mēs vnk nenolasām).

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tipisks postmodernistu idiotijas piemērs kā uzrakstīt milzīgu teksta palagu, nepasakot neko. Žetons. Varētu iet politikā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ēēēē, politikā drīzāk vieta cilvēkam, kas var izlasīt milzīgu teksta blāķi, nesaprast un padomāt "haha, autors idiots, kamēr es viss tāds gudrs" :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tu tā arī nepateici kas bez nodevības un atriebības būtu Hamleta centrālās tēmas. Ok, ir vesela čupa min-sižetiņu tā pat kā jebkurā liela apjoma prozas darbā. Nu un?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

kāreiz nodevība ir mikroskopiska tēma, un atriebība esenciāli arī ir maziņa (nu tb ja tēma būtu atriebība, tad Hamlets būtu Klaudiju nožmiedzis pie pirmās izdevības). pamato, lūdzu, savu paviršo formulējumu, tad parunāsim.

varētu sākt ar to, ka Hamlets nav prozas gabals, bet luga. :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Lai gan Šekspīra valoda ir poētiska, es tomēr viņa lugas nesauktu par poēmām vai ko tamlīdzīgu. Lugas ir prozas darbi.
Tu uzsver aksidentālismus kā Klaudijas nenožņaugšanu (nejaušības), ignorējot galveno. Tas vispār raksturīgs kreisi domājošajai nomenklatūrai. Apspiest viegli novērojamas patiesības ideoloģijas vārdā, izmantojot anekdotes.

Tu tā arī nepaskaidroji kas tad ir Hamleta galvenās tēmas. Vai varbūt kā laba postmoderniste pateiksi, ka tur nekādas tēmas vispār nav un viss ir beholdera acī? ;=]

(Reply to this) (Parent) (Thread)

argh.

labi, precizēsim, nonāc skaidrībā par tādiem pamatterminiem kā "luga" un tādiem pamatkonceptiem kā "šajā lugā nedarbojas neviena Klaudija, kuru varētu nožņaugt", kas nav postmodernisms, bet gan basic cieņa pret darbu, par kuru tu izliecies, ka vari runāt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es atceros tikai Hamleta pamattēmu. Tieši tā pat kā ar citiem literāriem darbiem, ko gadījies lasīt. Piekrītu, ka neesmu nekāds Šekspīra eksperts un kļūdas par tajā eksistējošajiem personāžiem no manis ir normāli, jo lugas nekad nav bijusi lieta, ko gribētos lasīt un teātra mīlis neesmu.

Tu vēl arvien nepaskaidroji kas tad IR Hamleta galvenās tēmas. Tu tikai nepārtraukti centies destrukturizēt manu versiju.:)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es cenšos destrukturizēt tavu iedomu, ka tu vari jēgpilni diskutēt par lugu, kuru pat neatceries, bet acīmredzot nesanāks.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tu atceries līdz sīkākām detaļām katru grāmatu, ko lasīji pirms 10 vai vairāk gadiem (es gan nezinu cik tu veca, tāpēc koments varbūt nevietā)? Es parasti atceros galvenās tēmas. Teiksim, es neatceros visus blakus personāžus Noziegumā Un Sodā, ja neskaita Porfīriju, kas ir bez maz vai arhetipisks visu-zinošais detektīvs. Atceros tikai to, ka well, tur tik tiešām bija par noziegumu un sodu un Raskoļņikova tēma ir vienīgā, kas man ir iesēdusies prātā. Neraugoties uz to varu atzīt, ka romānu atceros ''slikti''.

Bet atgriežoties pie mūsu cūkām - tu VĒL ARVIEN neesi devusi alternatīvu interpretāciju par Hamleta centrālajām tēmām.D:

(Reply to this) (Parent)

honeybee, tīri statistikai, vai tu uzskati, ka zināšanas, piemēram, par poststrukturālismu tev ir palīdzējušas rakstīt labāk? Jautāju tāpēc, ka līdz šim man licies, ka literatūras teorija nekādu jūtamu praktisko, amatniecisko labumu rakstītājiem nedod.

(Reply to this) (Thread)

lulz? Jaunajiem literātiem māca poststrukturālismu? Tiešām?

(Reply to this) (Parent)

statistikai nederēs, es par poststrukturālismu zinu ļ. maz un pamatā rakstu amerikāniskajā bestseller-writing paradigmā (ar navarotiem, protams, bet nu kam tad tādu nav).

bet nu cik zinu, tik palīdz neapjukt, lasot citu tekstus. un recenzijas par saviem tekstiem. un random cilvēku komentārus iz sērijas "es te tagad pieņemšu, ka visu par tevi zinu, un par šo iedomu tēlu pasmiešos", ibo reālistiski tas nemeiko sensu, bet, zinot, ka es esmu tikai tēls viņu stāstā par sevi, viss sastājas pa vietām.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

A kādā veidā tieši māca? Kā par vēsturisku reliktu, domāšanas kļūdu, ko baksta ar sapuvušu sprunguli (kā tam vajadzētu būt), vai kā ''nozīmīgu filozofijas virzienu''? Nominālismu ar pie jums tur gadījumā nemāca?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Neviens. Nav. Man. Mācījis. Poststrukturālismu. Nekādā veidā. :D

(Reply to this) (Parent)