Nulltajā klasītē burtiņu zīmēšanas un zīļuvīriņu meistarošanas starplaikos vienmēr dzina gulēt diendusiņu. Atvāžamās gultiņās, tādos iestīvinātos palagos ar zīmougu stūrī. Nu tad lūk, bija mums klasē tāds Oskariņš, laikam-Oskariņš, īsti neatceros, bet Osvaldiņš diezin vai varēja būt. Nav svarīgi, nutadjā, viņam, šim Oskariņam bija MISIJA, viš bij tāds tākā sārtās lentes pārgriezējs, svinīgās runas runātājs, tāds tākā vadonis un piemēra rādītājs, pareizāk -viš bij apņēmies pildīt tādas tākā starta svilpes funkcijas.
Vārdsakot, par to, ka oficiāli sākusies diendusiņa liecināja nevien visu masveida izģērbšana un sadzīšana guļamtelpā , bet arī ņekija augstākminētā Oskariņa kā pēc pulksteņa izveiktās darbības. Proti, pirmā lieta, ko viņš savu, no burkānskapja izvilkto, pižammu uzvilcis darīja- rāva akal bikses uz leju un dziedādams un pa gultu lēkādams, demonstrēja visiem savu pliko, vasarraibumaino dibinu. Dažreiz, kad bij galīgi saflemmējies un pacilāts, tad arī priekšpuses ļerpatiņu novicināja. Un tad, viscaur ar sevi apmierināts, laimīgs un sasarcis, aizmiga.