|
15. Dec 2015|14:45 |
Piesaukt proktoloģiju/zobārstniecību/plakantārpu kustību ir drusk nekošer imo, jo ģenialitāte/ekstrēms talants pēc būtības pieprasa nevis ārkārtīgi šauru specializāciju, bet spēju redzēt arī lielo bildi. Ja, teiksim, cilvēks ir ģeniāls mediķis vai biologs, tad droši vien izdarīs izpēti/atklājumus, kam ir nozīme vairāk nekā salīdzinoši šaurā sfērā (nu tb nevar izdarīt ģeniālus atklājumus proktoloģijā, nepabīdot uz priekšu visu medicīnu). Liela daļa patiesi kruto zinātnieku ganjau ir tur nonākuši, risinot šķietami specializētas/triviālas problēmas. (Einšteins, teiksim, sāka ar divām šķībām teorijām par molekulu savstarpējo mijiedarbību.)
Beeeet ko tu tieši domā ar žanriem, kuros nav svarīga ideja? Šekspīra lugās ideja ir svarīga. Vēsturiskos romānos arī. Krutos detektīvos arī. Šausmu romānos arī. Dzejā arī (paskaties tikai uz daudzu kruto virzienu manifestiem). Pat ģeniālā satīrā ir ideja, kaut vai "parādīt, cik sabiedrība ir absurda".
Bet, protams, tu vari saukt to, ka es esmu profesionāli darbojusies literatūrā no visādām pusēm par "profesionālo kretīnismu", vajadzētu tikai izdomāt atbilstošo terminu "amatieriskais kretīnisms", lai raksturotu paštaisnu maukšanu uz priekšu pilnā pārliecībā, ka nezināšana ir bonuss :)
Ja man būtu jānoformulē, kāpēc ģeniāli darbi ir ģeniāli, tad es teiktu, ka to ģenialitāte slēpjas tieši tur, ka tie ir sevī noslēgta sistēma, kas "meiko sensu" ārkārtīgi plašā interpretāciju spektrā. "Hamlets" ir ģeniāla luga, jo to var saprast ļoti dažādi, sākot ar "kā pareizi nožmiegt sliktu cilvēku" un beidzot ar "ko darīt, ja karaļdēls ir suicidāls šizofrēniķis", un šie dažādie lasījumi ir iespējami paralēli - tātad ir ļoti plašs dažādu cilvēku/situāciju loks, kurās "Hamlets" ir relevants, kamēr vienkāršāks teksts "strādā" tikai ierobežotā laika/interpretācijas kontekstā un zaudē aktualitāti, ja tiek izcelts ārpus tā. Attiecīgi autori, kas var radīt šādas "iekšēji noslēgtas, plaši interpetējamas" sistēmas, tās rada ar zināmu konsistenci. |
|